DVĒSEĻU - MYRUŠŪ PĪMIŅAS – DĪNA
Svātō Jōņa nu Damaskas lyugšona. Kungs, Valdnīk un cylvāku Mīļōtōj, voi teišam šei guļasvīta kļyus maņ par kopu? Voi liksi uzaust pōr munu golvu veļ jaunai dīnai? Lyuk, maņ prīškā stōv kops un nōve. Kungs, nu Tovas tīsas un myužeigajom mūkom es beistūs, tūmār ļaunu dareit napōrstōju, aizvīn jnu jauna sadusmoju Tevi, Dīvu, munu Kungu, un Tovu Vysuteirōkū Mōti, vysus dabasu spākus un munu svātū sorgeņgeli. Es atzeistu, Kungs, ka naasu Tovas mīlesteibas cīneigs, dreižōk jau strōpi un cīsšonas asu peļnējis. Tūmār, Kungs, voi es tū vēlejūs, voi nā, atpestej mani! Jo Tu atpesteitu kaidu taisnu cylvāku, voi tys byutu kas naparosts? Un, jo vīnu nanūzīdzeigū apžālōtu, - kas gon par tū breineitūs? Jo tī tok ir Tovas žēlesteibas cīneigi.
Bet atklōj maņ, grēcinīkam, Tovu breineigū žēlesteibu; parōdi Tovu mīlesteibu, lai muns ļaunums napōrspēj Tovu naizsokamū lānprōteibu un žēlesteibu; un dori ar mani pēc Tova prōta.
Kristu, Dīvs, apgaismoj munas acis, lai es nōves mīgā naaizmīgu, un muns īnaidnīks nasoka: „Es jū uzvarēju”.
PŌRDŪMOM
Dzeive Kristū.
Šudiņ vērs zemes svātceļojūšō Bazneica seviškā veidā vīnojās ar cītēju Bazneicu, kas gaida myusu cālsirdeigū paleidzeibu. Pasateicūt myusu lyugšonom, žālsirdeibas dorbim, upurim un gavēšonai Bazneicas bārni, kuri škeisteitovā gatavojās uz leidzdaleibu svātū slavā, var ōtrōk īgyut Dīva Žālsirdeibas piļneibu un īīt myužeigajā svātlaimē – svātajā piļsātā, dabasu Jeruzalemē.
Nu Atklōsmes zynam, ka pēc nōves pastōv kotra cylvāka personeigō atbiļdeiba par sovim šōszemes dzeivē padareitajim dorbim. Dīvs taisneigi atmoksoj gon ticebas dēļ cītušajim, gon jūs vojōtōjim, gon ari atkritējim. Gaidūt pādejū taisneigū triumfu, ir jōprūt jau te, vērs zemes, izmontōt ar mīlesteibu tōs tīseibas, kas mums perspektivā ļaun īmontōt myužeigū dzeivi.
Tīseibas uz myužeigū dzeivi mums dūd ticeiba Jezum Kristum. Dīvs Tāvs atdeve Sova Vīnpīdzymušō Dāla rūkōs vysu – ari cylvāku dzeivi. Šōsdīnas Evaņgelijā mynāto Lazara pīceļšona nu myrūnim styprynoj myusu sirdīs šū ticeibu un garantej Jezus vysuvareneibu, pasateicūt kurai pasaules beigōs Jys uzmūdynōs ari myusu mīsas jaunai dzeivei un mes kļyusim par „jaunu radeibu”. Jau tagad, jemūt daleibu sadraudzeibā ar Kristu, myusim ir pamats cerēt, ka reizē ar Jū augšanceļsimēs, kod šei dzeive un šei zeme byus beigusēs, un sōksīs jauna zeme un jaunas debesis.
„Un Jezus sacēja: „Voi tod Es tev nasacēju, ka tu redzēsi Dīva gūdeibu, jo ticēsi?”” (Pr.A.F.Dzjuba)
Par škeisteitovu.
