LELDĪNU LAIKA SASTŌ SVĀTDĪNE
Mīlesteibas un žēlesteibas pylnais Tāvs! Es pasateicu Tev par reita blōzmu, par putnu dzīsmem, maigū zōli, vātru un klusū bolsu; par tū, ka kotrai smylgai, kotrai zōlei ir sova vīta un jāga, par tū, ka esi licis man tū apjaust un īraudzeit.
Es pasateicu Tev par vysu, kū esi man devis un pasateicu par vysu, kū esi jēmis!
Agri Tu mani uzrunōji, vālu es Tevi atrodu. Zvaigžņu tōlumā, Vysuma dziļumūs es meklēju Tevi, sovas sirds byuteibā, dvēseles sirds pošā dzeivajā serdē es Tevi satyku. Kai lai pasateicu Tev, kū lai snādzu Tev, pōrlīku Lobais?
Voi tod manī ir kas taids, kū īprīkš nu Tevis es nabyutu sajāmuse? Nav muna nūpalna Tovā prīškā, bez Tevis es asmu vōja, okla un tymsumā, nav manī dzeiveibas ōrpus Tevis, Tu – muns Radeitōjs un muns Glōbējs.
Munus pōrkōpumus Tu esi rakstējis smiļtīs, munus grākus Tu esi nūleidzynōjis, atpērkdams mani, jā – ari mani, ar Sovu svātū Asni. Ak, cik naaptverami lela ir Tova mīlesteiba, žēlesteiba un lānprōteiba!
Tōdeļ lyudzu Tevi - naatlaid, naatlaid, nikod vairs naatlaid munu rūku un sirdi, ļaun mīļōt man Tevi pōri par vysu, lai cytam nikam vairs manī napalīk vītas, lai es kļyustu par mīlesteibu, vīnu vīneigu mīlesteibu un vyss, kū cytim es varu snēgt Tovā spākā un varā, lai ir tikai un vīneigi mīlesteiba. Bet na tai, kai es Tev tū lyudzu, bet kaida ir Tova vaļa un Tova, Tāvs, svātō gryba. (Vija Beinarte)
Myusūs ir cereiba.
Vīnmār esit gotovi aizastōvēt pret kotru, kas pīprosa nu jums pamatōjumu tai cereibai, kas ir jyusūs, tūmār ar lānprōteibu un bejeibu, un paturādami lobu sirdsapziņu, - roksta sv. Pīters. Apostola Pītera vēstules, kuras losam Leldīnu laikā, ir cereibas pylnas. Laiki, kod šōs vēstules tyka raksteitas, kļyva arvīn gryutōki. Nu vīnas puses – pīauga interese par kristeigū ticeibu, bet nu ūtras – rodōs pret jim protesteitōji. Nu kurīnes nōce šei pretesteiba? Nu jūdu puses – jo Jezus augšanceļšonōs sagrōve vysu jūs leidzšinejū pasauli kai ticeibas ziņā, tai tautas dzeives veida ziņā, narunojūt jau nimoz par voldūšōs kōrtas interesem. Ari nu romīšu, voi vyspōr nu pogōnu puses pretesteiba izauga nu jaunōs religijas nūslāpumaineibas un naizprūtamajom runom par šū tematu. Bez tam kristīši styngri atsadalēja nu tō laika vyspōrejōs ticeibas, kas izjauce daudzas īrostōs shemas, un pat satricynōja sabīdriskū kōrteibu nabreives laikmetā. Tik daudz par tō laika vēsturiskū klimatu.
Taitod, nu vīnas puses labesteiba, sovstarpejō mīlesteiba, labvēleiba pret apkōrtejim pīsaistēja pīkritējus un palelynōja izzinēju skaitu. Bet nu ūtras puses mynātī īmesli kļyva par uzbrukuma izraiseitōjim, golvonūkōrt nu varas veiru puses. Un vīnkōršī cylvāki vīgli ļōvēs sevi tymā īsaisteit. Bez tam, arvīn vairōk un uzstōjeigōk atskanēja jautōjums: Kōpēc jyus asat taidi: lobi, žālsirdeigi, prīka pylni, uzticeigi? Kōpēc vērgus uzskotat par brōlim? Kōpēc ni nu vīna nasabeistat, pat nu nōves? Tōpēc apostols Pīters pavēlej: Vīnmār esit gotovi aizastōvēt pret kotru, kas pīprosa nu jums pamatōjumu tai cereibai, kas ir jyusūs, tūmār ar lānprōteibu un bejeibu, un paturādami lobu sirdsapziņu.
