GAVĒŅA CATURTŌ SVĀTDĪNE
Kungs, myusu Dīvs! Tu esi lels, augsts un svāts – pōri mums un vysim cylvākim. Tovs lelums ir teiši tymā, ka Tu myus naaizmērsti, naatstōj vīnus un, nasaverūt uz vysom myusu vainem, myus napamet.
Tu esi mums dōvōjis sovu meilū Dālu Jezu Kristu, myusu Kungu, tai dūdams mums Sevi pošu un vysu, kas Tev pīdar. Mes Tev pasateicam, ka vysu sovu myužu un ari myužeibā dreikstam nōkt pi Tovas žēlesteibas golda.
Tagad mes nūlīkam Tovā prīškā vysu, kas myus nūspīž: myusu kļyudas, moldus un pōrkōpumus, myusu bādas, ryupes, ari myusu sasaceļšonu pret Tevi un saryugtynōjumu, kū sevī nasam. Te nu ir myusu sirdis un myužs, kū Tu pazeisti lobōk nakai mes poši. Vysu sevi īlīkam Tovōs uztycamajōs rūkōs, kuras esi mums pretim izstīpis myusu Pesteitōjā. Pījem myus, kaidi asam. Pīcel, myus, vōjūs, un padori myus, nabogus, bogōtus nu Tovas pōrpiļneibas. (Karls Barts)
Kristus gaisma.
Bīži vīn mes runojam: „Zyni, es beju kai okls…”, voi: „Kur beja munas acis?!”, voi „Man kai pleivurs nu acim nūkryta, i tagad radzu vysu cytaidōk. Satyku cylvāku, kurs man atvēre acis.”
Ticeibas lītōs ari nūteik leidzeigas lītas, un pat veļ lelōkas. Tys ir tod, kod Dīvs pīsaskar mums ar Sovu žālsirdeibu, un tys izmaina vysu myusu dzeivi. Cylvāki pēc tam breinojās: „Kas ar jū nūticis?!”
Taipat kai Evaņgelijā apraksteitais oklais, kurs atsazeist: „Es tycu, Kungs!”
Pasaklauseisim Annas Marijas līceibu:
„ …Vīnmār beju Dīvam uzticeiga, vīnmār paklauseiga, vīna nu tim 99 taisneigajim, kurim nav vajadzeiga atsagrīzšona… Sirds dziļumūs es apskaužu vysus atgrīztūs un ari grēcinīkus. Es beju nūgurusi nu sovas dīvbejeibas, nūguruse nu sova navaineiguma.
Kaidu dīnu, klausūtīs Evaņgeliju par 99 taisneigajim, saprotu, ka 99 taisneigī ir tys ļaužu puļceņš, kuri ir īticējuši sovam piļneigumam un navaineibai. Kai ari tī ir cylvāki, kuri pa eistam tic Dīvam. Tī ir tī, kuri poši, jemūt par paraugu svātūs, un pat pošu Jezu Kristu, gryb izmaineit sovu dzeivi… Bet, īsatārpuši sovas navaineibas bruņōs, jī naspēj mestīs Tāva rūkōs, jo patīseibā ļūti nu Jō beistās.
Un es beju teiši taids cylvāks. Es saprotu, ka atsagrīzūšais grēcinīks nimoz nav taids cylvāks, kurs ir pōrkōpis vysōs desmit bausleibōs nūteiktū. Tys ir parosts cylvāks, kurs bezpaleidzeigi stōv Dīva prīškā, atzeidams sovu vōjumu. Cylvāks, kurs zyna, ka jys var izdareit kotru grāku, bet, jo jys tū naizdora – tei ir skaista mīļojūšō Tāva dōvona.”
Jā! Šei sīvīte beja okli īticējuse sovai bezgrēceibai, un jutōs augstōka par cytim. Tōpēc taida kolpōšona Dīvam jai nasnēdze apmīrynōjumu.
„Jezus īraudzēja cylvāku, kurs nu dzimšonas beja naredzeigs…”
Oklums, redzes blokade, ocu gaišuma pazaudēšona… Kas tys ir?
