Lelais Gavēņs
Palnu trešdine
1.1. Sōcās Lelais Gavēņs, gondareišonas un goreigōs atsajaunōšonas laiks, kas gatavoj kristīšus uz Kristus Leldīnu svinēšonu. Bazneicas dīvkolpōjumi namiteigi mudynoj myus uz īkšeju atsateirēšonu, uz jaunas dzeives sōkšonu.
Bet ari veļ tagad, soka Kungs, grīzitēs atpakaļ pi Manis nu vysas sovas sirds ar gavēšonu, osorom, nūžālu un osorom. Saplūsit sovas sirdis un na sovas drēbes, un atsagrizit pi Kunga, sova Dīva! Jō Jys ir žēleigs, leidzcīteigs un lānprōteigs,,,. – aicynoj pravītis Joeļs šōsdīnas Liturgijas pyrmajā lasejumā. Un palnu uzbēršonas breidī prīsters myusim atgōdynoj Radeišonas Grōmotas vōrdus, kuri tyka pasaceiti Odumam pēc tō, kai jys beja sagrākōjis: Memento, homo, quia pulvis est… - Pīmini, cylvāk, ka puteklis esi un par puteklim pōrsavērssi.
Memento, homo…- Pīmini, cylvāk… Un tūmār, nasaverūt uz vysim atgōdynōjumim, laiku pa laikam mes aizmērstam, ka bez Dīva mes – absoluti nikas. Bez Dīva nu cylvāka vareneibas palīk tikai tei saujeņa palnu uz paplātes, kas stōv uz oltora molas, ar kurim Palnu Trešdīnē Bazneica īzeimej myusus, it kai mes nu šim palnim sastōvātu.
Kungs gryb, lai mes nūsavārstu nu šōszemes lītom un atsagrīztu pi Jō. Jys vēlejās, lai mes atsateiktu nu grāka, kurs provocej myusu prīkšlaiceigu nūvacōšonu un nūgalynoj myus. Jys vēlejās, lai mes pīploktu pi dzeiveibas un prīka olūta. Pats Jezus Kristus ir vyslelōkō Dīva svēteiba vysā Lelō gavēņa laikā. Jys Pats mums atsaklōj apbreinojamā Evaņgelija vīnkōršeibā.
Atvērt sirdi Dīvam, atsagrīzt – tys nūzeimoj byut gotovam dzeivōt atbylstūši Jō cereibom, byut patīsam pošam pret sevi, namēginōt kolpōt divim kungim, mīļōt Dīvu nu vysas sirds un izmest nu sovas sirds jebkaidu labprōteigi izdareitū grāku. Kotram nu myusim ir jōsareikoj teiši tai, pi tam jemūt vārā sovus sevišķus apstōkļus, kas saisteiti ar dorbu, veseleibas stōvūkli, gimenes stōvūkli utt.
Jezus prosa nu myusim satrīktas sirdis, kas gotovas atzeit sovus kritīņus un grākus un nūžālōt tūs. Tod pīminit par sovim ļaunajim ceļim un slyktajim jyusu dorbim, un sajyutit rībumu poši pret sevi par jyusu nalykumeibom un jyusu nalīteibom… Kungs gaida nu myusim patīsu grāku nūžālu, kam, pyrmom kōrtom, ir jōizapauž grāksyudzes sakramentā, kai ari nalelūs ikdīnas upurus un cytōs lītōs, kas teik dareitas mīlesteibas vōrdā: Atsagrīzšona nūzeimoj, ka mes nu sovas puses meklējam Dīva pīdūšonu un spāku, kas teik dōvōts Gondareišonas sakramentā, un, taidā veidā, asam gotovi arvīn sōkt nu sōkuma, kotru dīnu vērzeitīs uz prīšku.
Lai myusūs izmūdynōt gondareišonas goru, Bazneica šōsdīnas Liturgijā īteic lyugtīs ar 50 (51) psalma vōrdim, kurūs kēneņš Davids izteice sovu grāku nūžālu un kurs ir kļyvis par vysīmīļōtōkū gondareišonas lyugšonu deļ tik daudzim svātajim. Šī vōrdi paleidzēs ari mums, jo mes saceisim Jezum:
Dīvs, apsažāloj par mani sovā lelajā žālsirdeibā,
un Sovas labvēleibas piļneibā izdzēs munu nataisneibu.
Mozgoj mani teiru nu nūzīdzeibas traipa
un nu grāka mani škeistej.
Jo es atzeistu sovu vaini,
un muns grāks arvīn ir munā prīškā.
Pret Tevi vīn asmu grākōjis
un ļaunu darējis Tovā prīškā…
Dīvs rodi manī skaidru sirdi
un atjaunoj manī styngru goru.
Naatmet mani nu Sova vaiga,
un sovu Svātū Goru naatjem nu manis.
Dūd maņ otkon tovas pesteišonas prīcu
un nūstyprynoj manī dedzeibas goru.
Atdori, Kungs, munas lyupas,
un muna mute teiks Tovu gūdu.
Dīvs izklauseis myus, jo mes nu vysas sirds atkōrtōsim šū lyugšonas saucīni: Dīvs, rodi manī skaidru sirdi un atjaunoj manī styngru goru.
1.2. Patīsa atsagrīzšona izapauž dorbūs. Centīnim lobōtīs ir jōpasarōda myusu attīksmē pret dorbu voi pret mōceibom, gimenes dzeivē, nalelūs Dīva dēļ nastūs upurus. Tys vyss byus pateikami myusu tyvinīkim un padareis myusu dorbu rezultativōku. Bez tam, ir ryupeigi jōsasagatavoj grāksyudzei un bīži jōizsyudz grāki.
Kungs prosa nu myusim sevišku sevis īrūbežōšonu, kuru mes ar prīku dōvōtu Jam.. Tī ir gavēņs un attureiba, kuri mērdejūt mīsu un tōs jyuteigumu, nūstyprynoj goru; paceļ dvēseli pi Dīva; uzveic mīsas kōreibas, dūd jaunu spāku pretōtīs kaisleibom, pamudynoj sirdi meklēt vīneigi tū, kas pateikams Dīvam.(Sv. Sales Francisks)
Katehismā losam: Gondareišonas laiks un dīnas liturgiskō goda laikā (Gavēņa laiks, kotra pīktdīne, kurā teik pīmynāta Kunga nōve) ir svareigōkī breiži Bazneicas gondareišonas praksē. Šī breiži ir seviški pīmārōti goreigajim vyngrynōjumim, gondareišonas liturģijai, gondareišonas svātceļōjumam, labprōteigai attureibai – gavēņam un žālsirdeibas dorbim, lai bogōteigi daleitūs ar cytim (karitativais dorbs un misijas).(KBK 1438).
