PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 9. SVĀTDĪNE
Muna Pesteitōja svātō Sirds, es nōku Tovā prīškā, lai lyugtu Tovu paleidzeibu, jo vīneigi Tevī es varu rast patvārumu un cereibu. Tu vīna spēj myus dzīdynōt un snēgt mums mīrinōjumu dzeives bādōs; Tevī ir munas nauzticeibas lobōšona un Tevī var tikt aizpiļdeiti vysi muni tryukumi. Tu esi munu grāku dzēsšona un vysu munu lyugšonu un cereibu pīpiļdejums.
Tu esi vīneigais, kam es nikod naasu apnicis un kas spēj pacīst munas kļyudas, jo Tu mani mīļoj ar bezgaleigu mīlesteibu. Tōpēc, muns Kungs, apsažāloj par mani sovā lelajā žālsirdeibā un dori ar mani, man un manī, kū vīn Tu vēlejīs, jo es atdūdu sevi piļneibā Tev, dīviškeigō Jezus Sirds, uzatycūt Tev un zynūt, ka Tu mani nikod napamessi. Amen. (Nu grōmotas „Tuvāk Dievam”)
„Na kotrs, kurs Man soka: Kungs, Kungs, īīs dabasu vaļsteibā, bet gon tys, kurs pylda muna Tāva grybu, kurs ir Debesīs”. Pyrmais, kurs ideali izpiļdēja sova dabasu Tāva grybu, beja Jezus Kristus. „Muna bareiba ir piļdeit Tō grybu, kas Mani ir syutējis”(J 4, 34). „Es namekleju sovu grybu, bet gon Tō grybu, kas Mani ir syutējis (J 5,30). „Es nu dabasim atnōču na tōdēl, lai piļdeitu Munu grybu, bet gon, lai piļdeitu Tō grybu, kas Mani ir syutējis”(J 6,38).
Naapšaubami, nivīns vairōk par Dīvu nasavēlej myusim loba, tōpēc ir naīspējami, ka kaids byutu zaudātōjs tōpēc, ka ir pasakļōvis Jō grybai. Myusu pretesteiba piļneigai uzaticēšonai Dīvam vīnmār rūnās nu tō, kas myusūs ir tymss un grēceigs.
Šōsdīnas Evaņgelijā Jezus myus breidynoj nu tukšas un naeistas uzaticēšonas Dīvam. Un vālōkūs laikūs apostoli šū Jō breidynōjumu ir atkōrtōjuši vairōkkōrt. „Kurs soka: „Es Jū pazeistu”,”roksta apostols Jōņs, „bet naīvāroj Jō bausleibas, tys ir meļs un jymā nav patīseibas”(1 J 2,4). Leidzeigi mōcēja ari apostols Pōvuls: „Jī gon apgolvoj, ka Dīvu pazeist, bet ar sovim dorbim tū nūlīdz”(Tit 1, 16). Ari apostols Jākubs soka: „Un esit vōrda piļdeitōji, bet na tikai klauseitōji, cytaidōk jyus poši sevi maldynōsit”(Jk 1,22).
Šymā sakarā nōk prōtā leidzeiba par divim dālim, kas teik syuteiti uz veina dōrzu. Ar atzineibu Jezus runōja tikai par tū dālu, kurs īsōce ar pretesteibu, bet vālōk piļneibā izpiļdēja sova tāva grybu.
„Ikvīns, kurs dzērd šūs munus vōrdus un tūs pylda, ir pīleidzynojams prōteigam veiram, kas uzcēlis sovu mōju uz kliņts”. Atcerēsimēs dažas situacijas nu Jaunōs Dereibas, kod kaids soka: „Kungs, Kungs”, bet eistineibā napīdar pi Dīva Vaļsteibas. Sōksim ar pazeistamū izteicīni nu sv. Jōņa pyrmōs vēstules: „Jo kaids saceitu: Es Dīvu mīļoju, bet sovu brōli īneistu, tys ir meļs. Jo, kurs namīļoj sovu brōli, kuru jys redz, tys navar mīļōt Dīvu, kuru jys naredz.” Un 2. vēstulē Timotejam losam: „Ir taidi, kas paturēs dīvbejeigu izskotu, bet tōs spāku nūlīgs”.
