Parostō liturgiskō laika 4. svātdīne
Lyugšona: Svātō Marija, Kristus Mōte, esi ar mums šymā godā. Aiznes sovam Dālam par upuri myusu lobūs nūdūmus un censšonūs tūs izpiļdeit. Izlyudz mums pīdūšonu par vysim myusu grākim un paleidzi mums atcerētīs, ka mes asam aicynōti uz svātumu, uzticeigi pyldūt sovus ikdīnas pīnōkumus.
Palyudz sovam Dālam, lai Jys līk pīaugt myusu ticeibai un lai dora myusu sirdis teiras un Jam pateikamas.
Dōrgō Mōte, izlyudz mums nu Jezus drūsmi, cereibu un prīku šudiņ un vysōs šō goda dīnōs. Caur Tovu Dālu, Jezu Kristu, myusu Kungu. Amen.
PŌRDŪMOM
Šōsdīnas Svātū Rokstu lasejumi mums pīrōda Bazneicas mōceibas dīviškeigū izceļsmi, kaut ari daudzi tū apšauba. Ļūti bīži cylvāki kaut kū stōsta, kas pyrmajā breidī līkās lela gudreiba, bet vālōk izarōda tikai kārdynōjums un mēginōjums apslēpt kaida naticeibu. Jo daudzi soka: „Tycu Dīvam, bet natycu Bazneicai”. Šķītamō šō izteicīņa gudreiba bolstōs uz runōtōja ticeibu Dīva eksistencei, un uz vīnlaiceigu protestu pret grākim un kļyudom, kurus gondreiž kotrs var atrast Bazneicā.
Bet Svātī Roksti mums vēstej par pravītōjuma dīviškeigū izceļsmi, par vyltus pravītōjumu īspējameibu un par tū spāku, kas pavoda dīviškeigū mōceibu.
Prūtams, burtiski vysi grybātu Bazneicā atrast tikai lobu un svātumu, mes vysi Bazneicas strukturōs ceram atrast gūdeigumu, navaineibu un patīseibu, bet reizem tūmār sasateikam ari ar tryukumim un grākim. Bet tūmār es grybu jums apgolvōt, ka bazneicas strukturōs vīnolga jyus atrassit vairōk taisneiguma, nasavteibas un leidzjyuteibas, nakai jebkurā cytā īstōdejumā vērs zemes. Dīmžāl, godōs ari kārdynōjumi un, kod mes ar tim sasaskaram, tod mes pīdēvejam tim lelōku nūzeimi, jū vairōk, kod asam cerējuši Bazneicā atrast svātumu un bezgrēceibu. Bet ticit maņ, ka absoluta teireiba un bezgrēceiba Bazneicā nav īspējama, tōpēc ka Bazneica – tī asam mes, gon tu, gon es, gon tovs un muns kaimiņš, lelōkō daļa nu myusu draugim un paziņom. Kai jyus dūmojit: cik nu šim ļaudim ir svāti un navaineigi Dīva prīškā? – Nu, lyuk! Un tūmār, teiši nu šōs grēceigōs tautas Dīvs izavēlej sev pravīšus un soka: „Es likšu sovus vōrdūs jō mutē, un jys tim saceis vysu, kū Es jam pavēlēšu. Bet, jo kaids naklauseis Munim vōrdim, kurus jys runōs Munā vōrdā, Es nu tō pīpraseišu nūrēkinu”.
Teiši nu jyusu vyda Kungs paaicynoj Sovus sludynōtōjus, prīsterus, mūkus un veiskupus. Tōs ir jyusu gimenes, kurōs dzymst kardinali un pāvesti, kuri, sovukōrt, Jō vōrdā aicynoj uz atsagrīzšonu. Kritizejūt Bazneicu, aprunojam poši sevi. Apšaubūt Bazneicas svātumu, apšaubam poši sovu svātumu. Un pareizi doram! Par sevi vajag šaubeitīs, bet kōpēc tod tu nauzatici Tam, Kurs īlīk Sovus vōrdus cylvāku dālu mutēs? Kōpēc Dīvam natici? Voi tod tu dūmoj, ka Jys deļ tevis nav pīteikūši svāts? Bet Dīvs ir ar mums! Mes asam pōrlīcynōti, ka Jys atsarūn kūpā ar mums, jo Jys tū ir daudzkōrteigi apsūlējis un tik daudzveideigi Sevi atklōjis!