Lelō Gavēņa laikā Bazneica pīprosa nu mums taidu gondareišonu (atsaturēšonu nu gaļas ēdīnim, sōcūt ar 14 godim, pylnu gavēni nu 21 leidz 59 godim), kas tyvynōs myus Kungam un ness sevišku svēteibu myusu dvēselei; Bazneica prosa ari tū, lai mes dūtu žālsirdeibas dōvonas, pi tam dareitu tū nu vysas sirds. Taidā veidā mes varēsim snēgt īvārojamu paleidzeibu tryukumcītējim voi, myusu īspēju rūbežōs, atbalsteit kaidu apostolisku voi dvēseļu apryupes iniciativu. Žālsirdeibas dorbi ir tik daudzveideigi, ka ļaun vysim kristīšim bez izjāmuma jimt daleibu mīlesteibas kolpōjumā. Taidā veidā na tikai tureigajim ļaudim, bet ari tim, kurim ir videji īnōkumi, kai ari pavysam nabadzeigajim ir īspējams paleidzēt tim, kam paleidzeiba ir napīcīšama. Pi tam vysu kūpeigajom pyulem tymā, kas atsateic uz loba dareišonu, ir vīnaida vērteiba, kaut ari na vysi var byut vīnaiži deveigi.(Sv. Leons Lelais)
Atsateikšona nu pīsakeršonas materialajim lobumim, mīsas mērdeišona un attureiba myus atteirej nu grākim un paleidz myusim satikt Dīvu myusu ikdīnas dzeivē. Bet tymā pat laikā, jo kaids, meklejūt Dīvu, ari turpmōk gryb sekōt sovom īgrybom, var meklēt Jū dīnu un naktī bez pōrstōjas, un nikod Jū naatrass. (Sv. Jōņs nu Krysta) Asketiskōs varūneibas golvonajam darbeibas laukam ir jōbyun myusu ikdīnas pīnōkumim: kōrteibas sajyutai, punktualitātei tymā, kas atsateic uz dorba dīnu, ryupeigai dorba veikšonai utt.; saskarsmē ar cytim cylvākim ir jōatrūn īspēja pōrvarēt sovu egoismu, izveidōt sev apkōrt labvēleibas atmosferu… Mīsas mērdeišona – myusu dzeives sōļs. Un vyslobōkais mīsas mērdeišonas veids ir ceiņa ar tōs kōreibom, ocu īkōri un ikdīnas lepneibu. Pošuzupurēšonōs izapauž vysā, leidz pat tim seikumim un mozajom lītom, kas pīpylda myusu dīnas. Mes izavēlejam sev taidas pošmērdeibas, kas nanūmōc cytus, bet padora myusus jyuteigōkus, uzmaneigōkus pret vysim cylvākim. Jo tu ōtri apsavainoj, jo tu dūmoj tikai par sevi un pazamoj cytus, jo naprūti atsateikt nu līkō, bet reizem ari nu napīcīšamō, jo bādoj, kod dzeive narit tai, kai tev grybātūs, - tod, tici man, tu naesi sapratis patīsū kristeigōs pošmērdeibas jāgu. Bet tikai tod tu esi sapratis vysu pareizi, kod ceņtīs kļyut „vyss deļ vysim, lai izglōbt vysmoz dažus (Sv. Hosemarija Eskriva)
1.3. Mes nadreikstam pīļaut, ka šei dīna aizītu, nauzmudynojūt myusu dvēselē dziļu un aktīvu vēlēšonūs atsagrīzt nu jauna, lai mes, kai kaidreiz nūsamaļdējušais dāls, atsagrīztu pi Dīva. Ūtrajā lasejumā apostols Pōvuls myusim atgōdynoj tū, ka mes dzeivojam deļ atsagrīzšonas ļūti labvēleigā laikā, un tys ir jōizmontoj pylnā mārā. Mes atgōdynojam, lai jyus Dīva žēlesteibu nasajimtu veļteigi…Raug, tagad ir labvēleigs laiks, raug, tagad ir pesteišonas dīna. (2 Kor 5,6). Un Kungs sauc uz mums myusu sirds dziļumūs: Atsagrīzit! Meklejit mani ar vysu sovu sirdi!
Mes dzeivojam laikā, kod myusu centiņi sōkt vysu nu īsōkuma Kristū tiks atbalsteiti ar sevišku Dīva žēlesteibas dōvonu, kas ir rakstureigi tikkū īsoktajam Liturgiskō goda periodam. Tōpēc Lelais Gavēņs, byudams gondareišonas un mīsas mērdeišonas laiks, vīnlaiceigi ir ari prīka un cereibu laiks.
Jo kaids nu myusim konstatēs, ka jam ir slykti, jam tyuleņ ir jōīsadūmoj: tys ir tōpēc, ka es veļ naasu pīteikūši tyvu Kristum. Jo kaids nu myusim atklōs sevī nūslīci uz pesimismu, tam ir jōsareikoj taipat; apvainōt vysus sev apkōrt – tei ir kļyuda, veļteiga laika tērēšona. (A.M. García Dorronsoro, Tiempo para cree).
Reizem sova veida apatija, nūmōkts gorastōvūklis var byut slimeibas voi nūguruma izraiseits, bet vysbīžok tōs ir sekas nasavēlēšonai pījimt tū, kū Dīvs nu mums gryb, sekas naprasmei tikt golā ar sovom kaisleibom, nasaryupešonai par sovim tyvōkajim, vōrdu sokūt – myusu goreigōs aizacītynōšonas sekas.
Jo mes censsimēs tyvynōtīs Kristum, myusim vīnmār byus zōles pret sirds nūsacītynōšonu un pīteikūši spāka, lai pōrvarēt šōs, škītami naizōrstejamōs, kaites. Jo kaids soka, ka jys ir nalobojami slynks, ka jam pītryukst iztureibas, ka jys nav spējeigs nūvest leidz golam īsōktū lītu, jam tyuleņ ir jōpadūmoj: Es naasu pīteikūši tyvu Kristum. Tōpēc kotru reizi, kod mes sovā dzeivē konstatējam kaut kō tryukumu, kaut kaidu goreigū kaiti, myusim nakavejūtīs ir jōizmeklej sova sirdsapziņa: jo maņ tryukst iztureibas - es asu tōli nu Kristus; jo manī nav prīka – es asu tōli nu Kristus. Man ir jōatsasoka nu dūmas, ka pi vysa vaineigs muns dorbs, muna gimene, muni vacōki voi muni bārni… Patīsais īmeslis tam vysam ir tys, ka es asu tōli nu Kristus. Bet Kristus maņ soka: „Atsagrīz! Meklej mani ar vysu sovu sirdi!” Ir pīnōcis laiks, lai kotrs nu mums sajustu, ka Kristus jū steidzynoj. Tim nu myusim, kuri pastōveigi atlīk šū lāmumu, ir jōzyna, ka laiks ir klōt. Sōcās Lelais Gavēņs. Uzlyukōsim tū kai pōrsameišonas un cereibu laiku. ( A.M. García Dorronsoro, Tiempo para creer).