Saleidzynojūt ar dabasim voi eļni, škeisteitova cylvāka prīškā atsaklōj kai videjais stōvūklis storp tim. Katōļu mōceibā par škeisteitovu varam atrast elementus, kas ir tyvu dabasim, pīmāram, stypra cereiba dreiži redzēt Kungu, gon eļnei – cīsšonas, kas uz laiku līdz redzēt Kunga vaigu. Škeisteitovā obu stōvūkļu elementi sasateik un sasavej kūpā.
Škeisteitovas vēsture ir gara, tei aizasōkuse jau pyrms kristīteibas, bet sovā oficialajā mōceibā Bazneica tū īkļōve tikai pēc daudzim godim.
Vysa centrā ir Jezus Kristus, kurā nūteik myusu škeisteišona. Jys ir Mīlesteiba un Žālsirdeiba. Jys ir ari Taisneigais. Tikšonōs ar Jezu vīnmār ir „trinitara”, tys nūzeimoj, ka, sasateikūt ar Jezu, mes sateikam ari Dīvu Tāvu un Svātū Goru – vysu Svātū Trejadeibu, nu kuras sajemam piļneigas izleigšonas žēlesteibu. Svātais Augustins roksta: „Pats Dīvs pēc šōs dzeives lai ir myusu vīta”.
Škeisteitovas aktualitates pamatā ir cylvāka vōjō un grēceigō byuteiba, kura, nasaverūt uz tū, voi ari teiši tōpēc, dzeivoj ar cereibu myužeigi skateit MĪLESTEIBU. Tū apstyprynoj vīnkōršū cylvāku jautōjumi: „Voi tiks izpesteiti tī, kuri nav pazynuši Dīvu? Kas nūtiks ar mani, dziļi ticeigū, jo nagaideita nōve pōrsteigs mani ikdīniška grāka stōvūklī?” Jautōjumi par dabasim un eļni, ari par škeisteitovu, cylvākā raisa aktivas pōrdūmas par tū, kas jū sagaida pēc nōves. Šī jautōjumi ir reali un nanūvēršami, tūs nadreikst un navar aizmērst.
Škeisteitova ir grēceigū un vōjū cylvāku atteirejūšais stōvūklis, kas napīcīšams, lai, saskaņā ar sovu lelōkū cereibu un aicynōjumu, cylvāki varātu skateit Radeitōju vaigu vaigā.
Pyrmōk, nakai dogma par škeisteitovu tyka pasludynota, tū meklēja un par tū dūmōja daudzu paaudžu ticeigī. Bazneica divpadsmit godu simtiņu garumā atsaturēja paust sovu oficialū vīdūkli šajā jautōjumā. Bazneica uzaticēja laika pōrbaudei.
Kristiši izjuta īkšeju napīcīšameibu lyugtīs par myrušajim tyvinīkim, lai tī sajimtu myužeigōs laimes dōvonu. Myužeigū laimi raksturōja ar divim atslāgas vōrdim – mīrs un gaisma. Ticeigī lyudze, lai Kungs dōvoj myrušajim gaismu un mīru, ar tū saprūtūt Dīva tyvumu.
Ir atrosti 2. godu simtiņa beigu un 3. godu simtiņa sōkuma kopu akmiņu uzroksti, kas līcynoj par aizlyugumim. Pīmāram, veiskups Hirapolis Albertijs, kurs miris ap 2. godu simtiņa beigom, ir licis uz sova kopa akmiņa īkaļt vōrdus, kas līcynoj par dziļu ticeibu tam, ka lyugšona par myrušajim ir augleiga: „Lai kotrs, kurs saprūt šūs vōrdus, aizlyudz par Albertiju”. Leidzeigs lyugums losams ari uz kaida romīša kopa akmiņa Priscilas katakombōs (2.g.s.): „Lyudzu, jyus, ak, brōli, kod uz šejīni atnōksit, aizlyudzit…lai Vysuvarenais Dīvs sorgōtu Agapi myužeigi”.