Vīnmār atceritēs, ka Bazneicai ir Dīva-cylvāka raksturs. Dīvs tymā īnas sovu vareneibu, bet tu… - kū tu ar sevi īnesi Bazneicā? Kū lobu mes varam gaideit nu vasalas rindas Bazneicas organisma kritizeitōju? Voi tod jī ir svātōki, nakai Tys, caur Kuru ir vyss un Kurs Pats ir vyss? Es ceru, ka jyusu religiskō pīredze un vasalais saprōts paleidzēs apklusynōt nataisneigūs cylvākus, kuri nazyna Bazneicas eistū raksturu.
Ir cylvāki, par kurim mes zynam, ka jī ir – svātī. Jūs aizbiļdnīceiba paleidz mums lyugt Dīvu. Reizem mes jūs uztveram gondreiž kai gimenes lūcekļus, kurim ir „lobi sakari”. Daudzi nu jim ir myusu acīs izauguši par varūnim nu antikajom leģendom un mītim. Pareizi darēja pāvests Jōņs Pōvuls II un tagad turpynoj pāvests Benedikts XVI, kanonizejūt cylvākus, kuri ir tyvi mums jūs šōszemes svātceļōjuma laikā. Tys ļaun mums īraudzeit svātumu cytā perspektivā. Šī „jaunī svātī” runoj mums saprūtamōkā volūdā. Jūs lāmumi un izvēle bīži vīn atbiļd mums uz jautōjumim, kurus mes uzdūdam poši sev, un kas atsateic uz uzticeibu Kristus mōceibai un maineigajim socialajim myusdīnu pasaules apstōklim.
Kū tod mums soka „jaunī svātī”? Jūs dzeives aprokstūs mes atrūnam mozōk pōrdabisku parōdeibu, bet vairōk Dīva un tyvōkō mīlesteibas breinumu. Lelōkō daļa nu jim – tī ir cylvāki, kuri meklēja Dīva attālu sovūs tyvōkajūs. Jī najautōja, kurs kai ir piļdējis bausleibas, bet kotru cylvāku uzjēme kai brōli. Myusu laikmeta svātī pat navaicoj, kurs tic Dīvam. Jī saskota Dīvu nakristīšu un ateistu acīs, pat sovu slapkovu acīs. Kas tod ir svātums? Voi tei nav namiteiga Dīva attāla meklēšona?
Ļūti daudzim cylvākim līkās, ka Bazneica nu jim prosa pōrōk daudz: „īsajauc na sovōs lītōs”. Jī vysi beistās pazaudēt sovu breiveibu un naatkareibu, lai kai jī tū ari saprostu. Bet rezultats sanōk pilneigi pretejs: tys, kurs īsamōceis īt kristeigū ceļu – tī atrass breiveibu; bet tys, kurs īs pa sovu ceļu un breiveibu meklēs „pa sovam” – tī vysi ir palykuši par gyusteknim. Jo tu tōļōk ej pa šū pasauli, jo dziļōk īgrymsti tō dubļūs. Reizem tu nūnōc tik tōli, ka tev nav glōbīņa bez paleidzeibas nu ōrīnes. Tōpēc uzmaneigi klausīs, kū soka pravīši. Pat jo jūs vōrdi tev liksīs pōrōk radikali, kai šōsdīnas ūtrajā lasejumā, tod tu lobōk īsaklausi, uz kū tī tevi aicynoj, un tikai pēc tam sprīd par tūs saturu.
Svātais apostols Pōvuls grybēja, lai myusūs nabyutu īkšejōs daleišonōs „pasauleigōs” un „Dīva” lītōs. Jys vairōk atbaļstēja bezlauleibas dzeivi. Voi tod daudzi izavēlēs taidu breiveibas veidu? Asmu pōrlīcynōts, ka nā. Tys ir ceļa sōkums, tys ir tikai leidzeklis, kas paleidz cylvākim dreižōk atrast Dīva vaigu, bet nu ūtras puses – tys nikō nagarantej. Bet ir taids kārdynōjums – Dīvam salyktu upuri uzskateit par garantiju svātumam. Ak Kungs, kaida maļdeišonōs!
Evaņgelija aina, kas parōda Jezu Kafarnaumā, līk mums aizadūmōt. Kai byutu, jo taipat reikōtūs sludynōtōji ari myusu laikūs? Voi tod zeimes, kuras jī parōdēja, nanūvastu vysus pi vīna gonampulka, kas pakļauts vīnam Ganeitōjam? O, jo vysi prostu izdzeit demonus, nūmīrynōt stihiju, pīceļt nūmyrušūs – tys vysus pōrlīcynōtu, voi na tai? Kurs nu jyusim tai dūmoj – tys smogi moldōs.