Caturtdīne pēc Palnu trešdīnes.
2. Ikdīnas krysts.
2.1. Vakar īsasōce Lelais Gavēņs, un Evaņgelijs myusim atgōdynoj, ka sekōšona Kristum ir saisteita ar sova poša krysta pījimšonu: Kas gryb sekōt Maņ, lai aizalīdz pats sevis, lai jem sovu krystu un sekoj Maņ.(Lk 9,23).
Kungs grīžās pi vysim un dūd pamōceibu par ikdīnas krystu. Jezus vōrdi sagloboj sovu nūzeimi ari myusu dīnōs. Šī vōrdi ir dūmōti vysim tim, kuri izrōda vēlēšonūs sekōt Kristum. jo kristīteiba bez krysta napastōv. Konformisms, gļēvuleiba, pošaizlīdzeibas tryukums nadreikst byus kristīti raksturojūšōs īpašeibas. Pats Kungs myusim uzstōda nūteikumus: Kas nanas sovu krystu un nasekoj Maņ, tys navar byut Muns mōceklis.(Lk 14,27) Kristīteiba, nu kuras kaids grybātu izstreipōt breivprōteigōs askezes un gondareišonas krystu ar taidu aizabyldynōšonu, ka taidas praktikas ir obskurantisms, zemiska Vyduslaiku palīka, kas navar byut saisteitas ar humanisma laikmetu, byutu kristīteiba, kurai nav spāka, kristīteiba tikai pēc nūsaukuma. Taida kristīteiba nasaglobōtu uzticeibu Evaņgelijam, napamudynōtu cylvākus sekōt Kristum.(J. Orlandis, Ocho bienaventuranzas.) Tei kļyutu par kristīteibu, kurā nav ni pesteišonas, ni Pesteitōja.
Vīna nu vysspylgtōkajom līceibom par tū, ka dvēselē ir īsazoguse vīnaldzeiba pret goreigū dzeivi, ir atsateikšona nest sovu krsytu, atsateikšona nu sevis īrūbežōšonas seikumūs, atsateikšona nu vysa tō, kas taidā voi cytaidā veidā paredz upuri un pošaizlīdzeibu.
Nu ūtras puses, bēgšona nu krysta nūzeimoj ari atsateikšonu nu svātuma un prīka, jo vīns nu auglim, kas nūbrīst kristeigō asketa dvēselē, teiši ir spēja nūdybynōt kontaktu ar Dīvu un cylvākim, kai ari spēja saglobōt mūžu gorastōvūkli īspējamajōs bādōs un gryuteibōs. Tys, kurs nūlīdz askezi, ir sovu kōreibu vērgs un nav spējeigs dūmōt par myužeigū.
Katehismā losam: Pylnveidōšonōs ceļš īt caur krystu. Nav svātuma bez upurim un bez goreigōs ceiņas. Goreigais progress prosa askēzi un mīsas mērdeišonu, kas pakōpeniski vad uz dzeivi Svēteibu bausleibu mīrā un prīkā. (KBK 2015)
Nav īspējams augt goreigi bez upurgataveibas un pošaizlīdzeibas. Svātais Jōņs nu Krysta apgolvoj, ka golvonais īmeslis tam, ka tik moz cylvāku sasnādz augstōkū vīnōteibas pakōpi ar Dīvu, ir jūs naspēja izdareit patīsu gondareišonu un mērdeit mīsu. Šys svātais roksta: Jo kaids cenšās īmontōt Krystu, lai nikod namēginoj tū izdareit cytaidi, kai tikai pa krysta ceļu.
Tūmār mes nadreikstam aizmērst, ka sevis aizalīgšona ir nasaraunami saisteita ar prīku, jo, kod myusu sirds ir atteireita un īmōceita pazemeibai, tei ir spējeiga daudz dziļōk uztvert Dīvu un cytus cylvākus. Tymā ari pastōv lelōkais kristeigōs askezes paradokss. Nu pyrmō ocu uzmetīņa līkās, ka gataveibai pījimt cīsšonas, un veļ vairōk – breivprōteigai grybai pacīst – byutu jōpadora kristīšus par dīzgon skumeigim cylvākim, par cylvākim, kurim vysu laiku ir slykti.
Patīseibā vyss ir pavysam cytaidi. Sevis aizalīgšona tikai tod myusim uzsyuta skumes, kod myusim draud pōrmēreiga patmīleiba un, vīnlaiceigi – uzticeibas Dīvam un mīlesteibas uz Jū tryukums myusūs. Eists upuris vīnmār nas prīku, nasaverūt uz izjustajom sōpem, un laimi par tū, ka izadeve izpiļdeit Dīva grybu un dorbūs pīrōdeit mīlesteibu uz Jū. Eisti kristīši dzeivoj quasi tristes, semper autiem gaudentes – nūskumuši, tūmār vīnmār prīceigi.(2 Kor 6,10)
2.2. Ikdīnas krysts. „Nulla dies sine cruce!”- Ni dīnas bez krysta! Nivīnas dīnas bez Kristus nostas un Kristus jyuga. Atceritēs, ka Augšanceļšonōs prīks ir Golgotas skumju augli un sekas… Lai myusu personeigō svātdareišona kotru dīnu nūteik caur Kristu. Bet šis ceļš nav dryums, jo mums paleidz pats Kristus, - un Jam blokus nav vītas skumem. Man pateik atkōrtōt: „In taetitia, nulla dies sine cruce!” – Ar prīka pylnu dvēseli, bet ni dīnas bez krysta! (Sv. Hosemarija Eskriva)
Tys Kunga krysts, kuru myusim ir jōnas ik dīnas, prūtams, nav krysts, kuru nūsoka myusu egoisms, skaudeiba, slynkums u.tml., tys nav ari tī konflikti, kurus izprovocej tys vacais cylvāks, kurs veļ dzeivoj myusūs, voi ari, kū izraisa myusu haotiskōs vēlēšonōs. Tys nav Kunga Krysts, taids krysts nadora svātu.
