Vyslelōkō dōvona.
Pādejō šō goda Adventa svātdīne īvoda Kristus Dzimšonas svātku nedeļu. Advents beidzās. Bet kotras „beigas” ir kaut kam „sōkums”: sōksīs Svātki. Adventa vainagā dag vysas četras sveces… Tys nav rūtōjums, bet sova veida pulkstiņs, kas atgōdynoj, cik lela dōvona ir laiks. Mes dzeivojam laikā. Nivīns mirklis naatsagrīž – tōpēc kotrs nu tim ir vīneigais un vyssvareigōkais. Kotra stuņde ir dōvona un kotrai nu tom ir sova nūzeime. Kotra dīna nas jaunus izaicynōjumus un jaunas žēlesteibas; jaunus dorbus un jaunus prīkus. Cik daudz te ir myusu nūpalnu? Prūtams daudz. Bet, jo myusim nabyutu dūts laiks, nabyutu nikō. Laiks ar sovu ritējumu – vyss ir dōvona. Un mes varam šū dōvonu pavairōt un pylnveidōt. Tōpēc, ka kod kaut kas beidzās, kas cyts īsasōc. Vīnmār. Tōpēc kristīšim vīnmār ir īmeslis prīkam. Kas ir vyslelōkō dōvona? Laiks? – Un tūmār nā! Kristīšim ir seviška atbiļde: vyslelōkō dōvona ir Dīva Dāla atnōkšona myusu šōszemes vēstures laikā un telpā.
Pravīši pareģōja, ka nu Betlemes nōks Tys, kurs ir nu sensenim laikim, nu myužeibas dīnom. Apostols, atkōrtōdams psalmista vōrdus, runoj par tū pošu Dīva atnōkšonu storp cylvākim, saceidams, ka Kungs upurus un dōvonas nav grybējis, bet ir radējis maņ mīsu. Raug, es nōku, lai piļdeitu Tovu grybu, muns Dīvs (sal.ps.40). Šī vōrdi sasasauc ar Jezus lyugšonas vōrdim: Tāvs, na muna, bet Tova vaļa lai nūteik (Lk 22,42).
Vyslelōkō dōvona tei ir tōpēc, ka Dīvs Tāvs deve mums Sovu Dālu, un Dāls atdeve par mums pats sevi. Tōpēc nu Dīva Dāla dzimšonas skaitam laiku. Un nav tik svareiga laika rēkinōšona – svareigs ir pats atskaites punkts: dīna, kod uz Dīva syuteitū ziņu Marija atbiļdēja ar „jā”. Dreiži vīn pēc pasludynōšonas jei steigšus devēs ceļā pi Elizabetes, nasūt sevī veļ cylvāku acim naradzamū Nūslāpumu. Daudzi cylvāki pagōja garum jaunajai Mirjamai, kura nese sevī īmīsōtū Jezu. Voi kaids nu jim sajuta, ka šei skaistō un smaidūšō Jaunova ir kaut kas īpašs? Un cik nu jim sajuta Dīva klōtbyutni? Prūtams – Elizabete! Jei īsasauce: Tu esi svēteita storp sīvītem! Svēteits ir Tovas mīsas auglis! Nu kurīnes maņ tys, ka muna Kunga Mōte nōk pi manis? Voi jei tū izdūmōja pati? Nā! Tei ir Dīva dōvona: evaņgelists pavēstej, ka Elizabeti pīpiļdēja Svātais Gors. Kai es grybātu, ka maņ byutu tikpat jyuteiga sirds, kai Elizabetei, lai napalaistu garum vyslelōkū Dōvonu! Lai napalaist garum tū breidi, kod uz muna slīkšņa nūsastōs Jezus. Un te ir vajadzeigs Svātais Gors. Un es tyku apdōvynōts… īticēju…ari tu. Ticeiba nav naivums. Teiši ūtraidi – naivi ir tī, kurim līkās, ka vysu var izskaidrōt un pīrōdeit, kai kaidu teoremu. Mes nadreikstam justīs lobōki tikai tōpēc, ka asam ticeigi. Jo mes zynam, ka ticeiba ir Dīva dōvona. Un zynam ari tū, ka Dīvs tū nivīnam naatsoka – varbyut tikai apdōvynoj cytaidā veidā, cytā breidī. Un ticeibas dzērksteli var īkurynōt jebkurā breidī. Dīmžāl, var jau šū dzērksteli sevī nūdzēst un dōvonu pazaudēt…
Cikom cylvāks dzeivoj, cikom rit šōszemes dzeives laiks, cikom īdadzynojam kōrtejū sveci Adventa vainagā, cikom cerejam atsabreivōt nu naivuma un pošpōrlīcynōteibas – tik ilgi pastōv cereiba uzpyust ticeibas dzērksteli.