Tik vīgli ir izdzēst cereibu! Pošim kristīšim bez jebkaidom diskusijom svareiga beja tikai cereiba. Cereiba lyka apostolim ceļōt uz tōlom zemem, pōrnasūt misionaru dzeives gryuteibas. Cereiba paleidzēja nabreivē asūšajim izturēt. Cereiba lyka dareit lobu pat sovim īnaidnīkim. Cereiba beja tei, kas lyka pyulētīs, lai izmaineit pasauli. Cereiba ļōve nasabeit pat nu cīsšonom un nu nōves. Un tei beja cereiba, kas ļōve izstorōt prīku un gaišumu kotrā breidī.
Bet mes vysi labi zynam, cik vīgli ir atjimt cereibu, un cik vīgli var izgaist cereiba kotrā cylvākā. Tū asam pīredzējuši kotrs sovā dzeivē un radzam sev apkōrt. Un pavysam nav vajadzeigas kaidas seviškas gryuteibas, raizes, dramatiskas situacijas, lai pazaudeit cereibu. Kod labi pasaveram apkōrt, tod atsaklōj, ka myusu paaudze naspēj pretōtīs krizem, un pat pret ikdīnas ryupem. Varbyut tōpēc, ka mes dzeivojam ārtōk un drūšōk, ka asam pīroduši pi tō, ka cylvāks tehniski ir pōrōks par apkōrtejū vidi, ka medicinas sasnāgumi ļaun aizmērst par daudzom brīsmom. Ir sasamozynōjuse psihiskō un goreigō pretesteiba. Cereibas vītā nōk pošpōrlīcynōteiba – cylvākam līkās, ka jys spēs vysu uzvarēt. Bet tī ir moldi!
Uz tū vad myusu paaudzes vōjō ticeiba. Kōpēc vōjō? Tys ir atsevišķs temats. Un šei vōjō ticeiba, kas apvīnōta ar lelu pasaļaušonu uz sevi, dora tū, ka cereiba cylvākam kļyust navajadzeiga. Voi vysmoz tai jam līkās. Un tī ir kōrtejī moldi!
Cereiba vīnmār ir vajadzeiga. Reizem vysmoz kai jautōjums, voi kaidreiz byus lobōk, un kod tys byus? Mes vaicojam, gaidam uz tū „kaidreiz”. Un labi, ka gaidam. Labi, ja kaut tikai taida cereiba veļ myusūs nav pazuduse. Bet ar taidu cereibu mes nasajyutam labi. Tei ir pōrōk vōja, lai spātu vairot spākus. Voi par taidu cereibu dūmōja apostols Pīters, kod rakstēja: Vīnmār esit gotovi aizastōvēt pret kotru, kas pīprosa nu jums pamatōjumu tai cereibai, kas ir jyusūs?
Nā, cereiba, par kuru rakstēja apostols, ir kaut kas vairōk. Kristeigō cereiba ir pōrlīceiba, ka lobais ir vērteigōks par vysu cytu. Pavysam vīnkōrši: ir vērts byut lobam, ir vērts labi dareit, ir vērts atstōt aiz sevis lobas pādas pasaulē un cylvāku sirdīs. Apostols rakstēja: Jo lobōk ir cīst, lobu dorūt, nakai dorūt ļaunu. Jo aiz vysom diskusijom, aiz vysom šaubom stōv mērkis – dareit lobu. Pat jo par tū nōktūs samoksōt ar cīsšonom. Kōpēc? Jezus Evaņgelija gaismā atbiļde ir acimradzama, kaut gon na tik vīgli akceptejama. Tys tōpēc, ka teiši tai mōcēja un tai darēja Jezus – lobu pat par krysta cenu. Jo lobais nōk nu Dīva.
Kaids cylvāks jautōja Jezum: „Kas man byutu lobs jōizdora, lai es īmontōtu myužeigū dzeivi?” Nu Jezus lyupom atskanēja rakstureiga atbiļde: „Kōpēc tu Man jautoj par tū, kas ir lobs? Tikai vīns ir Lobais”(Mt 19,16) Teiši tōpēc, ka tikai vīns ir Lobais – Dīvs – kotrs, pat vysmozōkais lobums nu Jō jem īsōkumu un Jymā īgyust sovu galeigū pīpiļdējumu. Pat jo cylvāki šū lobumu napamona, pat jo tū panycynoj, pat jo mes par tū samoksōsim ar cīsšonom – tūmār kotrs lobais dorbs ir Dīva lelō pasaules radeišonas un atpesteišonas plāna eistynōtōjs.