Mes bīži sasaskaram ar taidim krysta veidim, kai: īvārojamas finansu gryuteibas, smoga, daudz cīsšonu sagōdōjuse slimeiba, tyva cylvāka nōve, bet: naaizmērsti, ka tim, kas ir Dīva tyvinīki, ir nanūvēršams ari Jō Krysts. Atdūdūt sevi Dīva rūkōs, atcerīs, ka reizem Jys atļaun cīsšonom īnōkt myusu dzeivē. Esi gotovs dzert nu bādu, vīntuleibas, pretōšonōs, apmalōšonas, aprunōšonas, izsmīkla kausa. Nu kausa, kuru myusim pasnādz kai svešinīki, tai ari sovejī – jo Kungs vēlejās dareit myusus leidzeigus Sev, izveidōt myusūs Sovu Attālu. Tōpēc Jys nasapretoj ari tim, kuri myusus sauc par naprōteigim un uzskota par muļkim. Ir pīnōcis laiks īmīļōt pasivū mīsas mērdeišonu – taidu mērdeišonu, kuru mes naasam izavēlējuši poši, bet kura teik myusim dōvōta.(Sv. Hosemarija Eskriva) Kungs dūd mums spāku panest šū krystu ar pateiceibu un pīpiļdeis myus ar naīdumojamom Dīva žēlesteibas dōvonom. Mes saprassim, ka Dīvs dōvoj mums Sovas žēlesteibas dažaidā veidā. Bīži vīn Jys uzaicynoj myus, kai Sovus tyvus draugus, daleitīs ar Jū krysta nesšonā, tys ir, kļyut par cilvēces izpesteišonas leidzdaleibnīkim.
Situacija, kod mes ik dīnas sasateikam ar krystu seiku napatikšonu veidā, ir piļneigi normala. Šōs napatikšonas var byut dorbā, atteiceibōs ar cytim cylvākim. Tī var byut pēkšņi uzaroduši naparadzāti apstōkli, kaida cylvāka, ar kuru myusim ik dīnas nōkas sasatikt, smogais raksturs, myusu plāni, kurus asam spīsti maineit pādejā breidī, dorba instrumenti, kuri lyuzt teiši tod, kod tī vysvairōk vajadzeigi, napatikšonas, kuras myusim sagōdoj korstums, soltums voi trūksnis mums apkōrt, pōrprotumi, vīgls naspāks, kas īvārojami samozynoj myusu dorba spējas…
Ikdīnas napatikšonas myusim ir jōuztver nasatricynojamā mīrā, upurejūt tōs Dīvam mīreigi, bez žālōšonōs un kūrnēšonas, jo teiši žālōšonōs bīži vīn līcynoj par nasavēlēšonu nest sovu krystu. Jo mes pīnōceigi pījemam šōs myusu dzeives ceļā pēkšņi rodušōs napatikšonas, tod tōs paleidz īmontōt myusim tik napīcīšamū patīsas gondareišonas goru un pīaugt pacīteibas, mīlesteibas un augstsirdeibas tykumūs, tys ir – pīaugt svātumā. Bet, jo napatikšonas mes uztversim ar naapmīrynōteibu, tōs ļūti vīgli var kļyut par īmesli pretesteibai, napacīteibai un vilšonōs sajyutai myusūs.
Daudzi kristīši nav spējeigi dīnas beigōs prīcōtīs na tōpēc, ka jim byutu nōcīs pīdzeivōt lelus pōrbaudejumus, bet gon tōpēc, ka ji naprūt svātdareit nūgurumu un seikōs napatikšonas dīnas gaitā. Labprōteigi pījimtais krysts, voi tys ir lels, voi mozs, īnas mīru un prīku bādōs un nas bogōteigus nūpalnu augļus, kas ir myužeigōs dzeives cīneigi. Tūtīs tys cylvāks, kurs napījem krystu, ōtri viļās un izjyut pretesteibu, kō rezultats ir skumes un slykts gorastōvūklis. Nest krystu – tys ir kaut kas pateišam varens. Tys nūzeimoj veiriškeigi īt pretim vysim dzeives pōrbaudejumim, nakreitūt izmysumā un baiļu gyustā. Tys nūzeimoj, ka gryuteibas, kuru myusu dzeivē vīnmār byus vairōk kai vajadzeigs, pošas kļyus myusim par moralōs enerģijas olūtu. Tys nūzeimoj, ka mes palīkam jyuteigōki pret cylvāku cīsšonom un, beidzūt, tū, ka taidā veidā mes īsamōcam mīļōt.(Pāvests Pōvuls VI) Kristīts, kurs sovā dzeivē sistemātiski bāg nu napīcīšameibas nest upurus, nikod nasasatiks ar Dīvu un nabyus laimeigs. Jo jys bāg nu sova poša svātuma.
2.3. Jo kaids gryb sekōt Maņ, lai aizalīdz pats sevis… Myusim na tikai jōpījem krysts, kas nagaideiti uzarūn myusu dzeives ceļā, bet ari jōmeklej cytas, breivprōteigas pošuzupurēšonōs formas, lai taidā veidā uzturēt sevī gondareišonas goru, kū nu myusim prosa Kungs. Ikdīnas pastōveigī asketiskī vyngrynōjumi, agrōk īplānōta nalela sevis īrūbežōšona un upuri ir ļūti dereigi deļ progresa goreigajā dzeivē.
Tōs pošuzupurēšonōs, kuras mes poši meklējam aiz mīlesteibas uz Dīvu, var nūspēlēt ni ar kū nasaleidzynojamu lūmu ceiņā ar slynkumu, egoismu, patmīleibu utt. Vīnas nu tom padora daudz efekteigōku myusu dorbu, jo mes vairōk uzmaneibas pīvērssim detaļom, byusim punktualōki, kōrteigōki, strōdōsim ar lelōku intensitāti un saudzeigi iztaurēsim pret dorba reikim. Cytas, kai pīmāram, prasme saglobōt jautru gorastōvūkli gryutōs situacijōs, gūdbejeiga izaturēšona pret cytim cylvākim, spēja atvīglōt jūs pyules, pīklōjeiba, pakalpeiba ikdīnas situacijōs, ļaus myusim izrōdeit mīlesteibu sovim tyvōkajim, ar kurim mes kūpā sasateikam, dzeivojam un strōdojam. Ir pošuzupurēšonōs, kuras paleidzēs mums pōrvarēt sovu savteigumu, atraideit naskaitamūs kārdynōjumus, kas nōk nu ōrīnes un īkšīnes, tikt golā ar pōrmēreigu ziņkōreibu. Šōs pošuzupurēšonōs un upuri var byut atteiceibā uz ēdīni, kosmetiku, apģērbu utt. Tom nimoz nav jōbyun kaut kam sevišķam. Daudz svareigōks ir kas cyts: īmaņas tōs pastōvēigi izmontōt aiz mīlesteibas uz Dīvu.
Tai ka cylvāka dobai ir rakstureigi izavaireit nu vysa tō, kas prosa pīpyuli, myusim ir jōbyun seviški uzmaneigim šajā ziņā, un nadreikst apsamīrynōt tikai ar lobim nūdūmim. Šō īmesļa dēļ reizem var byut ļūti dereigi pīraksteit sovus ikdīnas upurus, lai varātu šūs pīrokstus izmontōt, izmeklejūt sovu sirdsapziņu. Veļ ir jōjem vārā tys, ka Dīva vyspateikamōkī ir tī upuri, kuri ir saisteiti ar apostoliskū darbeibu un mīlesteibu uz tyvōkū, kai ari ar apzineigu sovu ikdīnas pīnōkumu piļdeišonu.
