Leldīnu laika 3. svātdīne
Lyugšona. Kungs Jezu, lai Tova svēteiba, Tovs mīrs un Tovs prīks nōk pōr mani!
Nōc, Kungs Jezu, un esi Valdnīks pōr vysu munu byutni un atbreivoj mani nu pasakļaušonas ciļvēciskom jyutom, nu augstprōteibas, nu tukšas īdūmeibas, nu vysa, kas varātu byut par škērsli Tova Svātō Gora īdarbeibai.
Nōc, Kungs Jezu, nōc un pōrjem mani ar Sovu pazemeibas Goru, svātuma Goru, mīlesteibas Goru, lai es spātu mīļōt ar piļneigu mīlesteibu, bārna mīlesteibu.
Jezu, Žālsirdeiba! Es uzatycu Tev un pīdaru Tev tagad un uz myužeigim laikim. Slava Tev, Kungs! Aleļuja! ( Nu grōmotas „Lūgties kā Ķēniņa bērnam”)
PŌRDŪMOM
Līceibas spāks.
Mes vysi asam apostolu un Kunga pyrmū mōcekļu goreigī mantinīki. Vōrdi, ar kurim Jezus grīzēs pi apostolim, atsateic ari uz mums, kas asam uzajāmuši uz sevis pīnōkumu sludynōt Lobū Vēsti nōkamajom paaudzem tik ilgi, cikom Kungs naatsagrīzs, lai myus atbreivōt nu šōs nostas. Kungs mums šudiņ soka: „Jō vōrdā tiks sludynōta atsagrīzšona nu grākim un grāku pīdūšona vysom tautom, sōkūt ar Jeruzalemi. Jyus asat tam līcinīki.”
1. Līcinīki kam? - Vōrdus par myusu pīnōkumu līcynōt un sludynōt asam dzērdējuši jau symtim reižu. Vysi kristeigō pasauļa sludynōtōji cenšās jyusim īgolvōt, ka jyus – līcinīki. Tōpēc rūnās jautōjums: kam līcinīki? Līcinīks var aplīcynōt tikai tū, kū ir redzējis, kū zyna, voi kū ir dzērdējis. Myusim ir jōlīcynōj par tū, kō naasam redzējuši, bet tikai pījāmuši, nūtycūt myusu prīkšgōjēju līceibai. Tys ir ļūti gryuši. Myusdīnu Kristus līcinīku ceļā ir daudz brīsmu. Tōpēc jim ir jōizaceļ ar sevišku nūtureibu ticeibā un sevišku uzticeibu tū cylvāku autoritatei, kurus Dīvs pyrms myusim paaicynōja pi Sevis. Un kai lai tū izklōsta pasaulei, kura mōca naticēt autoritatem un naatzeit svātumus? Smogs krysts myusim ir nasams, smogs…
Kaidreiz, veļ seminarā, man gadējōs vīns students, kurs ļūti ceņteigi studēja Bībeli. Un tō dēļ jys gondreiž pazaudēja sovu ticeibu. Izarōda, ka ticiebu var pazaudēt ari taidā veidā -… studejūt Bībeli! Muns paziņa zynōja, ka svātais apostols Pōvuls leidz sovai atsagrīzšonai saucēs Sauls un beja dedzeigs farizeju pīkritējs. Tys pats Sauls vojōja kristīšus vysōs vītōs, uzskateidams kristīteibu par jaunu, naideigu sektu un par draudim sovai tautai. Taidā veidā jys izrōdēja ryupes par ebreju religijas teireibu. Un, drūši vīn, jam beja ļūti lobas sekmes sovā dedzeibā, jo jau sajēme nu vērsprīsterim atļauju vojōt kristīšus arī Sirijā. Un tai, muns paziņa uzdeve pats sev jautōjumu: kai vysefekteigōk ceineitīs ar kaidu dīzgon nūslāgtu kūpīnu? Elementari – pīteik kļyut par vīnu nu tōs lūceklim un mēginōt saškeļt tū nu īkšīnes. Pateišam, Sauls īkļyva Damaskas kristīšu kūpīnā, bet pēc tam vysu sovu misionara dedzeibu vērse pret…pogōnim. Muns paziņa tod īsadūmōja, ka ir īspējams taids scenarijs, ka Pōvuls teišuprōt cenšās īvylynōt pogōnus kristīšu kūpīnā. Daudzim ebrejim uzaturēšona vīnā kūpīnā ar pogōnim lykōs naīspējama un naīdūmojama. Naboga students īsleika šaubōs…
Un zynit, jō ticeibu izglōbe divi profesora teikumi, kurus jys izmete garumejūt seminara koridorā, studentu bora vydā, steidzūtīs nu vīnas klases uz ūtru… Profesors jam sacēja: „Tu aizmērsi par asni, kuru Pōvuls izlēja, kod jam nūcerta golvu par Kristu. Tu aizmērsti ari par līceibu, ka nav vairs ni heleņu ni ebreju, bet vysi ir apvīnōti Jezū Kristū”.