Jezus augšanceļšonōs beja na tikai Mōceitōja atsagrīzšona pi sovim mōceklim. Tei beja naiznycynojamō lobuma spāka atklōšona pasaulei. Tōpēc augšanceļšonōs ir ticeibas pamats. Bet veļ vairōk tei ir cereibas īsōkums un īmeslis. Jo jau lobais atsagrīž, jo jau tū navar nūmērdeit, tod ir vērts un ari vajag pavairōt lobū sev apkōrt, pēc sovom spējom un ar Dīva energijas – Dīva žēlesteibas paleidzeibu.
Jezus atsavoda nu sovim mōceklim – kai tū dzērdējam šōsdīnas Svātū Rokstu lasejumā. Jys sovim mōceklim soka: Veļ breidis, un pasauļs mani naredzēs. Bet jyus mani radzat, jo Es dzeivoju, un ari jyus dzeivōsit. Jys dzeivoj, lobais dzeivoj! Kristīši – taitod, ari tu un es – zynam par tū, ka Jezus, kaut ari tys ir myusu prōtam naaptverami, ir un vīnmār byus lobō enerģijas olūts pasaulē. Kristītis zyna, ka lobais nav gadejuma pēc, bet arvīn kaidas personas dorbs. Kaida cylvāka, bet golu golā – Dīva dorbs. Tōpēc najautōsim, kod byus lobōk. Ar Jezu atsagrīzsim pasaulē, ikdīnā, lai vairōt lobū. Ar cereibu! (Pr.Tomass Horaks)
1. maijs – Kunga Debeskōpšonas svātki
Jezus myus gaida debesīs.
Beja caturtdīne, četrudasmytō dīna pēc augšanceļšonōs. Jezus ar apostolim devēs uz Olivu kolnu. Jī labi pazyna šū vītu, un atnōce uz šejīni vysi kūpā pādejū reizi. Pēc daudzim godim evaņgelists Lukass Apostolu Dorbu grōmotā raksteis, ka Jezus „…tim radzūt, pasacēle augšup, un mōkūņs Jū aizsedze nu jūs acim. Un, cikom jī veļ skatējōs uz dabasim, raug, divi veiri boltōs drēbēs nūsastōja jim blokus un sacēja: „Galilejas veiri! Kōpēc jyus stōvat, skateidamīs uz debesim? Šys Jezus, kurs nu jyusim ir pajimts debesīs, atnōks taipat, kai jyus Jū redzējot aizejam uz debesim”(Apd 1,1-9). Jezus atsagrīze Tāva nomā, lai sagatavōt deļ mums vītu.
Ar cylvāka mīsu un cylvāka dvēseli, kuru Jys sajēme Īmīsōšonōs breidī, Dīva Dāls atsagrīze pi Tāva, lai cylvāka izskotā apsasēst Jam pi lobōs rūkas. Tū Jys dora ar Sovu – Dīva spāku: Jys pats uzkōp debesīs, bet na teik uzjimts, kai Marija. Pēc daudzim godim sv. Augustins saceis, ka „Sovas pīdzimšonas dīnā Kungs aplīcynōja, ka ir patīss cylvāks. Sovas Debeskōpšonas dīnā Jys deve līceibu, ka Jys ir patīss Dīvs”. Daži teologi apgolvoj, ka Kristus veiktajā pesteišonas dorbā debeskōpšonai ir tikpat svareiga nūzeime, kai augšanceļšonai. Jī soka, ka Jezus, uzkōpdams debesīs, pajēme sev leidza vysu tū cylvāku dvēseles, kuri pēc augšanceļšonōs tyka izvylkti nu bezdibiņa – voi nu vītas, kurā tī, kas beja myruši pyrms Pesteitōja atnōkšonas, gaidēja Jū. Jezus debeskōpšonas dīna ir svareigs breidis vysam cylvāku dzymumam: sasadumpōjušū eņgeļu vītu debesīs ījēme cylvāku dvēseles, lai pasaules beigōs varātu nūkļyut gūdeibā ari jū dīvynōtōs mīsas.