Pōrdūmu nūslāgumā saceisim Jezum, ka asam gotovi sekōt Jam, pījemūt sovu krystu jau šudin un vysōs turpmōkajōs dīnōs.
Pīktdine pēc Palnu trešdines
3. Gondareišonas laiks.
3.1. Šōsdīnas Evaņgelija lasejums myusim pavēstej tū, kai Jōņa Kristeitōja mōcekli jautōja Jezum: kōpēc mes un farizeji daudz gavējam, bet Tovi mōcekli nagavej?(Mt 9, 14-15)
Kai tymūs laikus, tai ari tagad, gavēņs ir tipiska gondareišonas gora izpausme, kaidu Dīvs pīprosa nu cylvāka. Vacajā Dereibā ar arvīn pīaugūšu izteiksmeigumu astaklōj gondareišonas kai personeigōs dīvbejeibas akta religiskō nūzeime, kuras mērkis – mīlesteiba un sevis veļteišona Dīvam.(Pōvuls VI) Un, jo gavēšonu pavoda lyugšona, tys ir leidzeklis, kai izrōdeit sovu pazemeibu Dīva prīškā: cylvāks, kurs gavej, stōv Dīva prīškā pylns uzticeibas Dīvam un ar apziņu, ka jys ir piļneibā nu Jō atkareigs. Svātajūs Rokstūs mes atrūnam daudzus pīmārus tam, kai pyrms svareigas misijas uzsōkšonas cylvāki, kuri pasaļaun uz Dīvu, gavēja un veice dažaidus gondareišonas dorbus, lai izlyugt grāku pīdūšonu un nalaimju nūvērsšonu, lai īgyutu misijas veikšonai napīcīšamōs žēlesteibas, lai sasagatavōtu uz tikšonūs ar Dīvu utt.
Jōņs Kristeitōjs, piļneibā apsazynōdams gavēņa pestejūšū nūzeimi, mōcēja sovus mōcekļus bīži pīlītōt šū vyssvareigōkū gondareišonas praksi. Šajā ziņā jam beja daudz kūpeiga ar dīvbejeigajim un Lykumu mīļojūšajim farizejim, kuri nasaprota, kōpēc Jezus naaicynoj Sovus apostolus gavēt. Bet Kungs aizastōj par Sovim mōceklim, saceidams: voi gon kōzu vīsi var byut nūskumuši, cikom leigovaiņs ir pi jim?(Mt 9,14). Saskaņā ar pravīšu mōceibu: Leigovaiņs – tys ir Pats Dīvs, kurs izrōda Sovu mīlesteibu pret cylvākim.
Kristus šajā epizodē veļ reizi apstyprynoj Sovu Dīviškeibu un nūsauc Sovus mōcekļus par kōzu vīsim un Sovim draugim. Jim nav napīcīšameibas gavēt, cikom Jys ir kūpā ar jim. Tūmār, kod leigovaiņs tiks jim atjimts, tod jī gavēs. (Mt 9,15). Kod Jezus nav klōtasūšs radzamā veidā, ir napīcīšama askēze, lai varātu Jū īraudzeit ar gora acim.
Vacōs Dereibas mōceiba par gondareišonu – tei ir tikai āna nu tō, kam ir jōnōk. Gondareišona – tei ir goreigōs dzeives praseiba, kuru ar vysu sovu religiskū pīredzi ir aplīcynōjuse cilvēce. Tei ir seviška Dīva Atklōsmes dimensija, kura Kristū un Bazneicā teik bogōtynōta ar jaunim aspektiem, un kļyust arvīn dziļōka un pylvērteigōka. (Pōvuls VI).
Pošā īsōkumā Bazneica izmontōja gondareišonas praktikas poša Jezus nūrōdejumu gorā. Apostolu Dorbi stōsta par tradicijom, kuras pavadēja gavēņs. Sovas misiju kolpōšonas laikā, kas prasēja miļzeigu pošaizlīdzeibu, apostols Pōvuls naapsamīrynōja tikai ar tim pōrbaudejumim, kurus jys pīdzeivōja apstōkļu sakriteibas dēļ, kai - slōpes, izsolkumu voi vojōšonas. Jys, bez tam, ari bīži gavēja. Bazneica vīnmār beja uzticeiga gondareišonas praksei, nūsokūt nūteiktas liturgiskō goda dīnas, kurōs ticeigajim beja jōgavej, kai ari īsokūt jim šū dīvbejeigū praksi sprediķūs un sovstarpejōs sarunōs.
Tūmār gavēņs ir tikai vīns nu gondareišonas veidim. Pastōv ari cyti mīsas mērdeišonas veidi, kurus myusim ir jōizmontoj, jo tī padora vīglōku myusu dialogu un izleigšonu ar Dīvu. Kurs satur sovu mīsu „styngrūs grūžūs”, atsokūt tai vysu, kas aizlīgts, bet reizem ari tū, kas atļauts, tys pa eistam mīļoj Dīvu un sovu dvēseli, un pat sovu mīsu, jo teiši taidā veidā nūdrūšynoj tai myužeigū svātlaimi.(Svēteigais J.S.Peļčars).
Padūmōsim, cik styprs myusūs ir gondareišonas gors, kuru īmontōt nu myusim prosa Mōte Bazneica. Šei praseiba ir seviški aktuala Lelō Gavēņa laikā, kuru mes tikkū asam īsōkuši.
3.2. Nūžālojit grākus, - Jezus aicynōja Sovas publiskōs darbeibas īsōkumā. Taidu pošu aicynōjumu tauta dzērdēja nu Jōņa Kristeitōja lyupom, un pēc tam, pošā Bazneicas pastōvēšonas īsōkumā – nu apostolu lyupom. Ari myusim, myusu laikmeta kristīšim, ir ļūti napīcīšama grāku nūžāla, gondareišona, lai atpērktu lelū sovu un cytu cylvāku grāku daudzumu. Tī, kur nav eista grāku nūžālas un atsagrīzšonas gora, tyvas atteiceibas ar Jezu ir naīspējamas. Taidā gadejumā mes arvīn veļ palīkam grāka vērgi. Mes nadreikstam atsateikt nu gondareišonas aiz bailem, aiz skepticisma par tōs rezultativitāti, aiz najyuteiguma pret dzeives goreigū pusi. Tevi baida gondareišona?… Gondareišona, kas vad uz Myužeigū dzeivi? – Voi tod tu teišam naredzi, kai cylvāki, pīsakerūt šoszemes dzeivei, pakļaun sevi cīsšonom asiņainōs hirugiskōs operacijōs? (Sv. Hosemarija Eskriva „Ceļš”). Izavaireit nu gondareišonas – nūzeimoj izavaireit nu svātuma, un, taitod, izavaireit nu pesteišonas!