Nu 5. voi 6. godu simtiņa sōkuma ir sasaglobōjuse cyta kopu akmiņu inskripcija, kurā runōts par myrušō dvēseles pesteišonu. Ticeigū vyspōrejū pōrlīceibu par lyugšonas īdarbeigumu atteiceibā uz myrušajim apstprynoj svātō Augustina lyugšona, kas rodusēs pēc jō mōtes Monikas nōves 397./398. godā. Jemūt vārā tōs nūzeimi vālōkā kristīšu teoloģijā, ir vērts tū citēt: „Tagad, kod muna sirds ir sadzīdējuse bryuci, kas varēja līcynōt par pōrōk lelu pīsakeršonu, es Tovā prīškā, myusu Dīvs, tovas kolpyunes nūdūmā leju jau piļneigi cytas osoras. Tōs, kas plyust nu myusu satricynōtōs dvēseles par brīsmem, kaidōs atsarūn vysi, kuri mērst Odumā.
Kaut ari muna mōte ir atdzymuse Kristū jau pyrms tam, kai jei škeirēs nu mīsas, un dzeivōja ar ticeibu un Tova vōrda slavynōšonu, es naatsaļaunu apgolvōt, ka nu tō laika, kod Tu jū atjaunōji kristeibā, pōr jōs lyupom nabyutu atskanējis nivīns vōrds, kas byutu pretrunā ar Tovom bausleibom.
Ak, bāda pat gūdōta cylvāka dzeivei, jo tei pavadeita, aizmērstūt par žālsirdeibu. Tai ka Tu tūmār grākus naskaiti brīsmeigōs dusmēs, mes paļōveigi ceram nu Tevis sajimt īcīteibu. Jo vai tod tī, kuri skaita sovus nūpalnus, naskaita Tovas dōvonas?! Ak, ja vysi cylvāki saprostu, kas jī ir! Kaut tī, kuri lepojās, lepōtūs Kungā!
Pēc breiža, ak muns Kungs un muna Dzeive, munas sirds Dīvs, es likšu molā vysus lobūs dorbus, par kurim ar prīku pasateicu. Es lyudzu, lai Tu pīdūtu munai mōtei jōs grākus.
Uzklausi mani Tō dēļ, kurs dzīdej myusu rātas, kurs tyka pīkolts pi krysta un, sēžūt pi Tovas lobōs rūkas, aizlyudz par mums!
Zynu, ka muna mōte reikōjās žālsirdeigi – jei nu vysas sirds pīdeve tim, kuri jōs prīškā beja vaineigi. Pīdūd ari Tu grākus, kaidi jai ir bejuši nu Pesteitōja kristeibas sakramenta dīnas. Pīdūd, es lyudzu, pīdūd jai, Kungs! Naej ar jū uz tīsu! Lai žēlesteiba ir lelōka par tīsu! Tovi vōrdi tok ir nakļyudeigi, Tu žālsirdeigajim apsūlēji žālsirdeibu. Tovas žēlesteibas dēļ jī ir žālsirdeigi; Tu apsažālōsi par tū, kuru apžālōsi, žālsirdeigs byusi tam, par kuru īsažālōsi.
Es tycu, ka tys, kū lyudzu, jau nūteik, bet pījem, Kungs, žēleigi munu lyupu upuri….”
Tōļōk svātais Augustins lyudzās ari par sovu tāvu un vysim tim, kuri ilgojās pēc dabasu svātlaimes, myužeigōs Jeruzalemes.
Pōrsteidz dedzeiba, ar kaidu Augustins lyudz Vysuvarenū dōvōt mōtei un tāvam myužeigū laimi. Jys labi zyna, ka vacōku galeigō „atsarasšonōs” vīta myužeibā ir atkareiga navys nu jō, bet nu Dīva. Tūmār jys ir pōrlīcynōts par sovas lyugšonas nūzeimeigumu. Augustins tic, ka jō lyugšona spēs aiznēgt Dīva mīlesteibu un ītekmēs Kunga lāmumu. Kaut ari Augustins ir līcinīks mōtes navainomajam dzeives veidam, tūmār nu dvēseļu apryupes jys zyna, ka tikai nadaudzi cylvāki spēj byut pa eistam breivi nu grāka, bet lelōkō daļa vyspōr naīvāroj Dīva bausleibas. Pazeit vīns ūtra īkšejū pasauli mes navaram, tōpēc ir napīcīšams pastōveigi lyugtīs par vysim, ari par tim, kuri pēc myusu vērtējuma ir dzeivōjuši labi.