***
378. godā tajā zeimeigajā vītā tyka uzcalta bazneica ar nūsaukumu Inbomon, voi Īeja. Tei beja calta rotondas veidā ar vaļeju jumtu, tai nūrōdūt uz šajā vītā nūtykušū. 614. godā svētneica tyka sagrauta. XII godu simtinī uz tōs drupom krustneši uzcēle nalelu ostoņstyurainu kapelu. Tōs īkšpusē ari šudin atsarūn akmiņs, uz kura – kai vēstej sena legenda – ir palicis Jezus pādas nūspīdums, kod Jys atstōja zemi. Kaut myusdīnōs šei kapela ir pōrvārsta par musulmanu mošeja, tūmār vīnu reizi godā, teiši Kunga Debeskōpšonas svātkūs, musulmani ļaun katōlim nūturēt tajā svātū Misi.
***
Pyrmī kristīši Debeskōpšonas svātkus apvīnōja ar pīmiņas dīvkolpōjumu par Svātō Gora nūsyuteišonu uz apostolim. Atseviški šūs svātkus sōka svinēt un tī tyka īraksteiti Bazneicas liturgiskajā kalendarā IV godu simtinī. Ar laiku šajā dīnā sōka reikōt procesijas – par pīmiņu tam ceļam, kuru nūgōja Jezus ar apostolim, īdams uz Olivu kolnu, nu kurīnes uzkōpe debesīs. Procesijas nūslāgumā prīsters, pacēlis krystu, trejskōrteigi dzīd: „Es eju pi sova Tāva un jyusu Tāva”, un ticeigī atbiļd: „Muna Dīva un jyusu Dīva. Aleļuja.” Tod prīsters dzīd: „Kristus ir uzkōpis debesīs. Aleļuja”. Un tauta atbiļd: „Lai sagatavōt mums tur vītu. Aleļuja” Par zeimi, ka Kristus vairs nav vērs zemes, pēc procesijas uz zakristiju aiznas Augšancālušo simbolus: pashalu, krystu ar sorkonū stolu un augšancālušō Kristus statuju, kura jau nu Leldīnem stōvēja uz oltora.
Sōkūt ar pīktu godu simtini, vyspyrms dobas katastrofu vojōtajā Francijā, bet pēc tam vysā katōļu Bazneicā, pyrmūdiņ, ūtardiņ un trešdiņ pyrms Kunga Debeskōpšonas svātkim, tyka reikōtas procesijas ar lyugšonom par lobu ražu. Pūlijā beja īrodums reikōt procesijas pi ceļmolu krystim, un šos dīnas sauce par Krysta dīnom. (Kaidreiz ari Latvijā Krysta dīnōs nūtyka procesija.)
Lyugsimēs kūpā ar Mariju.
Pēc Jezus uzkōpšonas debesīs apostoli kūpā ar Jezus Mōti Mariju lyudzēs, taidā veidā sasagatavōdami Svātō Gora atnōkšonai. Voi ari mums nav jōpīsavīnoj šai lyugšonai, jo Svātō Gora spāks ir tik ļūti vajadzeigs mums vysim?! Voi nav zeimeigi, ka šūgod Novennu Svātō Gora gūdam īsōcam 1. maijā – Dīvmōtei veļteitō mēneša pyrmajā dīnā?
Kod vysapkōrt radzam naidu, viļteibu, apspīsteibu un nabreivi, paceļsim acis uz Mariju, kas ir kotra kristīša pīmārs un vydutōja pi sova dīviškō Dāla.
Dīvmōti ticeigō tauta sauc par Jyuras Zvaigzni. Kai bangojūšā jyurā zvaigzne rōda ceļu, tai ari Marija ir cereibas zeime myusdīnu sajauktajā sabīdreibā. Cylvāku samaitōteiba īvīš nalīteigus lykumus, lai grāku apslāptu un legalizeitu, bet Marija palīk kai jyuras zvaigzne un ar sovu tykumeibu vysus īdrūšynoj īt pa skaidreibas celim. Marija ir Bazneicas Mōte un kotra kristīša Mōte – dzeiveibas sorgōtōja.
Kai tyvōtīs Marijai? Myusim Jei var izalikt pōrōk augsta un gondreiž nasasnādzama sovā bezvaineibā un tykumu kūšumā. Dīvmōtes augstumu un cālumu mes navaram nūlīgt, bet, lai jai tyvōtūs, myusim ir jōapsaceļ pi jōs. Pareizais ceļš, kai tyvōtīs Dīvmōtei, ir mīlesteiba un cīsšonas. Marija mīļōja un cīte, taipat kai jōs dīviškais Dāls Jezus Kristus tū darēja, lai atpesteitu pasauli. Jo myusu grāki mums škīt smogi, tod ar mīlesteibas un cīsšonu paleidzeibu mes varam pasaceļt leidz atpesteišonai.