Jo cylvāki jau ir redzējuši Cylvāku, Kurs tū vysu darēja! Gon ļaunūs gorus izdzyna, gon naspējnīkus izdzīdynōja, gon myrušūs pīcēle, un, beidzūt, ari Pats augšancēlēs. Un kaids rezultats vysom šom zeimem un breinumim? – „…vysi izabreinēja, tai ka cyts cytam jautōja: Kas tys ir? Kas par jaunu mōceibu, ka Jys pat naškeistajim gorim pavēlej un tī Jam ir paklauseigi?” – Voi tod vysi breinumu līcinīki atsagrīze? Nimoz nā! Jī tikai „izabreinēja”!
Nu ūtras puses jūs reakcija uz breinumu beja daudz lobōka, nakai myusejō. Kod myusu laikūs nūteik kaids breinums, tod pyrmom kōrtom… teik sapulcynōts zynōtnīku konsilijs, kuri sprīž: voi tys beja breinums, voi nā. Pēc tam teik atklōta diskusija par dobas parōdeibom, kas varātu nūvest pi tik naparostas lītas kai breinums. Tys vyss atgōdynoj Bībeles stōstu par Mozu, kurs stōvēja faraona prīškā. Mozus rōdēja zeimes, un faraona burvji mēginōja tōs atkōrtōt, lai pamatōtu naticeibu.
Kunga spāks paleidz tikai tam, kurs jau tic. Jō spāks ir tim, kuri ir gotovi tū smeļt. Pravītōjumi ir paradzāti tim, kuri gryb uzklauseit pravīšus. Breinums nav atsagrīzšonas leidzeklis. Tei ir zeime ticeigajim – „Es asu ar jums”! Kotrs breinums ir epifanija, tys ir – Dīva atklōsme. Tei ir Jō klōtbyutnes un uzticeibas cylvākim zeime. Breinums ir vajadzeigs ticeigajim, bet vysim pōrejim tys var byut tikai īmeslis izbreinā paceļt uzacis un saraukt pīri.
Nu tō radzam, ka Bazneicas kritiķus navar atgrīzt ar breinumim. Vīneigais veids tū izdareit ir – pīsaisteit jūs ar svātuma pīmārim. (MMK nu www.katolik.ru)
2. februaris – Kunga upurēšona svētneicā.
Šajā dīnā mes svynam vīnlaiceigi gon apbreinojamas sasatikšonas, gon pyrmōs škēršonōs svātkus.. Apbreinojamas sasatikšonas, jo Vīnpīdzymušais Dīva Dāls šudiņ teik atnasts uz svētneicu, lai tyktu stōdeits prīškā dzeivajam, myužeigajam Dīvam, Jō Tāvam, pyrmōk, nakai nūtyka Jō tikšonōs ar pasauli. Un veļ, sasatikšona storp svātajom dvēselem un jūs gaideitū Pesteitōju. Ilgu, sarežgeitu un svēteigu dzeivi beja nūdzeivōjuši gon Simeons, gon Anna; jim obim beja apsūleits, ka jī nanūmērs, cikom nabyus īraudzējuši sovu Pesteitōju. Un, lyuk, šei dīna atnōce, un Jū gaidūšī taisneigī satyka aci pret aci Dīvu, Kurs beja kļyvis cylvāks… „Tagad nu atlaid, Kungs, sovu kolpu mīrā,” sacēja Simeons, „jo munas acis ir redzējušas Tovu pesteišonu…” Tagad jys var aizīt myužeibā, tagad jys var nūkōpt myrušū vaļsteibā un aiznest uz turīni pyrmū vēsti, ka jys ir redzējis vērs zemes Dīvu, kas kļyvis mīsa.