Maņ šys nūtykums palyka atmiņā uz vysu dzeivi. Nav īspējama ticeiba bez mūcekļu ašņa līceibas un bez cylvākim, kuri šū līceibu saprota un spēja nūdūt nōkamajai brōļu paaudzei. Tymā ir myusu līcynōšonas byuteiba – sludynōt par Jezu-Pesteitōju, kai myus tam mōcēja apostoli. Jo jī Evaņgelija patīsumu apstyprynōja ar ašņa zeimūgu. Nav lelōkas līceibas, kai mūcekļu ašnis. Tys ir ticeibas sākla.
2. Kai lai līcynojam? - Un tai, kai lai mes sludynojam Evaņgeliju? Mes navaram par sevi saceit, ka mes asam oculīcinīki. Mes asam tikai oculīcinīku līcinīki. Kurs nūticēs cylvākam, kas myusim saceis: „Es pats tū naredzēju, bet pazeistu taidus, kuri redzēja tūs, kas redzēja”? Ir acimradzami, ka vōrdi, kas baļsteiti uz taida vōrga pamata, nespēs nivīnu pōrlīcynōt par Patīseibu, kuru mes sludynojam šam pasauļam. Jā, ari mes poši na vōrdim īticējam, bet dzeives līceibai. Daudzi cylvāki beja kristeiti tik ļūti seņ, veļ zeidaiņa vacumā, ka tikai fotografijas un īroksti Bazneicas grōmotōs pīrōda tū, ka tys pateišam ir nūticis. Bet ir ari cyti pīrōdejumi. Tys ir īpašais dzeives veids, kuru mums nūdavuši vacōki. Tī ir tykumeibas principi un lyugšonas vōrdi, kas ir īsaspīduši myusu sirdīs tik dzili, ka ir saauguši ar myusu dzeivi uz vysim laikim.
Atcerūs vīnu nūtykumu, kuru man stōstēja Pūlijā. Ūtrō pasaules kara laikā Zamostjes piļsātas tyvumā hitlerīši izvede drausmeigu eksperimentu. Jī atjēme nu vacōkim un aizvede uz Vōciju ārīšu tipa bārnus, lai izaudzynōtu tūs Hitlera pīkritēju vōcu gimenēs. Ari šai vīnai sīvītei, taipat kai pōrejom, atjēme dālu. Pēc kara mōte pīlyka vysas pyules, lai bārnu sameklēt. Un tys jai izadeve ar Sorkonō Krysta organizacijas paleidzeibu. Nasaverūt uz ilgū atškērteibu, mōte jū uzreiz pazyna, bet zāns runōja tikai vōciski. Jys vysaidi ceņtēs parōdeit, ka jam dora pōresteibas. Jys uzskatēja, ka jō eistō gimene palyka Vōcijā. Un kaidu reizi nalaimeigō pūļu mōte, gondreiž ar spāku pīglaude bārnu sev pi kryutim un sōka klusā bolsā čukstēt jam ausī senu pūļu lyugšonu : „Dīva eņģeļ, muns sorgs, stōvi vīnmār maņ klōt”. Un ar pasamūdušos apziņas osorom zāns nadrūši turpynōja: „reitā, vokorā, dīnu un nakti, vīnmār esi gotovs maņ paleidzēt…” Nu sirds dziļumim, nu apspīstōs atmiņas bezdibiņa, atausa Kristus līcinīku vōrdi, bolss, kas pōrīt nu paaudzes uz paaudzi. Jo līceiba – tī ir dorbi, tys ir dzeives pīmārs.