Pīmāram, dusmes, atrībeiba…Nasavēlēšona pīdūt, nasavēlēšona izleigt ar cytim. Bet naīvārojam tū, ka Dīva prīškā pošim byus vajadzeiga pīdūšona un žālsirdeiba. Oklums…
Sajyusma par ūtru cylvāku, kaut ari jys ir pracāts. „Es jū mīļoju”- un vyss. Tys ir vīneigais arguments. Naleidz ni vacōku lyugumi, naleidz breidynōjumi… Oklums…
Dorbaholisms, pōrmēreiga atsadūšona dorbam, taidā veidā nūdorūt pōresteibu pats sovim bārnim, kuri grybātu parunōt ar sovu tāvu. Sīva saryugtynōta, jo beja grybējuse parunōt ar veiru par sovom problemom…
Myužeigō kūrnēšona, žālōšonōs par veiru, par bārnim. Un veirs aizbāg nu sātas īdzert ar draugim.
Aizaraušona ar sovu škītamū piļneigumu. Tys seviški draud goreigom personom, mūkim un mūkinem, prīsterim…
Golvonais goreigō okluma pamats ir egoisms, voi egocentrisms. Sirds trūnī ir nūvītōts navys Jezus, navys žālsirdeiba un īcīteiba pret cytu cylvāku vōjeibom, bet sovs poša „es”.
„Jys pagatavōja… dubļus un īzīde ar tim oklō acis”.
Par laimi redzi tūmār ir īspējams atgyut. Poši na reizi vīn sokam: „Zyni, beju kai okls, bet satyku cylvāku, kurs atvēre man acis.”
Šys „cylvāks” ir ari Jezus. Jezus dzeivoj myusu vydā, Jys pīsaskar mums ar Sovu žālsirdeibu, pīsaskar ar pacīteibu, un panōk tū, ka nu myusu acim nūkreit pleivurs. Vyslelōkais breinums ir īraudzēt, ka asmu grēcinīks, ka Dīva žālsirdeiba ir pōr mani.
Skaisti par tū runoj Jezus sv. Faustinai:
Žālsirdeigō Dīva saruna ar grēceigū dvēseli:
Jezus: Nasabeisti, grēceigō dvēsele, nu sova Pesteitōja. Es pyrmais tyvojūs tev, jo zynu, ka tu pati naesi spējeiga pasaceļt pi Manis. Nabēdz, bārns, nu sova Tāva…
Dvēsele: Man baist, voi Tu pīdūsi tik daudzūs munus grākus. Muni tryukumi izraisa manī satraukumu.
Jezus: Muna žālsirdeiba ir lelōka par tovom un vysa pasauļa napiļneibom… Pazamōtu sirdi Es nikod nanūraideišu… Tu izdareisi Man pateikamu dorbu, jo atdūsi Man vysas sovas bādas un napiļneibas…
Dvēsele: Kungs, Tu uzvarēji munu aizcītynōtū sirdi ar sovu labesteibu. Lyuk, ar paļōveibu un pazemeibu es nōku pi Tovas Žālsirdeibas Trūņa… (D 1485)
Taisneiba ir sv. Pōvulam, kurs roksta: „Kaidreiz jyus bejat tymsā, bet tagad jyus asot gaisma Kungā. Dzeivojit kai gaismas Bārni!”
Ocu gaismas atgyušonas sekas ir taidas, ka mes sōcam mīļōt sevi, mīļōt cytus, mīļōt Kungu Dīvu.
Lai nu myusu sirdim pēc īspējas bīžōk atskan vōrdi:
„Atver man acis, lai radzu es Jezu,
un asmu es tyvōk, un īmīlu Viņu.
Atver man ausis, lai varu es dzērdeit.
Atver man sirdi, lai sajyutu Tevi.”
Bezgrēceiguma sajyuta, sovas piļneibas sajyuta… Ir pateikami tū sajust, bet tys nav objektivs vērtejums, tei ir kļyuda… Šudin Jezus mums tū rōda, paleidz nu tō atsabreivōt un kai oklajam atgrīž vasalu redzi. Un tod par munu idealu kļyus Dīva gūds un kolpōšona cytim. Tōpēc sauksim sirds vīnkōršeibā: „Atver man acis, lai radzu es Jezu… Atver man ausis un īmōci klauseitīs. Atver man acis…” (Pr. Z. Vetžaks)
Oklō izdzīdynōšona.