Vīnlaiceigi šī svātki ir pyrmō Dīva Mōtes škēršonōs ar Jōs Dīviškū Dālu. Pēc tū laiku jūdu īroduma kotrs pyrmdzymtais veirīšu kōrtas bārns tyka upurāts Dīvam un kļyva par Dīva īpašumu. Šys īrodums, šys lykums tyka īvīsts tymūs laikūs, kod Mozus izvede nu Egiptes vērdzeibas Izraeļa tautu. Tod ītīpeigais faraons nagrybēja atlaist sovus vērgus; un šausmas pēc šausmom pīmeklēja Egiptes zemi, lai cylvāki atsajāgtu zam smogōs, tīsojūšōs Dīva rūkas. Un vīna nu vysbrīsmeigōkajom strōpem, kas tyka uzlykta faraonam, kurs pretōjōs Dīva grybai, beja vysu Egiptes zemē dzymušū pyrmdzymtū dālu nōve. Taida beja moksa, kas satrīce cītū kai akmiņs faraona sirdi, par šaidu cenu īgyva breiveibu Izraeļa bārni.
Bet tod, kod jī sasnēdze tuksnesi, ari jūs sasnēdze Dīva dorbu atbolss: par šū šausmu cenu, par bārnu nōves cenu, par mīļōtū bārnu atjimšonas mōtem cenu jī tyka izvasti nu Egiptes zemes, nu gyusta un vērdzeibas zemes. Un, kai atgōdynōjums par tū, it kai kai izpērkums par tim bārnim un jūs mōtem, pyrmdzymtais veirīšu kōrtas bārns kotrā gimenē beja jōnas uz svētneicu, un Dīvs īgyva pōr jim dzeives un nōves varu. Un lyuk, atnasūt Sovu Bārnu uz svētneicu, Dīva Mōte atnese Jū upurēt Dīvam. Pyrmū reizi, labprōteigi, pēc Sovas tautas Lykuma, jei atdeve Dīvam sovu Pyrmdzymtū. Šys upurs turpynōjōs vysu Jōs dzeivi: Dīva Mōte atdeve Jū uz vysim laikim, un Dīvs Tāvs pījēme šū upuri, vīneigū taida veida upuri vysā pasaules vēsturē, un tys kļyva par asiņainū Golgotas Upuri.
Kotrs nu mums kaidreiz, sovas kristeibas dīnā, tyka atnasts uz svētneicu; kotrs nu mums tyka stōdeits prīškā Dīvam, lai kļyutu par Jō īpašumu; bet Kristus Bazneicā nav sīvīšu un veirīšu dzymuma, vysi ir Dīva bārni, tōpēc mes vysi tykam atnasti uz svētneicu un upurāti Dīvam, taipat kai Kristus Bārnu atnese Jō Mōte. Kotra mōte kaidreiz atnese un atdeve sovu bārnu Dīvam, un sajēme jū atpakaļ pi Pesteitōja voi Dīvmōtes oltora. Kotrs nu mums otkon un otkon sateik Dīvu kotru reizi, kod jys atnōk uz bazneicu. Simeons un Anna gaidēja un satyka Kristu. Voi ari mes Jū sateikam?
Pōrdūmōsim kotrs nu mums, kū nūzeimoj tys, ka mes kaidreiz tykam atnasti uz bazneicu, upurāti Dīvam ar mōtes mīlesteibu, atdūti globōšonā Tam, Kurs ir Kungs un Dzeiveiba. Padūmōsim par tū, voi mes asam spējeigi satikt Kristu tai, kai Jū satyka Simeons un Anna. (Nu Surožas metropolita Antonija sprediķim).
Gaisma uzvarēs tymsu.
Tymsa, nacaurradzama nakts apklōja zemi, tymsi mōkūni aizsedze zvaigznes, un nūguris, vīntuļš celinīks, īdams cauri bīzajam mežam, naredzēja nikō sovā prīškā; jys ir tyvu izmysumam, un jam līkās, ka jys nikod nanūnōks leidz sovam mērķam, nikod nasasnēgs kaidu apdzeivōtu vītu. Un pēkšni, cauri bīzajai tymsai kaut kas īsamirdzēja – kaut kur tōlumā īsadedze gunteņa, un ceļinīka dvēselē uzreiz rodōs cereibas stareņš, jys veļ drūšōk sūļoj tōļōk, un moz-pamozam jam prīškā pasarōda vīna gunteņa pēc ūtras, un jys vairs nav vīns – jys ir glōbts! Mērkis jam līkās jau sasnādzams, jō prīškā atsaklōj piļsēteņa, uz kuru jys steidzās.