Par tū runoj šōsdīnas ūtrais lasejums: „Un nu tō mes zynam, ka pazeistam Jū, jo pyldam Jō bausleibas. Kas soka: „Es Jū pazeistu”, bet Jō bausleibas napylda, tys ir meļs, un jymā nav patīseibas. Bet, kas izpylda Jō Vōrdu, tymā pateišam Dīva mīlesteiba ir pīsapiļdējuse. Nu tō mes zynam, ka asam Jymā.” Bausleibu īvārōšona ir elementara līta, jo bausleibas izmaina dzeivi. Dīmžāl, daudzi dzeivoj tikai nu reita leidz vokoram, pat namēginojūt pīdūt sovai dzeivei kaut kaidu jāgu. Bausleibu īvārōšona pōrvērš dzeivi par līceibu un pīdūd tai apostolisku raksturu un spāku. Dzeive, pasateicūt bausleibom, teik pīpiļdeita ar patīseibu.
Jyus vysi asat Kristus, Dīva Dāla, augšanceļšonōs līcinīki. Caur apostolu dzeivi un nōvi jyus sajēmet ticeibu. Tagad ir pīnōkuse jyusu kōrta līcynōt par Kristu vysai pasaulei. Jys izmainēja šū pasauli. Tei nav sakriteiba, ka myusu mentalitate padora myus atškireigus nu cytu religiju pīdereigajim. Bausleibas izmaina myusu dzeivi, un dūmas par Aušancālušū dūd mums spōrnus. Jo ir pīsapiļdējis apsūleitais: nōves vairs nav! (MMK nu www.katolik.ru)
Trejsvīneigais Dīvs.
Taitod, Jezus ir dzeivs! Lels un naizsokams beja Jō draugu prīks, kod jī otkon varēja sasatikt ar Jū, pīsaskart Jam, runōt ar Jū. Kotru reizi, atnōkdams pi draugim, Jezus jim pastōstēja daudz svareigu lītu. Jys skaidrōja jim Sovu cīsšonu un nōves jāgu, skaidrōja Sovas misijas nūzeimi. Jys pōrlīcynōja jūs par tū, ka Jys pateišam ir Dīvs, un jī sōka saprast, ka cylvāka veidā jim dōvoj sovu draudzeibu pats Dīvs. Jezus jim pastōstēja ari par Sovim nōkūtnes plānim atteiceibā uz cylvākim – tys ir: uz mums. Jo Jys atnōce na tikai deļ tim, kurus satyka Sovas šōszemes dzeives laikā. Jys atnōce vērs zemes ari myusu dēļ. Jam beja vajadzeigi paleigi, kuri varātu cytim cylvākim pavēsteit tū, kū jī beja dzērdējuši nu Pesteitōja. Jys apsūlēja, ka naatstōs Sovus draugus leidz pasaules beigom.
Tūmār Jys palyka kūpā ar jim pēc Sovas augšanceļšonōs tikai četrudesmit dīnas. Pēc tam Jezus atsavadēja nu apostolim un uzkōpe debesīs. Kas tod beja jōdora tōļōk? Kai izpiļdeit Jezus grybu? Kū saceit cylvākim? Vīnkōršajim zvejnīkim, apostolim, nabeja pīredzes oratora mōkslā. Bet sludynōt ļaužu pulka prīškā nav nimoz tik vīnkōrši. Ar kū sōkt? Un kur? Te, Jeruzalemē, Jezum beja pōrōk daudz īnaidnīku. Mōcekļus var sagyusteit un nūmūceit taipat kai Mōceitōju. Bet uz kurīni īt? Pi svešim, napazeistamim cylvākim? Bet voi jī nūticēs, naapsmīs?