Marija, byudama Dīva Mōte, beja spīsta pīdzimt un dzeivōt zemē, kur vaļdēja okupantu vara. Jei pīdzeivōja vojōšonas un beja spīsta bēgt uz Egipti, kai mynāts Evaņgelijā. Marija ir ari Sōpju Mōte – sōpju zūbyns pōrdyure jōs sirdi. Jo ari mums jōcīš, tod varam meklēt sapratni pi jōs. Latvīšu tautai ir tik daudz mūcekļu! Nu senejim laikim pazeistamais izteicīņs, ka mūcekļu asnis ir kristīšu sākla, pīsapylda ari myusu tautā un nas bogōtus augļus. Kaut mes spātu šūs vōrdus saprast un eistynōt sovā dzeivē!
Maija mēness ir veļteits Dīvmōtei, un tys ir zeimeigs ar daudzim svātkim. Pasaceņssim goreigi atsajaunōt, pasateicūt šim svātkim! (Nu V.E. veiskupa A. Brumaņa spredikim)
Lyugšona.
Dīvs, vysu myusu Tāvs, kod apostoli pēc Jezus augšanceļšonōs vīnōjōs kūpeigōs lyugšonōs kūpā ar Mariju, myusu Pesteitōja Mōti, Tu devi jim Svātū Goru. Ar jōs mīlesteibā izteiktū lyugšonu spāku lic, lai mes vīnmār palīkam uzticeigi kolpōšonā Tev un dzeivojam sovstarpejā mīlesteibā. Svētej myusu vōrdus un dorbus un paleidzi mums sekōt Svātō Gora īdvesmem, lai vysa myusu dzeive byutu kai pateiceibas dzīsme Tev. Caur Jezu Kristu, myusu Kungu. Amen.
Nu vysas pasaules.
Vatikans. Šajōs dīnōs pāvests Benedikts XVI veļ sajem apsveikumus sakarā ar trešū pontifikata godadīnu, kas beja 19. aprelī. Dažūs vōrdūs par pāvesta darbeibu šajūs trejūs godūs. Pāvests šajā laikā ir ticīs ar vairōk kai 10 miljonim cylvāku, veicis ostoņus ōrzemju ceļōjumus un ostoņas pastoralōs vizitacijas Itālijas teritorijā. Pāvests ir uzrakstējis divas enciklikas, kurōs uzsver, ka Mīlesteiba un Cereiba nav abstrakti jēdzīni, bet Jezus Kristus Persona. Benedikts XVI ir publicējis grōmotu „Jezus nu Nazaretes”, parōdūt, ka ticeiba nav aizlīgumu saroksts, bet draudzeigas atteiceibas ar Dīvu, kurs palyka par Cylvāku un pōrveidōja myusu dzeivi: Jymā mums ir dōvōta jauna cereiba, nasaverūt uz dzeives nadīnom: jo myusim ir skaidrs mērkis. Benedikts XVI divu Konsistoriju laikā īcēle kardinalu kōrtā 38 prīsterus nu vysim kontinentim, kai zeimi Bazneicas uzmaneibai pret vysu ciļvēci. Pāvests ir daudz runōjis par mīru un taisneigumu, un ir uzrakstējis vēstuli Ķīnas katōlim. Seviški tyvs jam ir bejis Afrikas liktiņs un vīnleidzeiga zemes resursu sadaleišonā. Naskaitamas reizes pāvests ir aicynōjis bogōtū pasauli izmaneit sovu dzeives stilu. Pāvests Benedikts izaceļ ar sovu vīnkōršeibu. Jō vōrdi vīnmār ir skaidri saprūtami un atstōj dziļas pādas klauseitōju sirdīs. Pāvestam pateik dialogs vysā patīseibā: jys divas reizes ir apmeklējis sinagogas – Kelnē un Ņujorkā, ir apmeklējis pasaulslovonū Zylū mošeju Stambulā. Naticeigūs jys aicynoj paplašynōt prōta horizontus, naapsamīrynōjūt tikai ar tū, kū var pōrbaudeit ar eksperimentim, lai nanūlīgtu bezgaleibu, kas ir Dīvs.