Pādejōs Adventa dīnas kristīšim, maņ un tev, ir pateiceibas dīnas: Dīvam Tāvam – par tū, ka Jys deve mums sovu Dālu; Dīvam Dālam – par tū, ka izavēlēja byut par vīnu nu mums. Par tū, ka jam beja Mōte, ezeleits, Betleme… un pēc daudzim godim krysts, lai pa eistam un leidz golam byutu par vīnu nu mums. Un pateiceiba Svātajam Goram – par tū, ka caur ticeibas dōvonu ļaun mums redzēt tōļōk, nakai tū uzadrūšynoj vyspōrdrūšōkōs cylvāku ilgas. Socās lelōs pateiceibas dīnas… (Pr. T. Horaks)
Kristus myus īkšeji atjaunoj
Kungs, uzturi myus dzeivus, un mes pīsauksim Tovu vōrdu (Ps 80)
Adventa laikā, kod ar seviškom ilgom gaidam Kunga atnōkšonu, bazneicōs teik nūturātas īpašas Mises – Roratu Mises. Šajā laikā myusu dūmas koncentrejās uz pādejom lītom, uz nōves breidi, kas gaida kotru nu mums, un uz atbiļdeibu Dīva prīškā par tū, kai mes asam izlītōjuši mums dūtū dzeives laiku, un cik daudz asam pavairōjuši tūs talantus, kas ir īlykti myusu dvēselēs.
Senajā Pūlijā Roratu Mises laikā karalis nūvītōja uz oltora īdagtu Roratu sveci un sacēja aizkustynojūšus vōrdus: „Asmu gotovs Kunga tīsai”. Pēc tam tū pošu darēja Pūlijas arhiveiskups, saceidams: „Sum paratus ad adwentum Domini” (Asmu gotovs Kunga atnōkšonai). Tū pošu pēc tam darēja senators, zemnīks, karaveirs, piļsētnīks un kolps, atkōrtōdami karaļa vōrdus. Šaidu senu tradiciju aproksta Vladislavs Sirokomla.
Nu 17. Decembra Bazneicas liturgija myus sagatavoj Dīva Pīdzimšonas svātkim. Advents nav tik daudz gondareišonas laiks, cik dīvbejeigas un prīceigas gaideišonas laiks uz Kunga atnōkšonu. Šajā laikā nadzīžam Gūds Dīvam augstumūs, bet tei nav grāku nūžālas izrōdeišona, kai tys ir Lelajā Gavēnī, bet gon gaideišona uz Gloria, kas nu jauna īsaskanēs Kunga Pīdzimšonas naktī.
Svātais Pōvuls roksta, ka: kod pīsapiļdēja laiks, Dīvs syutēja sovu Dālu, dzymušu nu Sīvītes (Gal 4,4). Laiku pīpiļdējums ir Dīva Tāva skaidri nūteiktais Dāla atsyuteišonas breidis. Dīvs sovā gudreibā vysu ir paredzējis un atnōce pi mums vysatbylstūšōkajā laikā. Kristus – patīsais Dīvs un patīsais Cylvāks – atnōce pi mums tod, kod tū paaudžu ilgas, kuras dzeivōja pyrms Jō atnōkšonas vērs zemes, pīsapiļdēja pylnā mārā. Šōs kūpeigōs ilgas pēc Dīva labi izteice apostols Pōvuls: kod pīsapiļdēja laiks, Dīvs syutēja sovu Dālu, dzymušu nu Sīvītes (Gal 4,4).