Pret nasaprūtamajom vītom Jaunajā Dereibā var izaturēt divejaidi: voi nu, pamatojūtīs uz sovu pīredzi, uz sovom dūmom, uz sovu naspēju redzēt plašōk un dziļōk, nakai mes radzam, un saceit: „Tys navar byut, bet, jo tys ir, - Tu, Kungs, pīrōdi, un es īticēšu…” Bet var ari tōs apskateit, pamatojūtīs uz Dīva pīredzi, kura, kaut ari nīceiga, kotram nu mums ir, mes varam pījimt tū, kas ir preteji myusu sprīdumim, myusu pīredzei un myusu jyutom, un saceit: man ir pasarōdējis kaut kas daudz lelōks, nakai vyss, kū es asu sapratis, nakai vyss, kas man lykōs eists; tei ir parōdeiba deļ manis nu poša Dīva, un nu šō laika es tū uztveršu ar ticeibu, un agri voi vālu, nu šōs īkšejōs saisteibas ar Dīvu, es saprasšu, ka Dīvam beja taisneiba…
Vīna nu vysnasaprūtamōkajom vītom Jaunajā Dereibā – tys ir šōsdīnas Evaņgelija lasejuma īsōkums; na jau jautōjums, kuru uzstōdēja mōcekli: „Kas ir sagrākōjis, ka šys cylvāks pīdzyma tymsas apjimts?”, bet cyts jautōjums, kurs rūnās nu Kristus atbiļdes: nivīns nav sagrākōjis, nivīns nav vaineigs, tei nav atrībeiba, un pat na sekas, tys ir nūticis tōpēc, lai atsaklōtu Dīva gūdeiba…
Kur tod te ir Dīva gūdeiba? Voi teišam tymā, ka cylvāks ir nūdzeivōjis okls daudzus godus, izaudzis par veiru, byudams okls, un taidā veidā atstōts pabārna lūmā deļ tō, lai pōr jū nūtyktu breinums, lai cylvāki slaveitu Dīva spāku? Voi tod cylvāki navarēja šū Dīva gūdeibu slavynōt, īspējams, ar lelōku sapratni, jo jī īraudzeitu cylvāku, kurs apdōvynōts ar vysom cylvāka spēju bogōteibom?…
Un uz tū ari ir jōatbiļd divejaidi. Nā, cylvāki naslavynōtu Dīvu par tū, tū mes zynam nu personeigōs pīredzes, un nu cytu cylvāku pīredzes, kuri ir mums apkōrt. Cylvāki naslavej Dīvu par tū, ka jūs dzeivē vyss ir labi; cylvāki naslavynoj Dīvu par tū, ka dzeive ir tik apbreinojama – vyss apbreinojamais ir tikai „dabisks”: dabiski ir byut vasalam, dabiski ir byut aizsorgōtam, dabiski ir byut breivam – dabisks ir vyss, kas cylvākam snādz prīku. Un ļūti reti kaids prūt tū nūvērteit kai dōvonu, kai kaut kū taidu, kas na tikai nav nūpeļneits, bet kai taidu, kas ir namiteigas apbreinōšonas prīkšmats: Kai tys var byut?!… Cik tys ir apbreinojami!…
Bet ir veļ ari cyta atbiļde, kai man līkās, veļ nūzeimeigōka un svareigōka: Dīva gūdeiba te napasarōdēja tikai tymā, ka šis cylvāks palyka redzeigs ar mīsas acim: jys palyka redzeigs ar vysu sovu dvēseli. Jō acis atsavēre Dīva žēlesteibai, Dīva vysuvareneibai, jō sirds atsavēre tam, lai ar pateiceibu un ticeibu atbyldātu uz Dīva dōvonu – mīsas redzes atgyušonu. Te tod ari atmirdzēja Kunga slava – na taidā nūzeimē, ka cylvāki Kristu uzslavēja; Evaņgelijs mums stōsta, ka Jezu nūnōvēja kai grēcinīku par tū, ka Jys veice Sovus žālsirdeibas dorbus na tai, kai cylvāki tū gaidēja. Na jau taidā nūzeimē atmirdzēja Kunga slava, bet gon taidā, ka šō cylvāka dvēselē atmirdzēja myužeigō dzeive: sōka mirdzēt, speidēt, storōt tys, kas pīdar Pošam Dīvam, un kas īnōce pasaulē ar jaunu Dīva klōtbyutnes storōjumu.