Sv.Augustins roksta: „Laikā storp cylvāka nōvi un augšanceļšonūs dvēseles atsarūn nūslāpumainā vītā: mīra voi cīsšonu vītā atbylstūši tam, kū dvēsele ir nūpeļņējuse, dzeivōdama mīsā”.
Nav nūlīdzams, ka myrušū dvēselem ir vīglōk, pasateicūt dzeivū tyvinīku dīvbejeibai, upurātajom sv. Misem un zīdōjumim Bazneicai jūs nūdūmā. Tys gon paleidz tikai tim, kuri, veļ dzeivi byudami, ir peļnējuši, lai jim pēc tam byutu īspējams paleidzēt, jo ir tik ļaunuma pylni cylvāki, ka jūs dvēselem nikas vairs naspēs paleidzēt. Taitod, vērs zemes teik nūpeļneits, voi pēc dzeives beigom nūlaideigais dvēseles stōvūklis tiks apgryutynōts, voi tū byus īspējams atvīglōt. Lai nivīns nadūmoj, ka pēc nōves pi Dīva varēs gyut peļņu.
Tys, kū Bazneica parosti dora myrušū lobā, nav pretrunā ar apostolu uzskotu: „Mes tok vysi reiz stōvēsim Dīva tīsneša krāsla prīškā (Rom 14,10); „Lai ikvīns sajimtu olgu par tū, kū, mīsā byudams, darējis – lobu voi ļaunu”(2 Kor 5,10)., jo kotram, mīsā dzeivojūt, ir īspējams nūpeļneit, lai šī upuri jam paleidzātu. Tūmār vysim tī napaleidz, un tys ir dzeives veida atškireibu dēļ. Upuri pi oltora un zīdojumi, kas teik veļteiti par ļūti tykumeigi dzeivōjušajim myrušajim, ir kai pateiceiba; par na vysai lobim – lyugšona, lai Dīvs apsažāloj; sovukōrt, par ļūti lelim grēcinīkim, jo ari pēc nōves lyugšona jim vairs napaleidz, lai tei ir kai mīrynōjums dzeivajim. Upuri paleidz – voi nu lai ōtrōk tyktu sasnāgta pīdūšona, voi ari lai pazudynōšona nabyutu galeiga.
Katōļu Bazneicas Katehismā raksteits: „Bazneica jau nu poša īsōkuma ir turējusi cīnā myrušū pīmiņu un snāguse tim paleidzeibu, seviški ar Euharistijas Upuri, lai pēc atsateireišonōs jī varātu nūnōkt pi laimi nasūšōs Dīva skateišonas. Bazneica īsoka ari dūd zīdōjumus, upurēt atlaidas un veikt gondareišonas dorbus par myrušajim.
Snēgsim jim paleidzeibu un pīminēsim tūs. Jo Ijaba dāli tyka atteireiti, pasateicūt jūs tāva upuram, tōd kōpēc lai mes šaubeitūs, ka myusu upuri par myrušajim nasnādz jimm mīrynōjumu? Nasakavēsim paleidzēt tim, kuri jau aizgōjuši, un upurēsim par jim sovas lyugšonas” (Sal KBK 1475) (Nu grōmotas Z.Kijs OFM „Šķīstītava”).
***
Atlaidas Dīva prīškā atbreivoj nu laiceigōs strōpes par grākim, kas jau pīdūti. Tōs var sajimt kristītis, kurs atsarūn atbylstūšā dvēseles stōvūklī un ir izpiļdējis konkretus nūsacejumus. Kotrs ticeigais var sajimt atlaidas voi nu sev, voi upurēt tōs par myrušajim.
Atgōdynojam, ka laikā nu 1. – 8. novembram ir īspējams īgyut piļneigas atlaidas par myrušajim pi šaidim nūsacejumim: jōbyun Dīva žēlesteibas stōvūklī,( t.i., jōizsyudz grāki), jōpījem svātō Komunija, jōnūskaita Tāvs myusu…Es tycu…, un kaida lyugšona Svātō Tāva nūdūmā, izklausūt sv. Misi bazneicā voi apmeklejūt kopsātu un lyudzūtīs par myrušajim.