Advents ir Kunga atnōkšonas gaideišonas laiks. Par taidim Kunga gaideišonas simbolim ir vacais Simeons un pravīte Anna. Jī obi gaidēja Pesteitōja atnōkšonu. Par Simeonu Evaņgelijs soka, ka Jeruzalemē dzeivōja cylvāks, vōrdā Simeons. Jys beja taisneigs un dīvbejeigs cylvāks, kurs gaidēja Izraeļa īprīcynōšonu, un Svātais Gors mōjōja jymā. (Lk 2,25). Par pravīti Annu evaņgelists vēstej, ka jei naatstōja svētneicu, bet, gaveidama un lyugdama naktim un dīnom, kolpōja Dīvam (Lk 2,37). Jī obi satyka Jezu, kuru Marija un sv. Jezups atnese uz svētneicu. Šī cylvāki patīši mīļōja Dīvu, tōpēc jū dzeive beja vīna vīneiga gaideišona uz Pesteitōja atnōkšonu. Tōpēc lai myusu naizbreinej jūs prīks, īraugūt mozū Jezu. Simeons pajēme Bārnu sovōs rūkōs un slavēja Dīva labvēleibu, saceidams: „Tagad Kungs, atlaid sovu kolpu mīrā”(Lk 2,29).Jō šōszemes dzeives mērkis jau beja sasnāgts, un vacais Simeons juta, ka var jau aizīt mīrā, kai kugis, kurs atstōj ūstu un īpeļd jyuras plašumūs.
Tikpat prīceiga ir pravītes Annas reakcija. Jei, īgōjuse tymā pat stuņdē, slavēja Kungu un stōstēja par Jū vysim, kas gaidēja Izraeļa atpesteišonu (Lk 2,38). Šōs divas personas mums piļneibā atklōj Adventa byuteibu.
Ari myusu dzeivei ir jōbyun taidai Kunga atnōkšonas gaideišonai. Vēsturiskā nūzeimē Jezus atnōce pi mums pyrms vairōk kai divom tyukstūšom godu, un Bazneica ik godu otkon un otkon nu jauna pīmiņ un atzeimej Jō atnōkšonas pīmiņu Kristus Dzimšonas dīnā. Mes gaidam ari Jezus ūtrreizejū atnōkšonu, kod laiku beigōs tiks apkūpōta vysa cylvāku dzymuma reiceiba un kotrs sajims taisneigu atolgōjumu par dorbim, kas izdareiti, jim mīsā asūt.
Un beigu beigōs sasatikšona ar Kristu pīsapiļdeis myusu nōves breidī, kod tiks iztīsōta vysa myusu šōszemes dzeive. Tōpēc gaideišonai uz Kristus atnōkšonu ir jōbyun par myusu dzeives mērki, un mums ir jōbyun uzticeigim šai gaideišonai taipat kai Simeons voi pravīte Anna, jo, lai ari mes nūvacōtu, kai pravīte Anna, un nūsērmōtu, kai Simeons, Kungs atnōks pi mums!
Tōpēc šudiņ lyugsimēs ar sevišku dedzeibu, lai Kungs atjaunoj myus un dōvoj mums pesteišonu, lai dūd mums jaunu dzeivi, lai mes varātu Jū slavēt bez gola. (Henriks Majkžaks SCJ)
Dīvkolpōjumu kōrteiba Aglyunas bazilikā Kristus Dzimšonas svātkūs:
24. decembrī - plkst. 19.00 0 kūpeiga oblašu lauzšona; plkst. 20.00 - Ganeņu Mise (apakšejā bazneicā)
25. decembrī - plkst. 10.00 dīnas sv. Mise; plkst. 19.00 - vokora sv. Mise.
26. decembrī sv. Mises plkst. 10.00; 12.00; 19.00.