Tīkšonōs byut kūpā ar Kristu līk myusim pījimt Jō īlyugumu – cīst kūpā ar Jū. Lelais Gavēņs mudynoj myus uzmaneigōk īsaskateit Jezus cīsšonu un nōves nūtykumūs, padareit tūs par myusu pōrdūmu prīkšmatu. Lelō Gavēņa pīktdīnē, kod mes nu jauna īsadzilinojam Pesteitōja Lelōs Pīktdīnes atmosferā, mes varam pōrdūmōt tōs dīnas nūtykumus, kas savōkti vīnkūp tradicionalajā Krysta ceļa dīvkolpōjumā. Tōpēc svātais Hosemarija Eskriva myusim īsoka: Krysta Ceļš – lyuk, patīši skorba un dzeivynojūša dīvbejeiba! Pīsaradynoj pīktdīnēs atcerētīs četrupadsmit nūtykumus nu Kunga cīsšonom, un, tici maņ – tu uzkrōsi spākus vysai nōkušajai nedēļai.
Pasateicūt šam dīvbejeibas aktam, myusim ir īspēja apdūmōt vysusvātōkū Kristus ciļvēceibu, Kristus, Kurs atnōce pi mums kai cylvāks, Kurs fiziski cīš, bet vīnlaiceigi ir ar dīviškeibas oreolu apjimts. Pavodūt Jezu Jō krysta ceļā, mes varam otkon nu jauna pōrdzeivōt svareigōkūs pasaules atpesteišonas breižus. Mes īraudzēsim Kristu, uz nōvi nūtīsōtu, jamūt krystu uz placim un nūsastōjūt uz cīsšonu ceļa, pa kuru byus jōīt ari myusim. Ik reizes, kod Jezus pakreit zam krysta, myusim ir jōsastyngst šausmōs. Jō tī ir myusu grāki, vysu cylvāku grāki, kas ir napanasama nosta Kungam. Pi tam myus ir jōpōrjem grybai atsagrīzt: Jezus izmūceitais augums grīļojās zam miļzeigō krysta smoguma. Vysus mīļojūšō Sirds ar gryuteibom uztur pi dzeiveibas izkrūpļōtū mīsu… Brīsmeigas sōpes pōrjem Jezus dvēseli, un Kungs nu spāku izseikuma zaudej samaņu. Ni tu, ni es naasam spējeigi pasceit ni vōrda: jo mes jau zynam, kōpēc tik smogs ir Jezus krysts. Mes apraužam sovu nīceibu un cylvāka sirds malnū napateiceibu. Sirds dziļumūs rūnās eista grāku nūžāla, kas izglōbs myus nu grāka, kurs ir sagrōbis myusus sovā varā. Jezus pakryta, lai mes pasacaltu – reizi par vysom reizem un uz vysim laikim. (Sv. Hosemarija Eskriva „Krysta ceļš”).
Lelō Gavēņa laikā izdareitō Kristus cīsšonu apdūmōšona un labprōteigī asketiskī vyngrynōjumi, cereibā sasavīnōt ar Kristus mīlesteibas straumi, pamudynōs myusūs ari apostoliskū goru. Kristus atdeve sovu dzeivi, lai myus tyvynōt Dīvam.
3.3. Asketiskū vyngrynōjumu lauks, kū nu myusim sagaida Kungs, ir myusu ikdīnas dzeive.. Vysbīžōk runa īt par nalelim upurim, kas saisteiti ar dīnas īsasōkšonu: pīsaceļt nu gultas nūteiktā laikā, pōrvarūt sovu slynkumu; byut punktualam; nūvest leidz golam īsōktū lītu vysūs seikumūs; pacīteigi panest naērteibas, kas saisteitas ar pōrōk korstu voi pōrōk soltu laiku; prast smaideit pat tod, kod jyutamēs nūsamūcējuši un nūguruši; īturēt mēreneibu ēsšonā un dzeršonā; ryupētīs par sev pīdarūšu lītu saglobōšonu un uzturēšonu lobā stōvūklī; napastōvēt par kotru cenu pi sovim uzskotim… Bet, lai tū vysu sasnēgt, ir jōsekoj sekojušam padūmam: Jo tu pateišam grybi gondareit, ar prīku un pošaizlīdzeibu, sorgoj laiku, kas veļteits ikdīnas lyugšonai – slepenai, ar atdevi un ilgai. Ceņtīs lyugtīs nūteiktā dīnas laikā, bet na „kod pasagoda”. Napīsakōp šajūs seikumūs. Palīc par ikdīnas kulta vērgu – un, tici maņ, tovs prīks byus pastōveigs. (Sv. Hosemarija Eskriva).
Bez pasivōs pošuzupurēšonōs, kas saisteita ar pazemeigu myusu dzeivē īsalauzušū sōpeigū pōrbaudejumu pījimšonu, pastōv ari aktīva pošuzupurēšonōs. Taidā gadejumā mes poši sev meklējam pōrbaudejumus, „mērdējam” poši sevi. Seviška nūzeime goreigōs dzeives atteisteibā un sirdsskaidreibas īmontōšonā ir myusu jyutu pašmērdeiba. Un pyrms tam veļ – iztēles pašmērdeiba, kod mes atsasokam nu tō īkšejō dialoga, uz kuru myus pamudynoj myusu fantāzija, un cenšamēs aizvītōt tū ar dialogu ar Dīvu, kurs dzeivoj myusu dvēselē, jo vīn tei ir Dīva žēlesteibas stōvūklī. Leidzeigi reikojamēs ari tod, kod mēginojam sevī īgrūžōt tīksmi dzili pōrdzeivōt napateikamus nūtykumus, seikus pōridarējumus (bīži vīn najaušus). Jo tū naizdareisim, patmīleiba un lepneiba īlaiss dziļas saknes myusu dvēselē, laupeis mums mīru un Dīva klōtbyutnes sajyutu. Svareiga ir ari atmiņas pošmērdeiba, kod mes izavairejam nu navajadzeigom atmiņom, kas atjem mums daudz laika un, byudamas daudzu kārdynōjumu īmeslis, var byut ļūti beistamas. Prōta pošmērdeiba –tei ir prasme sasakoncentrēt uz myusu pīnōkumim šajā breidī, kai ari prast atsateikt nu sovim uzskotim, lai pylnā mārā dzeivōtu mīrā un mīlesteibā ar tyvōkū. Un golu golā, runa īt par atsabreivōšonu nu kaiteigim īrodumim, kas nav savīnojami ar cylvāku, kurs pīdar Dīvam.