Voi tai nav ari myusu dzeivē? Ciļvēces un kotra atseviška cylvāka personeigajā dzeivē godōs breiži, kod vyss ir īteits bīzā tymsā. Grāki, ļaunums, naticeiba, īnaids, nataisneiba – vyss šys naideigais spāks it kai īgyust varu pōr vysu ciļvēci un, aizsadzūt mums kotru gaismu, naļaun mums nikū saskateit šajā nacaurradzamajā tymsā. Bet „gaisma speid tymsā, un tymsa tū naapjims” – tei nadreikst jū apjimt. Pīteik īsadegt vīnai gunteņai, lai gaisma izaplateitu tōļōk: nu vīnas dzērksteles var īsadegt daudz gunteņu, un ap mums otkon byus gaišs.
Kod mes pōrdzeivojam bezcereigus laikus, kas nūmōc myus ar sovu smogumu, Kungs nasavēlej, ka mes nūsadūtu dryumom dūmom. Jys gryb, lai mes šajā tymsā, nabādojūt, namiteigi tīktūs pretim gaismai, un ar sovu pīmāru myrdzātu ar spūžu patīseibas un labesteibas spūžumu. Myusim dzeivē vysvairōk ir napīcīšama maiga mīlesteibas gaisma, kuru izstoroj tī, kas ir tyvu tōs olūtam, tyvu Dīva mīlesteibai. Dvēsele, kura ik dīnas ar dedzeigu lyugšonu nōk Dīva trūņa prīškā, bez šaubom atmirdzēs dabasu gaismas spūžumā un izpiļdeis apostola Pōvula nūrōdejumu: „pōrsavērtit, atsajaunōdami sovā prōtā, lai jyus varātu izprast, kas ir Dīva gryba – tū, kas ir lobs, pateikams un piļneigs”(Rom 12,2).
Pōrsaveidōjuse, šaida dvēsele kļyus spējeiga izplateit sev apkōrt maigū mīlesteibas gaismu un īdegt cytūs Dīva gunteņu. Tod, beidzūt, gaisma uzvarēs tymsu, un myužeigō Patīseibas Saule otkon uzauss pōr mums.
Īdegsim šudiņ svēteitū sveci myusu varbyut bezcereibas tymsā sleigstūšajōs mōjōs, lai tei atgōdynoj mums par Dīva gaismu, kas speid kotrā tymsā, un tymsa nikod lai naapjem myusu sirdis un prōtus. (Nu grōmotas „Kotra dīna – Dīva dōvona, kr.vol.)
Nu vysas pasaules.
Moskova. Par sešpadsmytū Moskovas un Vyskrīvijas patriarhu ir īvālāts Smolenskas un Kaliningradas metropolits Kirils. Ari pāvests Benedikts XVI ir nūsyutējis jaunajam patriarham apsveikuma telegramu, kurā saceits: „Ar prīku sajēmu ziņu par Jyusu īvēlēšonu Moskovas un vysas Krīvijas patriarha omotā”. Pāvests syuta Kirilam sirsneigu sveicīni un vēlej daudz spāka un prīka lelō un atbiļdeigō uzdevuma veikšonā, kas stōv jam prīškā, vodūt Bazneicu goreigōs izaugsmes un vīnōteibas ceļā. Pāvests aplīcynoj sovu vīnōteibu lyugšonā, lai Dīvs dūtu jaunajam patriarham „gudreibas pōrpiļneibu”, ka jys spātu vīnmār pazeit Dīva grybu, „pastōvēt mīļojūšā kolpōšonā” sovai tautai un paleidzēt tai byut uzticeigai Evaņgelijam un bogōtajai Bazneicas tradicijai. Svātais Tāvs nūvēlēja, lai Vysuvarenais Dīvs svētej patriarha centīņus vīneibas veicynōšonā un aplīcynōja, ka Katōļu Bazneica turpynōs cīšu sadarbeibu ar Krīvijas Pareizticeigū Bazneicu kristeigū un ciļvēciskū vērteibu izplateišonā myusdīnu sabīdreibā.
Pīdōvojam jyusim fragmentu nu jaunō patriarha pyrmōs intervijas „Komsomoļskaja pravda” žurnalistei. Jautōts par pasaules ekonomiskū krīzi, patriarhs atbiļdēja: „Vōrds „krīze” tulkōjumā nu grīķu volūdas nūzeimoj - tīsa. Kotra krīze dzeivē ir Dīva tīsa, un Dīva tīsa atškir taisneibu nu malim, atsadz nataisneibu. Tys, ka šudiņ pasauļs pōrdzeivoj ekonomiskū krīzi, nūzeimoj, ka Dīva tīsa ir atklōjuse kaut kaidu globalu ciļvēciskū nataisneibu. Krīze nav sōkusēs myusu vaļstī, un pošlaik mes jyutam tōs ladainū pīskōrīni, bet tūmār mums ir jōzyna, ka tei ir Dīva tīsa pōr cylvāku nataisneibu, pōr alkateibu, pōr pōrmēreigu vēlēšonūs īgyut arvīn vairōk, zaudejūt kontroli par sovom vajadzeibom, tīsa pōr censšonūs palikt bogōtōkim ar jebkurim leidzeklim, aizmērstūt eistōs vērteibas un idejas.”