Pat naticeigī zyna, ka myusu vōrdim jōsakreit ar myusu dorbim. Tōpēc ka gon lyugšona, gon Dīva Vōrda klauseišonōs pylda myus ar spāku dareit lobu. Taitod, jo kaids daudz lyudzās un daudz klausōs Dīva Vōrdu, bet tys jū gorā naizmaina, taids cylvāks līcynoj tū, it kai Dīva Vōrds byutu tikpat navērteigs un navareigs kai cylvāku vōrdi.
Bet patīseiba ir cyta: eista lyugšona pateišam myus tyvynoj Dīvam, un Dīva Vōrds pateišam ir pīsōtynōts ar spāku, kas pōrmaina cylvāku. Jezus šōsdīnas Evaņgelijā myusim atgōdynoj, ka, jo kaids lyudzās, un tys jū natyvynoj Dīvam, tys ceļ mōju bez pamata. Kas tod ir šys pamats? Kliņts ir Kristus – vīnā nu sovom vēstulem mums pavēstej apostols Pōvuls. Jo mes pateišam sovu dzeivi byuvēsim uz Kristus pamata, kas religiskā volūdā nūzeimoj – sajimt svātdorūšū žēlesteibu. Taitod varam saceit, ka myusu dzeives pamats ir svātdorūšō žēlesteiba.
Apskateisim veļ vīnu jautōjumu. Vēstulē efezīšim un ari Apokalipsē losam, ka Bazneicas pamats ir apostoli. Kai var sovā storpā saskanēt šōs divas patīseibas – ka ir jōbyuvej uz Kristus pamata un ka Bazneicas pamats ir apostoli? Atbiļde ir ļūti vīnkōrša: na tys byuvej uz Kristus pamata, kurs skali Jū atzeist un pacylōtā bolsā par Jū runoj – jo tū var dareit ari ļūti subjektivi. Objektivi Kristu var satikt pyrmom kōrtom apostolu nūdybynōtajā Bazneicā. Teiši apostolim Jezus sacēja: „Raug, Es asmu ar jums vysōs dīnōs leidz pat pasauļa beigom”.
„Ikvīns, kurs dzērd šūs Munus vōrdus un tūs napylda, byus leidzeigs naprōteigam veiram, kurs uzcēle sovu mōju uz smiļtim. Nōce leiti, upju poli un vēja brōzmas un gōzēs pōr šū mōju, un tei sagruva, un tōs sabrukums beja lels”.
Jo kaids cylvāks smogi saslymss, tod na jau veseleibai tys dora ļaunu, bet gon cylvākam. Taipat, jo kaids zaudej ticeibu, na jau Dīvs un kristīteiba ir zaudeitōji, bet gon tikai šys cylvāks.
Asu runōjis ar symtim vacōku, kuri raud par tū, ka jūs bārni ir zaudējuši ticeibu. Na man tīsōt šūs cylvākus, vo jī gadejumā poši nav pi tō vaineigi. Bet es zynu, kaidu padūmu dūt vacōkim, kurim pateišam ryup, lai jūs bārni paturātu ticeibu un pēc tōs dzeivōtu.
Vyspyrms gimenē jōroda taida atmosfera, kurā Dīvs un ticeibas praseibas byutu pateišam pyrmajā vītā. Navar byut tai, ka Dīva bausleibas īvārojam tikai tod, kod tōs saskan ar myusu interesem. Un nav īdūmojama situacija, ka bārns brauc ekskursijā voi jam nasagryb ceļtīs, un tōpēc naīt uz svātdīnes svātū Misi. Bārni jau nu agras bērneibas jōmōca lyugtīs, un vacōkūs jim ir jōredz pyrmūs aplīcynōtōjus lyugšonas nūzeimei un tōs ītekmei uz myusu dzeivi. Vacōkim ir jōbyun pīmāram ari tajā ziņā, ka nūdeveiba un škēršonōs lauleibā nav īdūmojama.
Bezgola lela nūzeime gimenē ir sarunom par Bazneicu. Jo kaidā gimenē par Bazneicu runoj ar napatyku un nūpālumu, tod, jo ari vacōki sevi uzskota par katōlim un ir pīlaiduši sovus bārnus pi pyrmajim sakramentim, ir moza cereiba, ka Bazneica jūs bārnim kļyus par goreigū gimeni.