Bīži vīn, bādu pōrjimti, radzūt šōszemes traģedijas, mes sovā dvēselē šaubejamēs, un naradzam, ka caur dažaidim apstōklim, caur dažaidim nūtykumim dzeivē cylvākā var īnōkt pīredze, jō sirdī var īnokt sasatikšonas ar Dīvu breinums, un ka tys ir kaut kas daudz lelōks un nūzeimeigōks, nakai tys, nu kō mes beistamēs.
Padūmōsim par tū, ka Dīva celi ir pareizi celi; Dīvs mums dūd daudz, bet Jys nikod naļaus mums aizīt būjā nu myusu labklōjeibas. Jo mes šajā labklōjeibā navaram atrast pateiceibu un myužeigū dzeivi, tod žālsirdeigais Dīvs naļaus mums aizīt būjā myusu labklōjeibā!
Lyuk, kaidi borgi vōrdi, kurus vīns nu Kristus sekōtōjim izsacēja pyrms daudzim godu simtinim, veļ pyrmū kristticeigū laikā: „Dīvs ir žālsirdeigs, Jys nikod naatstōs Tevi, cikom nasaberzs tovu sirdi un tovus kaulus…” Žālsirdeigs, jo, nasaverūt uz myusu aizcītynōteibu, cītsirdeibu un oklumu, myusu sirdīs ir jōīnōk apskaidrojūšajam breinumam. Un tai ka mes asam napīteikūši jyuteigi, lai sajust maigū Dīva žēlesteibas vāsmu, tei bīži vīn īnōk myusu dzeivē kai vātra. (Surožas metropolits Antonijs)
Kungs, pīdūd mums, grēcinīkim!
Ir pagōjušas jau trejs gavēņa nedeļas, un mes šajā laikā asam cantušīs apsastōt, apsadūmōt, īsaskateit sevī, it kai pēc garas maļdeišonōs atsagrīzt pi sovim pyrmsōkumim . Cylvāks var dzeivōt, nadūmojūt par dzeivi, tai, it kai jū nastu viļņi, upes straume. Un Lelais Gavēņs ir it kai pīstōtne: apsastōj, īsaskoti sovā sirdsapziņā, pōrskoti vysu, kas bejis. Deļ tō myusim ir dūts saprōts, lai mes varātu īsaskateit sovā sirdī, jo myusu jyutas na vīnmār mōca myus saprast, dūt atskaiti par sovu dzeivi. Veļ vairōk, myusu jyutas – tei ir tei vīta, kur rūnās vysi grāki. Lelōkō daļa nu grākim teik izdareita tōpēc, ka prōts un sirdsapziņa guļ, myusu apziņa guļ, un mes dzeivojam tai, kai zōle aug.
Šudin mes aicynojam sovu sirdsapziņu, sovu saprōtu nūsastōt Dīva vaiga prīškā. Tys na vīnmār ir vīgli – bet myusim ir Svātī Roksti, mes atveram tūs un sōcam laseit – nu poša īsōkuma, burtu pa burtam, vōrdu pa vōrdam, nu pošim īsōkumim, tai, it kai mes byutu tikkū goreigi pīdzymuši – un sōcam vysu nu sōkuma. Na par veļti Bazneicas tāvi sauc grāksyudzi un grāku pīdūšonu par ūtrom kristeibom. Pateišam, myus kaidreiz krystēja Bazneicas ticeibā, grāku pīdūšonai, lai mes byutu teiri Dīva prīškā. Bet myusu vaines dēļ daudz kas tymss otkon atsagrīze pi myusim. Kristeiba nav izdzāsta, bet it kai saduļķōta, un mes vairs naasam tī nūmozgōtī, kaidi bejam Kunga prīškā pyrmajā breidī pēc kristeibom. Tōpēc, zynōdams myusu vōjumu, Kungs vīnmār myus gaida, kai leidzeibā par pazudušū dālu tāvs gaidēja sovu napateiceigū dālu. Un šudin mes nu jauna atsagrīžam pi Jō, atklōjam deļ sevis Dīva vōrdu, lai saprast: kū tod mes asam izdarējuši? Kō prīškā mes asam vaineigi?