Cikom Jezus beja vērs zemes, vyss beja tik labi! Kūpā ar Jū varēja ni nu kō nasabeit. Kod Jys stōstēja mōceklim, kas jim jōdora, jī prīcōjōs – tik skaisti izaklausēja vyss, kū Jys beja īcerējis. Bet tagad, kod jī palyka vīni, jī apjuka, un cīši, ļūti cīši īsaslēdze mōjā. Jī dūmōja, apsasprīde, bet vyss beja bezjēdzeigi. Vōjim, nūžālojamim un navareigim, jim beja vajadzeiga paleidzeiba. Tōpēc jī lyudzēs tai, kai jūs beja mōcējis Jezus.
Desmit dīnas jī pavadēja kūpeigōs lyugšonōs, uztycūt Dīvam vysas sovas bailes un šaubas. Jā, jī grybēja izpiļdeit tū, kū Jys gaida nu jim, bet nazynōja, kai tū izdareit. Jī dedzeigi lyudze Dīvam paleidzeibu, uzatycūt Jam vysā. Jo jī zynōja, ka Jezus drūši vīn paleidzēs izpiļdeit tū misiju, kuru Jys pats jim beja uzticējis. Jō Jam beja labi zynoms, cik jī ir vōji.
Un jī nabeja kļyudējušīs. Dasmytajā dīnā jymūs kaut kas krasi izamainēja, Jī saprota, kas ir jōdora, un golvonais – jī vairs nasabeida. Sēdēt aiz slāgtom durovom vairs nabeja izturami, un jī izgōja nu mōjas. Pīters, kurs veļ pavysam naseņ nauzadrūšynōja atsazeit pat kolpyunei, ka pazeist Jezu, sōka sludynōt par Jū lelam ļaužu pulkam. Jō vōrdi īsaspīde daudzu cylvāku dvēselēs, un jī nūlēme sōkt jaunu dzeivi.
Kai tys varēja nūtikt? Kas par īmesli šaidom pōrmaiņom? Tys tok ir veļ lelōks breinums, nakai tys, ka jī vīnā mirklī izvylka daudz daudz zyvu!
Breinumus dora tikai Kungs Dīvs. Un ari šū breinumu izdarēja Jys. Bet šys breinums ir pavysam cytaids, nimoz naleidzeigs īprīkšejim. Atcerēsimēs!
Mes runojam par tū, ka pasaules radeišona ir eists breinums: nu vīna moza gryudeņa izaug varens kūks, un kauli poši saaug. Vyslelōkais breinums – Vysuma rasšonōs nu nīceiga gryudeņa, kas mozōks par smiļšu gryudeņu. Tū vysu izdarēja Dīvs. Pasaules radeišonā Jys atklōja Sevi kai vysa Pyrmsōkums, kai Vysa Tāvs.
Bet mes zynam ari tū, ka cylvāki sovas vaines dēļ sabūjōja piļneigū Jō rūku dorbu. Jī nūnōce konfliktā ari ar pasaules Radeitōju – Dīvu. Tōpēc Jys nūlēme atklōt Sevi cylvākim cylvāka izskotā – Jezū. Jyus zynat, kai Jezus pīrōdēja, ka Jys pateišam ir Dīvs.
Apostoli īsaklausēja kotrā Jō sprediķa vōrdā, jī beja vysu Jō breinumu līcinīki un pōrsalīcynōja par Jō Augšanceļšonōs realitati. Bet, lai jī varātu īgyut spēju izpiļdeit misiju, kuru jim uzticēja Jezus, jim beja jōpōrsamaina īkšeji. Un tod Dīvs izdarēja jaunu breinumu un pīpiļdēja jūs ar Sovu Goru: ar gudreibu, lai jī zynōtu, kū saceit ļaudim; ar drūsmi, lai jī ni nu kō nasabeitu; ar mīlesteibu uz cylvākim, lai kotram cylvākam tyktu dūta īspēja izjust tū pošu lelū laimi, kaida beja lamta apostolim. Cytim vōrdim sokūt: vysa radeitō Tāvs ir vīnlaiceigi ari Dāls, kas myusu dēl kļyva par cylvāku, un Svātais Gors, kas mums dūd dzeiveibu, spāku un gudreibu. Mes pōrmatam krysta zeimi Tāva, un Dāla, un Svātō Gora vōrdā, lai kotru dīnu tū atcarātūs. (M.Muranova. „ Nasabeistit nu dzeives”)
Eisi stōsteni dvēselei.