Latgalīte. Anneņas mōte. (3. turpynōjums)
„Anna, man pi tevis dareišona,” jauneklis nadrūši īsōce.
„Nui?” – breinōjōs Anneņa.
„Nui, maņ reit kvīši jōpļaun. Lels gobols. Voi navarātu atīt paleigā?”
„Es? Voi es?” – „Tu.” – „Voi tod jyus taidā svātdīnī strōdōsit?” – „Nā jau!… Pareit!” – „Nazynu. Es pi jyusu naasmu strōdōjuse. Voi grybēs tova mōte?” – „Mōte prasēja.” – „Mani?” – „Nui.” – „Nu?”
Īsastōja klusums. Azarmolā aizazvīdze zyrgs.
„Anneņ, voi varu pi tevi īīt dōrzeņā?” - „Kam tod?” – „Parunōt.” – „Soki vīn.” – „Te navar. Kaids veļ var dzērdeit… Redzēs kaimini, ka ilgi stōvu… Tev byus slykšōk.” – „Atej reit, kod Mōra byus!” – „Nā, Tev vīnai sokams.”
Jōņs īgōja dōrzeņā i nūsasāda iz puču dūbis styureiša, kur jū paslēpe jurģiņu myurs i nu garumgōjēju skotu, i nu kaimiņu sātu lūgu.
Anna sēdēja iz sūla, rītūšōs saules apgaismōta. Jōņs tagad vārōja jū tyvumā, pavysam klōt. Atausa atmiņā liktineigais saules rīts, kas jō sirdī īdedze guņsgrāku, i pōr lyupom, pošam namonūt, sōce plyust klusi atsazeišonas vōrdi.
Jōņs stōstēja nūsakaunējušajai jaunovai par nūrīta sauli, par blōzmainū azaru, par mogonom, par jōs pošas motu zaltu, par „večerinkas” jaunīšim, par sovim pōrdzeivōjumim tymā vokorā i jyutu rasšonūs, par ilgom, par ceiņu ar mōti i par izdabōtū atļōvi Anneņu precēt.
Jaunova klausējōs šajā runā ploti izplāstom, satymsušom acim, i jōs sirdī auga namīrs. Jei redzēja un saprota, ka Jōņs runōja tai, kai beja jam uz sirds. Jys runōja tik skaisti par jū pošu, plotaci Anneņu: apbreinōja jōs motus, pat acis i saleidzynōja ar puči, bet jei tok jutōs nagleita, panycynōta… Tagad Jōņa meikstais bolss i syltō, cīneibys pylnō volūda Annenis sirdī atlaidynōja ladu. Vys syltōk i syltōk jai palyka, koč jau metēs vokors i nu azara vylka vāsums. Jōņs beidze, bet klusums vaļdēja ilgi. „Aneit, par kū nikō nasoki?”
Anna pasavēre iz Jōņa. Tik mīreigs jys itū reizi beja! Voi tys ir tys pats Ūzulu Jōņs – lapnais un īdūmeigais bogōtnīks? Tod taids jys varēja byut?! Annai dūmas ritynōjōs vīna pēc ūtras, i jei vys klusēja.
„Anneņ!” – „Nui?” – „Īsi pi mani?” – „Nazynu.” – „Par kū?” – „Tovas mōtes baiļ. Nagryb jei mani i nagrybēs, namīļōs, gryuts maņ byus.” – „Aneit, es byušu ar tevi. Nabyus pi mōtis labi – īsim pasaulī.”
„Nā, mōtis navar pamest. Tu nabeji bōriņs i nazyni, kas ir mōte. Es to zynu…”
„Ak, es zynu: jei tevi īmīļōs, tyvōk īpazynuse.”
„Nazynu… Pyura maņ nav…”
„Maņ byus gona deļ obeju. Apsūli!”
„Pag. Runōšu ar tovu mōti.”
„Nā. Maņ apsūli, tod obeji ar mōti atīsim…, i ar svōtu…, i sadzersim… Vysu, kai vajag, izdareišu. Apsūli!”