Navajag dūmōt, ka grāksyudze ir kaut kaids tīsas process, ka myusim byus jōatbiļd pēc lykuma pantim, - nā! Grāksyudze ir ryugta sovas vaines, sovas nauzticeibas Dīva mīlesteibai apsazynōšona. Pasaulī, kurā volda nasaskaņas un īnaids, pi mums atnōk Dīva mīlesteiba. Un kai mes varam uz tū atbiļdēt? Ir tikai divas golvonōs bausleibas: „Tev byus mīļōt Dīvu, sovu Kungu, nu vysas sovas sirds, un sovu tyvōkū – kai sevi pošu”, tys ir – vēlej jam tū pošu, kū tu grybi sev. Un, prūtams, pret šom divom bausleibom mes pyrmom kōrtom ari asam nūsazīguši. Teiši šū mīlesteibu mes asam sameidējuši zam kōjom un tū pasmōdējuši. Lai saskateit, cik vōja ir myusu mīlesteiba uz Pesteitōju, atcerēsimēs, kai mes lyudzamēs vakar, šudin, aizvakar, vysu pagōjušū godu, atcerēsimēs, cik gryuts myusim beja lyugtīs, cik lels beja myusu slynkums, cik gryuši tys lykōs, it kai mes piļdeitu kaut kaidu pīnōkumu, apniceigu un smogu. Reizem mes tū darējam aiz īroduma, reizem lyugšona vīnkōrši pōrsavērte par kaut kaidu vōrdu atkōrtōšonu bez jebkaidom jyutom.
Kungs, pīdūd mums, grēcinīkim. Mes Tevi apvainōjam ar kurnēšonu, ar nagūdbejeibu, ar nasavēlēšonu īsadzilinōt sovas ticeibas byuteibā.
Atteiceibā uz tyvōkajim – myusu dzeivē pastōv tikai vīns lykums: sev mes vīnmār grybam vysu lobū, pateikamū, mīreigū. Jyus vysi zynat, kū jyus grybat deļ sevis. Bet, jo pajautōt gūdeigi, voi mes tū pateišam grybam ari deļ cytim, - tys mums liks aizadūmōt.
Kaids cylvāks man sacēja, ka Desmit bausleibas, kas mums dūtas veļ Vacajā Dereibā, jau ir nūvacōjušas, jo tōs tyka uzraksteitas pyrms trejom tyukstūšom godu, tōpēc mums ir vajadzeigas cytas bausleibas. Var jau byut, ka tai tys ir, bet, kaut ari ir pagōjuši vairōk kai trejs tyukstūši godu, izarōda, ka mes šū bausleibu prīškā, kuras tyka dūtas naizgleitōtajim cylvākim, izaskotam galeigi bēdeigi. Tōpēc ka pyrmō bausleiba skan: „Es asmu tovs Dīvs un Kungs, tev nabyus cytus Dīvus turēt leidz ar Mani”. Un šū bausleibu mes pōrkōpjam kotru dīnu, tōpēc ka Dīvs nav myusu Kungs. Jam ir jōvolda myusu sirdīs klusu un namonami, jōdag, kai nadzīstūšōs lampeņas līsmai, bet myusu sirdīs ir jebkas, tikai na šei guņs. Kam mes nasam upurus, kō prīškā klonamēs? – Sovas patmīleibas, sovas lepneibas, sovu kaisleibu un tīksmju, bet na Kunga prīškā.