Dīvs izglōbe.
Daudzi nu mums, skūlas godūs bejuši pionerūs un komjaunīšūs, ir audzynōti ateismā. Un tagad, breivajā vaļstī, na kotrs un na uzreiz nūnōk pi ticeibas un pi Dīva. Ikdīnas dzeivē mes vītā un navītā pīsaucam Dīva vōrdu, pa eistam pat naapsazynojūt, kū runojam.
Daudzi natic tam, ka Jezus Kristus ir Dīvs, natic breinumim, kurus Jys ir darējis. Parosti soka: o, jo es byutu redzējis tū ar sovom acim, tod, varbyut, ari ītycātu Dīvam. Un tai mes dzeivojam, kai paruna soka: „Cikom zibiņs naīspers, zemnīks napōrsakristeis.”
Leidzeigi dzeivōju ari es. Kaut ari kristeits beju, krysteņu koklā uzlyku tikai pyrms pīcim godim. Bazneicu apmeklēju apmāram reizi pusgodā, pi grāksyudzes gōju veļ ratōk. Sovā automašynā uz prīkšejō paneļa gon beju pīstyprynōjis Dīvmōtes svātbiļdeiti. Gōja laiks, un es pyrms kotra braucīņa sōku sovim vōrdim lyugtīs uz Kungu Dīvu un Dīva Mōti, jo standarta lyugšonu es nazynōju.
Un kaidu reizi, pošā vosoras plaukumā, mani „kēre zibiņs”: es tyvōjūs osam pagrīzīņam uz vīnas nu šosejom. Ōtrums maņ beja pavysam nalels – ap 40 km stuņdē. Asflats pēc leita beja mytrs. Pretimbraucūšō mašyna, naspādama izbraukt pagrīzīni, īlidōja munā jūslā – un mes sasaskrējam gondreiž „pīre pīrī”. Nu munas automašynas vasali palyka tikai divi pakalejī ritini un aizmugures lobōs puses durovas.
Es atsajēdžu tikai tod, kod mani jau beja izvylkuši nu mašynas, izlaužūt durovu atlīkas. Īraudzējis, kaidā stōvūklī beja šofera sēdeklis, mani pōrjēme šausmas: kai es tī varēju sēdēt? Bet… maņ beja tikai daži nūbrōzumi…, bet munā saujā kaut kaidā naaprokstamā veidā beja nūkļyvuse Dīvmōtes biļdeite nu mašynas paneļa. Nu kai lai te nasōc ticēt?! - Dīvs izglōbe!!!
Lōcs.
Kazaņas un Svijažas metropolitam Kirilam padūmju vara pīsprīde izsyutejumu. Leidz golam naaizvaduši, jū izsvīde nu viļcīņa naktī. Beja snīgōta zīma. Metropolits Kirils īkryta snīga kuponā, un palyka dzeivs. Ar gryuteibom izarōpis nu dziļō snīga, jys apsavēre apkōrt: taiga, snīgs – un nikaidu pazeimu, ka tyvumā byutu kaida apdzeivōta vīta. Jys ilgi brida pa dziļū snīgu un, galeigi izasitis nu spāka, apsasāda uz calma. Soltums jēme leidz kaulim, jo, izjamūt prīstera apgērbu, jam nikō cyta nabeja. Juzdams, ka tyuleņ nūsaļs, metropolits sōka skaiteit lyugšonas par mērstūšū pats sev. Pēkšni jys īraudzēja, ka jam tyvojās nazkas lels un spolvains, īsaskatēja – tys beja lōcs.
„Saplēss…”, beja pyrmō dūma, kas īsašōve prōtā, bet bēgt nabeja spāka, un – uz kurīni lai bāg? Lōcs pīgōja klōt, apūšņōja sādūšū un mīreigi apsagula pi jō kōjom. Nu miļzeigō zvāra plyuda syltums un bezgaleiga labvēleiba. Pasavōrtējis, jys izastīpe vysā augumā un, pasagrīzis pret metropolitu ar vādaru, sōka krōkt. Metropolits ilgi šaubējōs, skateidamīs uz guļūšū lōci, bet soltums lyka izaškērt: Kirils apsagula blokus lōčam un pagrīze pret zvāru te ar vīnu, te ar ūtru sōnu, lai sasasiļdeit, bet lōcs dzili elpōja un pyute jam vērsum sovu korstū dvašu.