Ekselence, kaida pēc jyusu dūmom ir pošreizejō laikmeta īpatneiba, kaidas ir golvonōs cylvāku problemas myusu dīnōs?
Pēc munom dūmom, vyslelōkō problema pošlaik ir – cylvāka personeibas krīze, un na ekonomika. Pat deveņdasmytajūs godūs, kod beja pavysam gryuši, kod nabeja kū ēst un olgas naizmoksōja, es uzskatēju, ka ekonomiskōs problemas vysā tūs cītsirdeibā nav deļ mums strategiski beistamas. Tōpēc ka gon ciļvēciskais, gon intelektualais potencials, gon resursi, kurus Dīvs mums ir devis, pareizā kombinacijā savītōti vīns ar ūtru, dūs rezultatus. Bet tys, kam pateišam ir sakars ar cylvāku dzeives strategiju vysā pasaulē, - tei ir personeibas krīze.
Reizem eju garum bazneicai, bet beistūs tajā īīt: garajōs biksēs, bez lokota un ar pīkrōsōtom lyupom. un vacōs sīveņas, kuras tī kolpoj, mani nūlomōs…
- Ejit drūši īkšā! Dīmžāl, reizem padzeivōjušōs sīvītes bazneicā izatur mozlīt cītsirdeigi. Jo – jyus īgōjat īkšā, pēc skota taida, kurai nav nikaidu problemu, moderni gērbta, bet šai sīvītei ir kaidas sovas gryuteibas dzeivē. Jei īrauga jyus taidu, škītami bez ryupem, un jai nūskaņōjums ir sabūjōts - sok, i te maņ mīra nav…
Kōpēc sīvītem, ejūt uz pareizticeigū bazneicu, jōsīn golvā lokots?
- Sīt lokotu voi nā – tys ir myusu pareizticeigōs kulturas un tradicijas jautōjums. Jo jyus kotru svātdīni apmeklēsit bazneicu, pat napamaneisit, kai pati sōksit sīt golvā lokotu, kai tū dora, pīmāram, musulmanītes. Es kaidreiz kolpōju Teheranas pareizticeigū bazneicā. Skotūs, stōv sīvītes ar lakatenim golvōs, apgērbs leidz zemei, klusas, pazemeigas – kai eņgeļi. Es vodu dīvkolpōjumu, un man sirdī taids svātsvineigs nūskaņōjums. Izarōdēja, ka tōs ir myusu diplomatu sīvas. Vokorā es tyku uzaicynōts uz pījimšonu. Un tī es īraudzēju tōs pošas sīvītes, bet pavysam cytā izskotā: tik modernas un sasapucējušas, ka pat īsadūmōt navarēju. Bet bazneicā beja tik pazemeigas sovūs lakateņūs. Kōpēc bazneicā byutu vālams lokots? – Tōpēc, ka cylvāku dūmom bazneicā ir jōbyun nūskaņōtom uz lyugšonu. Skaisti gērbtas sīvītes pasarōdeišona, prūtams, pīsaista uzmaneibu – un nūvērzej dūmas nu dīvkolpōjuma. www.katolik.ru)
ZIŅŌJUMI
2. februars – Sveču dīna - sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00.
3. februars – sv.Blazija dīna – bazneicōs teik dūta svēteiba ar svecem pret kokla slimeibom – sv. Mises Aglyunā plkst. 7.00; 12.00; 19.00.
4. februars – Rēzeknes-Aglyunas diecezes prīsteru konference – sv. Mise ap plkst. 12.30.
5. februars – sv. Agates pīmiņas dīna – bazneicā svētej yudini un maizi, kai paleigleidzekli pasorgōšonai nu guņs nalaimem, sv. Mises Aglyunā plkst. 7.00; 12.00; 19.00.
8. februars – sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – 10.00, Peipiņūs – 12.00.