Un golvonais škērslis tam – asam mes poši, tōpēc ka tod, kod ir jōizlemj kaids jautōjums, mes vyspyrms sokam: kū es grybu? Kū man vajag? Pēc kō es tīcūs? Kas man ir izdeveigi, ērti, pateikami? – un tikai pēc tam jautojam: kū man par tū vysu soka Dīva vōrds? Kū vēlejās Dīvs? Un rezultatā iznōk, ka myusūs volda myusu egoisms, mes poši. Poši sev mes klonamēs, sevi apkyupynojam, sevi apmīrynōjam, mes poši asam tys dīvākls, kuru gūdynojam. Narodi sev dīvaklu – tys nūzeimoj, napīsaker pōrōk pi lītom, pi pasauleigō. Myusim ir vajadzeigs apgērbs? – Vajadzeigs. Myusim ir vajadzeigas lītas, kas napīcīšamas dzeivōšonai? – Vajadzeigas. Bet mes reizem ar tōm tik stypri asam pōrjimti, ka vairs napalīk vītas Dīvam.
Kungs, pīdūd mums, grēcinīkim!
Bausleiba myusim soka: „Tev byus tāvu un mōti gūdā un cīnā turēt.” Daudzim nu mums vacōki jau ir myruši. Voi jyus bīži jūs pīmynat lyugšonōs? Daudzi aizmērst. Un tī var byut na tikai tāvs un mōte, bet ari cyti tyvi radinīki, tī, kuri jums ir paleidzējuši, jyusu audzynōtōji, tī, kurim jyusu dzeivē ir bejuse kaut kaida nūteikta lūma. Bet dzeivī vacōki? Reizem ari tim jyusim ir slynkums pīzvaneit, uzraksteit, pasaryupēt par jim, izrōdeit jim uzmaneibu, pōrvarēt sevī napatyku, kura, var byut, ir rodusēs jau bērneibā, daudzim nu jums ir gryuteibas atteiceibōs ar vacōkim, bet Dīvs ir sacējis: cīnej! Naprūti mīļōt, nu tod vysmoz cīnej, izrōdi tū cīnu, kū pīprosa lykums. Atcerēsimēs šudin sovus vacōkus. Un na tikai atcerēsimēs. Kurim vacōki ir veļ dzeivi, tī lai šudin pat pījem lāmumu: naatlīkami pīzvonit, uzrokstit, izdorit tū, kū naasat jau seņ darējuši. Tys, kurs ar jim ir runōjis osi, apvainōjis, panycynōjis, lai šudin pījem lāmumu - reizi par vysom reizem reikōtis kai kristīšam pīsanōk.
Kungs, pīdūd mums, grēcinīkim!
Lykums aicynoj: „Svētej Kunga dīnu!” Senūs laikūs tei beja sastdīne, myusim – svātdīne. Tys nūzeimoj, ka myusim kaut vai tikai šei dīna, kaut vai šei stuņde, kuru pavodam bazneicā, ir jōveļtej Dīvam. Bet mums - vīnmār steiga, vīnmār skrīšona, - tai mes nūnōksim pi finiša pōrōk ōtri.
Kungs, pīdūd mums, grēcinīkim! (turpynōjums nōkušajā numurā)
Nu vysas pasaules.
Vatikans. Nu 1970. goda vairōk kai miljons cylvāku ir apmeklējuši svātō Pītera bazilikas apakšzemes kriptu, nu tim tikai 2007. godā vīn – gondreiž 58 tyukstūši. Kriptā atsarūn apostola Pītera kops, un tur ir apglobōti veļ 90 Bazneicas pāvesti, mūceklis Ignats nu Antiohijas, komponists Palestrina un vīneigō sīvīte – Zvīdrijas karalīne Kristine, kura atsateice nu trūņa, lai pōrīt katōļu ticeibā. Apmaklātōju uzskaite ir sōkta tikai 1970. godā, jo leidz tam laikam kriptu varēja apmeklēt tikai Vatikana goreidznīceiba. Apakšejō bazneica ir izveidōta krysta veidā ar daudzom galerijom un nišom. 2005.goda 8. aprelī vīnā nu nišom tyka apglobōts ari pāvests Jōņs Pōvuls II – dažu metru attōlumā nu sv. Pītera kopa. (www.katolik.ru)
ZIŅŌJUMI
9. martā sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – plkst. 10.00; Peipiņūs – plkst. 12.00.