Lai mōja syngri stōvātu, ir vajadzeigs styprs pamats. Un, jo mōja sabruks, tod nalaime pyrmom kōrtom skars tōs īpašnīku. (pr. Jaceks Salijs OP)
***
Natōli nu Vatikana lobajā Tibras upes krostā ir radzamas divas īspaideigas ceļtnes. Vīna nu tom ir slovonō Eņgeļa piļs, calta kai imperatora Adriana mauzolejs 2. godu simtinī. Tai apleik ir dziļš aizsorggrōvs un tōs pamati ir dzili īrokti. Dažus desmitus metru tōļōk atsarūn pagōjušajā godu simtinī caltō Tīsu piļs. Nu ōrīnes tei ir īspaideiga, masiva marmora ceļtne, bet tōs pamati ir naiztureigi, un piļs pamozam bryuk. Lyuk, šōsdīnas Evaņgelijā apraksteitō aina: Tibras upe ir izskolōjuse Tīsu piļs saklū pamatu, bet Eņgeļu piļs spītej vysom atmosferas īdarbeibom un veļ aizvīn lepni stōv Romas vydā nasatricynojama, jo tōs pamati ir dzili.
Kaut kas leidzeigs nūteik ari ar cylvākim. Kai vējš, leits un gruntsyudiņs var izskolōt mōjai pamatus, jo tei nav calta uz kliņts voi tōs pamati nav dzili īrokti zemē, tai dažaidi ōrejī apstōkli var apdraudēt cylvāka dzeivi. Bīži vīn radzam labi gērbtus cylvākus, kuri jūņoj sovōs automašynōs un nadūmoj par reitdīnu. Pōrōk vālu tī atsamūst un apjādz, ka nikas nav sakrōts myužeibai, ka laiks ir nalītdereigi iztārāts, un pretim Dīva vaļsteibai ir jōīt tukšom rūkom. Jī saprūt, ka nav krōjuši kūpā ar Jezu, bet ir pat izškērdējuši dōrgōkū, kas cylvākam ir. Myuža beigōs vēstures vīsuļs jūs nūslauceis nu zemes vērsa. Cyti dzeivi uztver nūpītni, bet napareizā veidā. Tī pasaļaun maļdeigom ideologijom, kas daudz sūla, bet moz dūd. Taidi nasaprūt, ka pat bausleibas naspēj pesteit, bet tikai Jezus Kristus žēlesteiba.
Bet kaida tod ir prōteiga cylvāka reiceiba? Kū nūzeimoj jimt Kristus vōrdus nūpītni un piļdeit Dīva grybu? Svātō Tereze nu Avilas atzyna, ka piļdeit Dīva grybu nūzeimoj dareit tikai divas lītas: mīļōt Dīvu un mīļōt sovu tyvōkū. Un vysi spāki jōpīlīk šajā vērzīnī. Svātō pastreipoj divas lītas: na tikai Dīva mīlesteibu, bet ari tyvōkmīlesteibu. Tys ir tōpēc, ka cylvāki bīži vīn ir vōjōki teiši tyvōkmīlesteibas jūmā – jī gon nikū naatsoka Dīvam, bet sovu tyvōkū pīteikūši namīļoj. Tyvōkmīlesteiba prosa vairōk. Tei pīprosa upurus. Jezus mōca, ka cylvāki tiks tīsōti pēc tyvōkmīlesteibas mārauklas. Jezus myus aicynoj tryukumcītējūs saskateit Jū pošu.
Svātī napaveice breinumdorbus ar ciļvēceigajom pyulem, bet gon – pasateicūt Dīva žēlesteibai, kū jī īgyva, tycādami Dīvam un pasaļaudami uz Dīvu. Nasaverūt uz sovim ciļvēceigajim tryukumim, svātī ir sasnāguši kolngolus. Pat svātais Pōvuls atzyna, ka jys nadora lobū, kū gryb, bet dora ļaunu, kū īneist, jo Lykums ir goreigs, bet cylvāks ir mīseigs un pakļauts grākam. Ceļūt mōju, godōs vysaidas kibeles, bet dorbs pacīteigi jōturpynoj tōļōk. Taipat tys ir ari ar myusu goreigōs ceļtnes byuvēšonu. Tikai ar pacīteibu cylvāks gyust īkšejū breiveibu un spēju pīsalōgōt Dīva grybai.
Voi vysi ceļ sev mōjas uz drūšim pamatim? Dīmžāl, tai nav gon. Daži ībyuvej sovas mōjas pamatūs pat spridzekli.