***
Itālijas prezidents ir sagatavōjis īpašu dōvonu pāvestam trešajā pontifikata godadīnā: koncertu Pōvula VI zālē. Pāvestam, kurs ir lels klasiskōs muzykas cīneitōjs, spēlēs Milanas simfoniskais orkestris un „Džuzepes Verdi” kōris. Vokoru atklōs Itālijas prezidenta Napolitano uzruna, pēc kuras sekōs koncerts. Koncerta programā četras originalōs Luidži Bokkerini dorba „Bēgšona nu Madrides naktī” versijas, Johanna Bramsa skaņdorbi un Ludviga van Bethovena Septeitō simfonija. Pēc koncerta ar uzrunu uzastōs pāvests Benedikts XVI.
San Džovanni Rotondo. Itālija. Vairōk kai 15 tyukstūši cylvāku pīsadalēja svātajā Misē San Džovanni Rotondo piļsātā Itālijā, kas nūtyka sakarā ar svātō Tāva Pio nu Pietrelčinas mērsteigū atlīku uzstōdeišonu pagūdynōšonai. Dīvkolpōjumu vadēja kardinals Žoze Saraiva Martins, Svātū kanonizaciju kongregacijas prefekts. Spredikī kardinals sacēja, ka „dziļōka Tāva Pio pazeišona, kurs ir kļyvis par īmīļōtu svātū deļ daudzim cylvākim, un kurs nu šo breiža byus lobōk pīejams, prosa nu mums byut pazemeigim nūslāpuma atzeišonā. Tāvs Pio sovam goreigajam tāvam 1916. goda 15. augustā rakstēja: „Es pats sev asmu nūslāpums.”. Par tū, kur sōcās nūslāpums – pīredze, kuras mums nav, mes varam tikai klusēt, lai pagūdynōtu Dīvu šajā cylvākā,” sacēja kardinals. Pēc dīvkolpōjuma, kas nūtyka Tāvam Pio veļteitōs bazneicas prīkšā, kardinals un pōrejī goreidznīki devēs procesijā uz V.J.Marijas bazneicas krptu, lai pasalyugtu pi svātō relikvijom. Tyuleņ pēc tam kripta, kurā Tāvs Pio beja apglobōts 1968. goda 23. septembrī, tyka atvārta apmaklātōjim. Svātō mīsa nūvītōta kristala zōrkā uz pjedestala. Vērs tō ir izveidōts baldahins. Svātō Pio seju sadz voska maska. Sovas dzeives laikā tāvs Pio beja slovons ar sovim stigmatim – asiņojūšom rātom, taidom pat, kai Kristum, uz kōjom un rūkom. Tāvu Pio, nabadzeigu zemnīka dālu nu Italijas dīnvydim, pāvests Jōņs Pōvuls II 2002. godā īcēle svātū kōrtā. Svātō mērsteigōs atlīkas tyka ekskumeitas šō goda martā, svātō nōves 40. godadīnā. Svātō mīsa ir dīzgon labi sasaglobōjuse, kaut ari pi jō apglobōšonas nikaidi speciali pasōkumi natyka veikti. Teik sagaideits, ka pasalyugt pi svātō uz San Džovanni Rotondo atnōks vairōk kai miljons cylvāku, jau ir sajimti vairōk kai 800 tyukstūši pīteikumu. Interese par tāvu Pio veļ jō dzeives laikā un ari pēc nōves beja miļzeiga. Daudzi jō gūdynōtōji uzskota, ka tāvs Pio varēja paredzēt nōkūtni un zynōja cylvāku grākus veļ pyrms tam, kai jī tūs beja izsyudzējuši. (www.catholic.uz un www.katolik.ru ziņas).
ZIŅŌJUMI
1. maijā – Kunga Debeskōpšonas svātki – sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00.
3. maijā Aglyunā Rūžukrūņa puļceņu salidōjums – plkst. 11.00 Rūžukrūņs; plkst. 12.00 – sv. Mise,
Rūžukrūni un sv. Misi vadeis V.E. Rēzeknes-Aglyunas diecezes veiskups J.Buļs.
Nakts adoraciju nu 3. uz 4. maiju vadeis Reigas sv. Marijas Magdalenas draudzes jaunīši.
4. maijs - mēneša pyrmō svātdīne – sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00.
Bērzgalē – plkst. 9.00; Rušyunā – plkst. 11.00