Kod sōka aust gaisma, metropolits izdzērda tōlumā gaiļu dzīdōšonu. „Apdzeivōtō vīta natōli!” – prōtā īskrēja prīceiga dūma. Uzmaneigi, lai napamūdynōt lōci, jys pīsacēle. Lōcs ari pīsacēle, nūsapurynōja un gōzeleidamīs ībrida dziļōk mežā. Atsapyutušais metropolits dreiži vīn nūnōce nalelā cīmateņā, kur jū laipni uzjēme pyrmajā mōjeņā, pi kuras durovom jys pīklauvēja.
(Nu grōmoteņas „Lyudzit, un jums tiks dūts”)
Maijs – Dīvmōtes mēness.
Uzaticēsim Marijai.
Nivīns tryukums nav tik lels, ka napaleidzātu Marija.
Nikaidas līsmas nav tik draudūšas, ka tōs nanūvārstu Marija.
Nivīns uzbrukums nav tik spēceigs, ka tū naatsystu Marija.
Nikaidas apspīsšonas nav tik borgas, ka tōs naatvaireitu Marija.
Nikaida nakts tymsa nav tik lela, ka tū naapgaismōtu Marija.
Nikaidas sōpes nav tik stypras, ka tōs naapklusynōtu Marija.
Nikaidas bryuces nav tik stypras, ka tōs naizōrsteitu Marija.
Nivīns ceļš nav tik smogs, ka pa tū naizvastu Marija.
Nivīns vīntulis navar tikt tik aizmērsts, ka tū naatrostu Marija.
Nikaids kārdynōjums nav tik lels, ka tū naatraideitu Marija.
Nivīna kaisleiba nav tik stypra, ka nu tōs naatturātu Marija.
Nikaids zemes spāks nav tik lels, ka tū nasalauztu Marija.
Nikaida tymsas vara nav tik stypra, ka nu tōs naizrautu Marija.
Nivīns grēcinīks nav tik nīceigs, ka par tū naapsažālōtu Marija.
Nikaida lyugšona nav tik bezspēceiga, ka tū naizklauseitu Marija.
Nivīna dōvona nav tik moza, ka tū Jezum naaiznastu Marija.
Nivīna nastuņde nav tik smoga, ka tū uz dabasim naaizvastu Marija.
Lyugšona. Mōras zemes Karalīne, lyudz Dīvu par sovim goreigajim bārnim: par tāvim, mōtem un par jaunū paaudzi, kas īgrymuse kyutreibā un vīnaldzeibā, kam materialōs intereses ir kļyvušas par golvonū dzeives mērki. Pasorgoj jūs nu moldu celim, nu naticeibas pūsta. Paleidzi jim atrast ceļu pi Dīva, mūdynoj jymūs ilgas pēc ticeibas gaismas, pasorgoj tūs nu dvēseles tymsas.
Izlyudz jim Svātō Gora gaismu vysūs jū nūdūmūs un pasōkumūs, lai tī vaireitūs nu grāka, pasorgōtu sovu moraliskū teireibu un tīktūs pēc dvēseles cyldonuma.
Dōrgō Dīva Mōte, paleidzi jim atrast ceļu uz svātū Katoļu Bazneicu! Sapulcynoj vysus kristticeigūs Katōļu Bazneicas saimē, lai vērs zemes byutu vīns gonamais pulks un vīns ganeitōjs. Amen.
ZIŅŌJUMI
2. maijā Aglyunā Rūžukrūņa puļceņu salidōjums. Plkst. 11.00 Rūžukrūņs. Plkst. 12.00 sv. Mise, kuru vadeis V.E. Rēzeknes-Aglyunas diecezes veiskups J. Buļs.
3. maijā sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00.
Bērzgalē – plkst. 9.30; Rušyunā – plkst. 11.00
Uzmaneibu! Nōkušais „Aglyunas zvaneņa” numurs iznōks 9. maijā