Ceļt mōju Evaņgelija izpratnē nūzeimoj ceļt dabasu vaļsteibu, kas ir brōleibas, mīlesteibas un vīnōteibas saime. (Nu V.E.A.Brumaņa grōmotas „Mīlestībā vienoti”)
Myusu pamats.
„Nōce leiti, upju poli un vēja brōzmas un gōzēs pōr šū mōju, bet tei nasagryva, jo beja calta uz kliņts.”(Mt 7,25)
Kaidu reizi breineigā pavasara reitā divi putneni izlidōja veit sev ligzdeņas. Vīns nu jim izavēlēja breinumjauku vītu un sōka veit ligzdu bīzūs kūka zorūs. Gaiss smaržōja pēc pavasara zaļumim, lejā čalōja upeite, saulei dīnā atmyrdzūt seikajūs viļneišūs, bet naktī yudinī atsaspūguļōja naskaitamī dabasu speidekli. Un pēkšni, vālu vokorā, sasacēle vātra; upeite pōrsavērte par trokojūšu straumi, tei izgōja nu krostim un appludynōja plašu apkōrtni, iznycynojūt vysu sovā ceļā. Kūks tyka nūlauzts, putneņa pereklis sajuka, un naboga putneņam vairs nabeja kur palikt. Jys beja savejis perekleiti pōrōk zamu, carādams tikai uz syltom, saulainom dīnom un klusom zvaigžņōtom naktim.
Ūtrais putneņš pasacēle augši kolnūs un nūveja perekleiti mežūneigā aizā, uz augstas kliņts. Ōtri vīn tī sōka rastīs dzeiveiba, perekleits beja pylns ar mozajim putnenim. Sasacālušō vātra trokōja tōli īlejā, vēja brōzmas traucēs gar kliņtim, bet naspēja aizsnēgt augstū vērsyuni. Un reitā, kod otkon atspeidēja saule, syltais perekleits beja sovā vītā, dzeivs un naskorts.
Un mes, kur mes asam savejuši sovu perekli? Kur ir myusu dūmu un jyutu pamats? Voi myusu dvēsele stōv uz cīta, nasatricynojama ticeibas akmiņa, gotova stōtīs pretim vysim kārdynōjumim un vylynōjumim, voi ari mes asam sovu mōju uzcāluši „uz smiļtim” un myusu sabrukums byus miļzeigs?
„Nivīns navar likt kaidu cytu pamatu, kai tū, kas ir īlykts: Jezū Kristū”(1 Kor 3,11). Nu grōmotas „Kotra dīna – Dīva dōvona”)
Junijs – Vysusvātōkōs Jezus Sirds mēness.
Pravītis Isaja raksturoj Jezu Kristu kai cītēju. Un pateišam, cītēja apzeimējums Pesteitōjam pīstōv vysvairōk, jo Kristus ir Lobais Gons, Lobais Draugs, kurs zīdōja Sovu dzeiveibu par Sovom avim. Un veļ vairōk: Jezus Kristus ir mūceklis, ir sōpju veirs na tikai laiceigōs dzeives pūsmā vīn, it seviški Sovas dzeives nūslāgumā, bet ir taids ari pēc nōves. Lyuk, apostols Jōņs, Jezus nōves oculīcinīks, soka, ka vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure jau myrušō Pesteitōja sirdi, un nu šōs rātas izplyuda ašnis un yudiņs. Šys fakts ir devis naizsmeļamu vīlu pōrdūmom na tikai mistikim un mōkslinīkim, bet ari kotram ticeigajam, kurs Jezū saskota dīviškeigū un ciļvēceigū. Jezus caurdurtō Sirds līk padūmōt ari myuslaiku kristīšam. Padūmōsim, kū Jezus Sirds mums vēstej un kū tei nu mums sagaida.
Kai īvainōts karaveirs, uz kura mīsas ir radzamas ceiņu sekas – dziļas rātas, stōsta mums bez vōrdim par tū upuri, kū jys ir nesis sovas tāvu zemes un tautas aizstōvēšonai, tai ari Jezus Kristus caurdurtō sirds vēstej mums par upurim un mīlesteibu cylvāku lobā. Jezus dūmas varātu izteikt sekojūši: „Šei rāta, kū jyus radzat Munā sōnā un Munā sirdī, lai jums līcynoj, ka Es jyus patīši mīļoju, ka asu zīdōjis pats Sevi, lai jums byutu dzeiveiba, lai jyus naskortu myužeigō nalaime un lai jyus sasnāgtu augstōkū piļneibu pi Muna Tāva. Sokit, kū veļ vairōk es byutu varējis dareit jyusu lobā? Nav tok lelōkas mīlesteibas par tū, kod kaids zīdoj vysu sevi, sovu dzeiveibu par sovim draugim.” „Es asmu nōcis, lai jim (cylvākim) byutu dzeiveiba un lai tei byutu pōrpiļneibā.”(J 10,10).