„Pagaidi! Pareit pasceišu. Reit veļ pasalyugšu, padūmōšu. Pasoki mōtei: ka tu mani i pajimsi, par saimineicu es nabyušu. Byušu jai tikai meita, paklauseiga i laipna. Pasoki, ka Mōra paliks tepat, munā ustabeņā. Pasoki, ka maņ nav mōtis, par tū es jū mīļōšu kai eistū mōti… Pasoki…”
„Tod byusi muna?” – Jōņs prīceigi sauce.
„Nā. Pagaidi leidz pareitam. Ej tagad…,” i Anneņa īsasteidze ustobā. Gryuši nūkryta durovu kliņdžs, i vyss apklusa. Jōņs lēni izgōja nu dōrzeņa i nūgōja iz sovys sātys pusi. Nu mōkūņa izsleidēja opols, smaideigs mēness. (turpynōjums nōkušajā numurā)
Jaunōkōs ziņas.
Krīvijas katōļu Veiskupu Konferences sekretariata paziņōjums par divu prīsteru – jezuitu tāvu nūslapkavōšonu.
Dziļōs sārōs paziņojam, ka 2008. goda 28. oktobrī ap plkst. 21.00 pēc Moskovas laika Jezus Sadraudzeibai pīdarūšajā dzeivūklī Petrovkas īlā Moskovas centrā tyka atrosti nūgalynōti prīsteri-jezuiti: Otto Mesmers un Viktors Betankurs.
Otto Mesmers, Krīvijas pilsūņs, dzimis 1961. goda 14. julijā Karagandā (Kazahstanā), vōcu tauteibas katōļu daudzbārnu gimenē. Beidzis Reigas Romas katōļu goreigū seminaru un 1988. goda 29. maijā īsvēteits par prīsteri. Myužeigūs sūlejumus Jezuitu ordenī salicis 2001. goda 2. oktobrī. Nu 2002. goda beja par Jezus Sadraudzeibas Krīvijas regiona prīkšnīku.
Viktors Betankurs, Ekvadoras pilsūņs, dzimis 1966. goda 7. julijā. Jezus Sadraudzeibā īsastōjis 1984. goda 14. septembrī. Mōcējīs Argentinā un Vōcijā. Aizstōvējis doktora disertaciju pāvesta Gregoriaņu universitatē Romā. Nu 2001. goda strōdōja Krīvijā. Jys nūsadorbōja ar kandidatu sagatavōšonu īsastōšonai jezuitu ordenī. Obi prīsteri veice aktivu pastoralū dorbu sv. Ludviga bazneicā Moskovā.
Krīvijas Katōļu bazneicai tys ir lels zaudējums. Nu dzeives ir aizgōjuši dedzeigi prīsteri, kurus ticeigī ļūti mīļōja. Bazneica raida sovas lyugšonas uz žālsirdeigū Dīvu, lai Jys pījem nūnōvātū prīsteru Viktora un Otto dvēseles taisneigū mōjūkļūs un dōvoj jim Dabasu Vaļsteibu. Bazneica lyudzās ari par tim, kuri izdarēja šū brīsmeigū nūzīgumu, lai Dīvs dūd jim nūžālas želesteibu. Cylvāka nūgalynōšona ir smogs un brīsmeigs grāks, un kotram, kas tū ir izdarējis, ir jōsajem taisneiga strōpe. Bazneica cerej, ka Krīvijas tīseibsorgojūšōs instances spēs atrast nūzīdznīkus, bet tīsa un sabīdreiba jūs ļaunprōteibom dūs objektivu juridiskū un moralū vērtejumu. Myužeigū mīru dūd jim, Kungs!
29. oktobrī Moskovas Bezvaineigi Ījimtōs Jaunovas Marijas katedralē kardinals P.Pecci nūturēja sāru dīvkolpōjumu par nūgalynōtajim prīsterim. (www.katolik.ru)
ZIŅŌJUMI
3. novembrī Aglyunā Rēzeknes-Aglyunas diecezes prīsteru konference. Sv. Mise – pa plkst. 12.30.
Oktavas laikā par myrušajim dorbadīnōs nu 3. leidz 8. novembram kotru dīnu Aglyunas bazilikā vīna papyldus Mise – plkst. 12.00.
9. novembrī sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – 10.00; Peipiņūs – 12.00.