Pījimšim šudiņ lāmumu – vysur pavadeit Kungu vysōs gavēņa dīnōs, pōrdūmojūt Jō vysusvātōkū ciļvēceibu Krystaceļa nūstōšonōs. Padūmōsim par tū, kai Jys breivprōteigi gōja pa cīsšonu ceļu myusu pesteišonas dēļ.
Sastdīne pēc Palnu Trešdīnes.
4. Izglōbt pazudušū.
4.1. Šōsdīnas sv. Misē laseitais Evaņgelijs myusim stōsta par muitnīka Mateja paaicynōšonu: par tū, kaidā veidā Kungs grīzēs pi jō, un par tū, kai Matejs nakavejūtīs deve atbiļdi: un tys, atstōjis vysu, pīsacēle un Jam sekōja.
Jaunais apostols grybēja izrōdeit sovu pateiceibu Jezum, un tōpēc sareikōja mīlastu, kuru Lukass sauc par lelu. Un tī beja daudz muitnīku un cytu, kas kūpā ar jim sādās pi golda. Tī beja vysi jō draugi.
Farizeji īsaļaunōja. Jī vaicōja mōceklim: Kōpēc jyus ādat un dzerat kūpā ar muitnīkim un grēcnīkim? Muitnīki tyka uzskateiti par grēcinīkim jū lelū īnōkumu dēļ, kas beja saisteiti ar jūs profesiju, un veļ tōpēc, ka jī uzturēja sakarus ar pogōnim.
Jezus grīzēs pi farizejim ar sekojūšim, mīrynōjuma pylnim vōrdim: Na jau vasalajim ir vajadzeigs ōrsts, bet gon slymajim; Es naasu nōcis aicynōt uz atsagrīzšonu taisneigūs, bet gon grēcinīkus.(Lk 5, 27-32)
Jezus gryb dōvōt Sovu Vaļsteibu vysim cylvākim. Jō misijai ir vysu pasauli aptverūšs raksturs. Tai ka pesteišonas dialogā natyka jimti vārā tō daleibnīku nūpalni, ni ari augli, kurus tim byutu bejis jōnas…, tod byus taisneigi, ka ari myusu dialogs natyktu saisteits ni ar kaidim īrūbežōjumim. (Pōvuls VI. Enciklika
Jezus nōk pi mums vysim, jo mes vysi asam slymi un grēceigi. Nivīns nav lobs, kai vīneigi Dīvs (Mk 10,18). Myusim vysim ir jōzimontoj Dīva žālsirdeiba un pīdūšona, lai myusūs byutu dzeiveiba un mes sajimtu pesteišonu. Ciļvēce nasadola divōs cylvāku nūmetnēs: attaisnōtajūs, pasateicūt sovom pyulem, un grēcinīkūs. Myusim vysim vysu laiku ir vajadzeigs Dīvs. Tys, kurs dūmoj, ka jam Dīvu navajag, naīgyus pesteišonu un jam byus lamts nūgrymt sovōs slimeibōs.
Kunga vōrdi, Kurs atklōj Sevi kai myusu Dzīdynōtōjs, pamudynoj myus uz pazemeigu un uzticeibas pylnu lyugumu pīdūt myusu grākus un vysu tū cylvāku grākus, kuri it kai gryb dzeivōt tōli nu Dīva. Šudin mes grīžamēs pi Kunga kūpā ar svātū Terezi: Ak, ar kaidu napateikamu lyugumu es šudiņ grīžūs pi Tevis, muns patīsais Dīvs: lai Tu mīļōtu tū, kurs namīļoj Tevi, lai Tu atvārtu durovas tam, kurs pi tom naklaudzynoj, lai Tu dōvōtu pesteišonu tam, kuram pateik byut slymam un kurs nasavēlej izaōrsteit nu slimeibas! Muns Kungs, Tu soki, ka esi atnōcis, lai uzmeklēt grēcinīkus. Nauzlyukoj myusu oklumu, muns Dīvs, bet gon tū ašņa daudzumu, kuru myusu dēļ izlēja Tovs Dāls; lai tik lelō ļaunuma vydā atmirdz Tova žālsirdeiba; pīmini, Kungs, ka mes asam Tovu rūku dorbs. (Sv. Avilas Tereze). Jo ari mes ar taidu pošu pazemeibu grīzsimēs pi Jezus, Jys naapšaubami byus žālsirdeigs pret myusim un vysim tim, kurus mes cenšamēs Jam tyvynōt.
4.2. Vacajā Dereibā Mesija ir attālōts kai Lobais Gons, kurs atnōks, lai ar mīlesteibu un pacīteibu ryupātūs par sovom vuškom, izdzīdynōtu nu tūs vyda īvainōtōs un slymōs. Jys atnōks, lai atrostu pazudušūs, paaicynōtu grēcinīkus, atdūtu Sovu dzeiveibu par daudzejū atpesteišonu. Tai, kai par Jū beja pravītōts: Jys nese myusu sārgas un cīsšonas, un myusu sōpes beja uzkrōvis sev…, ar Jō bryucem mes asam dzīdynōti. (Is 53, 4…5)
Kristus – tōs ir zōles pret myusu slimeibom. Mes vysi asam slymi, un tōpēc myusim ir napīcīšams Kristus. Jys ir Ōrsts, kurs ōrstej myus nu egoisma, jo vīn mes ļaunam jō žēlesteibom īkļyut myusu dvēseļu dziļumūs (Sv. Hosemarija Eskriva). Myusim ir jōsagrīž pi Jō, kai slymajim – pi ōrsta, pi tam naslēpūt tū, kas myusim patīsi sōp, un nu vysas sirds vēlejūtīs izaōrsteit. Jys parōdēja mums, ka vysbeistamōkō slimeiba ir līkuleiba: lepneiba, kas slēp personeigūs grākus. Tōpēc ar Jezu – Ōrstu ir jōbyun piļneigi atklōtam. Tikai tod, kod ir pateikta vysa patīseiba, dreikst turpynōt: „Domine, si vis, potes me mundare”- „Kungs! jo vīn Tu grybi ( un Tu vīnmār gribi), Tu vari mani mani padareit teiru (Mt 8,2). Kungs, Tu zyni munu vōjumu. Ari es asmu tū sapratis un cīšu. Mes parōdam Jam sovas bryuces, kuras, īspējams, jau strutoj: „Kungs! Tu, kas esi izdzīdynōjis tik daudzas dvēseles, paleidzi ari maņ atzeit Tevi par dīviškeigū Ōrstu tod, kod Tu mōjoj munā sirdī pēc svātōs Komunijas, un kod es apcerēju Tevi, myusus gaidūšu, tabernakulā. (Sv. Hosemarija Eskriva).
Reizem Dīvs dorbojās teiši myusu dvēselē: Es grybu! Esi teirs! (Mt 8,3), ej mīrā, palīc pazemeigōks, naskumsti! Cytā reizē Jys soka: Ejit un pasarōdit prīsterim(Lk 17,14): gondareišonas sakramentā, kurā dvēsele vīnmār var atrast vajadzeigōs zōles.