Skaistas dūmas, dziļu izpratni un nūrōdejumus par Jezus Sirds mīlesteibu atrūnam ari Bazneicas rokstūs un katōļu asketu dzeives pīmārūs. Aplyukōsim dažus nu tim. Pīmāram, svatais Bonaventura (1221-1274), Bazneicas doktors, soka: „Asam atroduši ceļu uz Vysusvātōkū Jezus Sirdi; ir labi tur byut un nasaļausim īt nu tōs prūjom. Ak, cik labi un cik jauki ir tajā mōjōt! Tova Sirds, ak Jezu, ir lela monta un dōrga pērle! Tovs sōns tyka atvārts, lai mes tur varātu pasaslēpt nu vysom vātrom…Kōpēc Tevi nu jauna īvainōja? – Lai mes caur radzamom rātom saskateitu naradzamū mīlesteibas rātu. Jezus Sovu mīlesteibu navarēja parōdeit lobōk, kai caur bryucem mīsā un ari pošā Sirdī.”(Vitis Mystica). Svātō Ģertrude (1256-1302) roksta: „Kungs, tagad mozgoj un spūdrynoj munu sirdi Tovas dīviškeigōs Sirds mīlesteibā! Kungs, dūd man Tovu Sirdi par patvārumu, lai nōves stuņdē muns vīneigais ceļš uz myužeigū mīru byutu Tova Sirds.”
Svātais Ontons nu Padujas, Bazneicas doktors, soka: „Dīvbejeiga dvēsele Jezus Sirdī atrass patvārumu pret vysom valna viļteibom un mīrynojūšu atpyutu. Lai dīvbejeigō dvēsele meklej Jezus Sirds dziļumus, kur tei atrass gaismu, īprīcynōjumu, mīru un naizsokamu baudu.” Un sv. Bernardins myus mudynoj: ”Taitod, steigsimēs pi Jezus meilōs un maigōs Sirds! Šei Sirds dūmoj par vysu, pazeist vysu, tei mīļoj vysus – tei ir aizdadzynōta ar mīlesteibas guni”. Kempenes Toms sovukōrt uzrunoj Jezu: „Ak, cālais Jezu, kas mōjoj vysu tū cylvāku sirdīs, kuri Tevi mīļoj; ak, krystā pīkoltō tāls vysom mīļojūšajom dvēselem! Ak, vysu svēteibu un dōvonu krōjums! Kristu Karali, ticeigū Pesteitōj, Tu pīļōvi, lai Tovs sōns tyktu ar škāpu atvārts, es lyudzu Tevi, atver man Tovas žēlesteibas vōrtus un ļaun man īleist Tovas mīļojūšōs Sirds kambarūs, lai muna sirds byutu vīnmār vīnōta ar Tovejū!””
Golgotā atvārtō Jezus Sirds, nu kuras izplyuda asnis un yudiņs, patīši ir bezgaleigōs mīlesteibas simbols un naaizsokamu svēteibu olūts vysim tim, kuri steidzās pi Jōs ar pazemeibu un mīlesteibu. (Pr. P.Bečs nu grōmotas „Dzīvais vārds”)
Nu vysas pasaules.
Roma. Vysusvātōkō Sakramenta svātkūs vairōku Italijas bazneicu apmaklātōji beja pateikami pōrsteigti par krōšņajim un smaržeigajim zīdlapeņu paklōjim. Dažōs vōtōs tī rūtōja tikai bazneicu pogolmus, cytur – pat tyvōkōs īlas. Par paklōju izveidi beja pasaryupejuši floristi. Nu zīdu audzētovom jau īprīkš beja pīgōdōtas daudzas kastes ar vysdažaidōkū krōsu rūžu, neļķu, krizantemu un cytu zīdu zīdlapeņom. Dekoraciju izveidē floristi izmontōja pat sāklas, kas īvōktas nu Vydusjyuras regionā augušū pīniju čīkurim. Vīns nu vyslelōkajim zīdu paklōjim pagōjušajā svātdīnē, kod Itālija atzeimēja Vysusvātōkō Sakramenta dīnu, beja izveidōts pi sv. Marijai Goretti veļteitōs bazilikas Nettuno piļsēteņā. Vīns nu trejim tematiskajim atveidōjumim, kas beja radzami zīdlapeņu paklōjā pi Nettuno bazilikas, beja Lurdas Dīvmōte. Šys attāls beja veļteits Jaunovas Marijas pasarōdeišonas Lurdā 150. godadīnai. Veļ smaržeigajā paklōjā varēja redzēt XXIII Pasaules Jaunīšu dīnas logo ar zaļu uzrokstu „Sidneja”, bet tyvōk pi bazilikas, pi ōrpusē īreikōtō oltora, beja radzami pīci olimpiskī apli, par gūdu šō goda Olimpiskajom spēlem, kas nūtiks Pekinā. Zīdu paklōjā radzamī goreigō un laiceigō rakstura atveidōjumi simbolizej Bazneicas darbeibu pasaulē, cīšā saisteibā ar sabīdriskajim nūtykumim. Ari pats Jezus gōja un sludynōja pasaulī. Tai ari šūreiz Jys Vysusvātōkajā Hostijā izgōja ōrpus dīvnoma: tyuleņ pēc vokora Mises prīsters ar Vysusvātōkū Sakramentu izgōja pa bazilikas centralajom durovom un devēs piļsātas īlōs, lai svēteit tōs īdzeivōtōjus un daudzūs atpyutnīkus dažus sūļus attōlajā Vydusjyuras pludmalē, jo Nettuno ir ari vīns nu Itālijas kurortim. Nettuno piļsātā zīdlapeņu paklōji teik veidōti jau deveitū reizi. Šei skaistō tradicija īsōkta 2000. – Jubilejas godā. Kotru godu paklōjam teik dūts ari nūsaukums. Šūgod tys saucēs „Cereibas sākla”.(Vatikana radio)
***
Naparostu raidejumu šō goda oktobrī gatavoj Itālijas telekompanija RAI: sakarā ar gaidamū Veiskupu sinodi nūtiks Bībeles laseišonas maratons: vysus Svātūs Rokstus ir paradzāts nūlaseit televizijā septeņu dīnnakšu laikā. Pāvests tiks uzaicynōts īsōkt raidejumu, nūlosūt pyrmū Bībeles nūdaļu. Bībeles laseišonas maratonā pīsadaleis dažaidu konfesiju un ticeibu pōrstōvji, nūmainūt vīns ūtru. Pošlaik projekts veļ ir izstrōdes stadijā, bet, pēc tō veidōtōju īceres, pāvests Benedikts XVI atklōs maratonu, pēc tam stafete tiks nūdūta golvonajam Romas rabinam Rikardo di Senji. Tod stafeti pōrjims pareizticeigū prīsters, tod protestantu mōceitōjs un tai tōļōk, īsaistūt projekta eistynōšonā ari vīnkōršūs ticeigūs, kuri jau īprīkš var īsnēgt pīteikumu par pīsadaleišonu caur speciali šam nūlyukam paradzātū web lopu. RAI Vatikana redakcijas vadeitōjs Džuzeppe di Karli paskaidrōja, ka projektam ir ekumenisks raksturs, kas pīsaisteis sev vysu Dīva tautu saisteibā ar Veiskupu sinodi, kas nūtiks nu 5.-26. oktobram, un kura ir veļteita Dīva Vōrdam. Precizs maratona sōkuma laiks un tō seikōkas detaļas veļ nav nūteiktas, bet tiks paziņōtas presē tyvōkajā laikā. (www.catholic.uz)
ZIŅŌJUMI
7. junijs – sastdīne – Kopusvātki: 13.00 Slobodas kopūs, Rageļu draudzē
15.00 Borekstu kopūs, Aglyunas draudzē
13.00 Onzuļu kopūs(ar sv.Misi), Rušyunas draudzē
15.00 Pansionata „Krastini” kopūs
8. junijs – sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00;12.00;19.00. Rageļūs 10.00; Peipiņūs 12.00
Kopusvātki - 11.00 Egļu kopūs, Rageļu draudzē
14.00 Peipiņu kopūs, Peipiņu draudzē
16.00 Raginsku kopūs, Rageļu draudzē
14.00 Silišku kopūs, Bērzgales draudzē
16.00 Madelānu kopūs, Bērzgales draudzē