Pōrdūmojūt par šō sakramenta īdarbeibu, Bazneica saskota tymā bez tīsōšonas procesa īzeimem ari tō terapeitiskōs, dzīdynojūšōs īpašeibas. Tys ir saisteits ar tū faktu, ka Evaņgelijs Kristu bīži parōda kai Dzīdynōtōju, un Jō pesteišonas dorbs bīži, jau nu senajiem kristīteibas laikim, saucās „medicina salutis”. „Grybu izdzīdynōt, bet na apvainōt,”- soka sv. Augustins, atsasaukdams uz sovu prīsteriskū gondareišonas praksi. Teiši pasateicūt grāksyudzes zōlem, poša personeigō grēceiguma apziņa napōraug izmysumā. (Jōņs Pōvuls II ). Vyss beidzās ar dziļa mīra un vysaptverūša prīka sajyutu.
Mes varam byut drūši, ka Dīvs vīnmār myus uzmundrynōs un paleidzēs myusim sōkt vysu nu sōkuma. Jys ir tys, kas voda kauju, bet karavodūņs kaujas laukā augstōk nūvērteis taidu karaveiru, kurs, īsōkumā metīs bēgt, pēc tam atsagrīž īrindā un ar lelōku dedzeibu uzbryuk īnaidnīkam, nakai taidu, kurs, kaut ari naatsakōp, bet ari naizdora nikaidu varūneibu. (Sv. Grigorijs Lelais). Svātdareits teik na tikai tys, kurs nikod nav pakritis, bet ari tys, kuram vīnmār ir izadevis pīsaceļt . Ļaunums napastōv napiļneibu asameibā, jo napiļneibas ir myusim vysim, bet sasamīrynōšonā ar tom, tō vītā, lai tōs uzvarēt. Kristus myus izdzīdynoj, un pēc tam paleidz mums ceinētīs.
4.3. Jo kaut kod myusim galeigi nūsalaiss rūkas kaidas goreigōs slimeibas dēļ, kura myusim var liktīs naizdzīdynojama, naaizmērssim Jezus saceitūs mīrynōjuma vōrdus: Na jau vasalajim ir vajadzeigs ōrsts, bet gon slymajim. Ir zōles nu jebkuras slimeibas! Tōs vīnmār ir mums blokus, seviški gryutajōs situacijōs, naatkareigi nu tō, cik zamu mes asam krytuši, cik lelas ir myusu vajadzeibas. Pīteik byut tikai pīteikūši vaļsirdeigam.
Naaizmērssim par tū ari tod, kod myusu personeigajā apostoliskajā kolpōšona mēs sateikam kaidu, kuram ir nadzīdynojami slyma dvēsele. Taids cylvāks vīnmār atsarass. Īspējams, ka Dīvs gaida nu myusim veļ ceņteigōku lyugšonu un pošaizlīdzeibu, veļ lelōku sapratni un leidzjyuteibu.
Var tikt izdzīdynōtas vysas tovas kaites – soka sv. Augustins. – Bet tu saceisi: jū ir tik daudz! Tūmār Ōrsts ir daudz styprōks, nakai tōs vysas kūpā. Deļ Vysuvarenō nav naōrstejamu slimeibu; tikai ļaun sevi ōrsteit, sajem sevi rūkōs.
Myusim ir jōsasteidz pi Jezus, leidzeigi tim ļaužu pyulim, kuri puļcējōs Jam apkōrt. Taipat kai pi Jō steidzēs oklī, klybī, paralizeitī, korsti olkstūšī sajimt nu Jō izdzīdynōšonu. Šōs izdzīdynōšonas sludynōja daudz radikalōku izdzīdynōšonu: uzvaru pōr grāku un nōvi caur Jō Pashu. (KBK 1505).
Tikai tys, kurs apsazynoj sovu nateireibu, izjyut dziļu napīcīšameibu atsateirēt; tikai tys, kurs zyna par sovom slimeibom, izjyut napīcīšameibu izaōrsteit. Myusim byutu jōjyut namīrs tū myusu vōjeibu dēļ, kuras, sirdsapziņas izmeklēšonas gaitā, ir vysvairōk napīcīšams izōrsteit.
Tymūs laikūs Matejs pamete sovu īprīkšejū dzeives veidu deļ tō, lai sōkt jaunu dzeivi kūpā ar Kristu. Šudiņ mes varam lyugtīs kūpā ar sv. Ambroziju nu Milanas: Es, taipat kai jys, grybu atstōt sovu īprīkšejū dzeives veidu un sekōt Tev vīnam, ak Kungs, kurs dzīdynoj munas bryuces. Kas var atškērt mani nu Dīva mīlesteibas, kura atsaklōja Tevī?… Es asmu pīsaisteits ticeibai, asu pīkolts pi tōs ar noglom; es asu pīkolts pi tōs ar svātajom mīlesteibas saitem. Vysas Tovas bausleibas byus leidzeigas dzeļžim, ar kurim pīdadzynoj rātas, kuras es vīnmār nosōšu uz sovas mīsas. Taida dzīdynōšona sagōdoj sōpes, bet nūvērš īkaisumu. Izgrīz, Kungs Jezu, munu grāku pyvekļus. Un, kod es byušu saisteits ar Tevi mīlesteibas saitēm, nūvērs infekciju. Nōc tyuleņ, lai nūcērst daudzōs un slapynōs kaisleibas jau saknē; atver munas rātas, lai slimeiba napōrjimtu vysu kermeni… Es atrodu Ōrstu, kurs mōjoj debesīs, bet izdola zōles vērs zemes. Tikai Jys var sadzīdēt munas rātas, tōpēc ka Jam pošam tū nav; tikai Jys var izraut sōpes nu sirds un bailes nu dvēseles, tōpēc ka Jys zyna apslāptū.
Daudzi nu Mateja draugim, kuri pīsadalēja mīlastā kūpā ar Jezu, saprota, ka Jys jūs mīļoj un saprūt. Tys vyss – pasateicūt sirsneibai, kas tyka jim izrōdeita. Jezus drūši vīn izrōdeja sevišķas uzmaneibas zeimes pret jim. Un tō rezultātā beigōs jī nu vysas sirds nūžālōja grākus un pījēme Jō mōceibu, kas pamudynōja jūs daudz kū izmaineit sovā dzeivē. Šī cylvāki sastōdēja pyrmū kristeigū kūpīnu Palestinā. Mateja draugi satyka Jezu mīlasta laikā. Jezus izmontōja jebkuru īspēju, lai nest cylvākim pesteišonu. Taipat ir jōsareikoj ari mums, veicūt sovu apostoliskū kolpōšonu.