Lelajā Pīktdīnē nav sv.Mises upura. Tō vītā ir īpašs dīvkolpōjums Kunga Cīsšonu pīmiņai, kurā centralū vītu ījam Krysta pagūdynōšona, Cīsšonu aproksta dzīdōšona, īpaša Tautas lyugšona. Pēc dīvkolpōjuma Vysusvātōkais Sakraments teik pōrnasts uz īpaši izveidōtu Kristus Kolpa oltoru, kur tys palīk leidz Leldīņu reita Rezurekcijai.

9.00 – Bēržgalē Kunga Cīsšonu dīvkolpōjums, Ryugtōs sōpes
10.00 – Rageļūs Kunga Cīsšonu dīvkolpōjums, Ryugtōs sōpes
11.00 – Rušyunā Kunga Cīsšonu dīvkolpōjums, Ryugtōs sōpes
12.00 – Peipiņūs Kunga Cīsšonu dīvkolpōjums, Ryugtōs sōpes

15.00 – Aglyunā KUNGA CĪSŠONU DĪVKOLPŌJUMS, procesija uz Kristus Kopa oltoru, Ryugtōs sōpes, napōrtraukta adoracija

19.00 – Aglyunā Krystaceļš sakralajā laukumā

3. apreļs – LELŌ SASTDĪNE

Kungs Jezus Lelajā Sastdīnē guļ kopā. „Sakramenti klusej”, t.i., dīvkolpōjumi nanūteik un nateik daleiti Sakramenti. Naktī uz Leldīņu svātdīni īsasōc „nūmūda” jeb Vigilijas dīvkolpōjums, kurā ir jaunōs guņs un Leldīņu sveces (pashala) svēteišona, Himna Leldīņu svecei, daudz lasejumu nu Sv.Rokstim, yudiņa svēteišona, Kristeibas sūlejumu atjaunōšona un poša Kristeiba, Mises upurs. Pēc Mises sekoj ēdīņu pasvēteišona Leldīņu goldam. Gaismai austūt, sōcās Rezurekcija.

9.00 – Bēržgalē Leldīņu Vigilija, ēdīņu pasvēteišona
10.00 – Rageļūs Leldīņu Vigilija, ēdīņu pasvēteišona
11.00 – Rušyunā Leldīņu Vigilija, ēdīņu pasvēteišona
12.00 – Peipiņūs Leldīņu Vigilija, ēdīņu pasvēteišona

22.00 – Aglyunā LELDĪŅU VIGILIJA (bazilikā), ēdīņu pasvēteišona
Ryugtōs sōpes, napōrtraukta adoracija (pi Kunga Kopa oltora apakšējā bazneicā)

+4.apreļs – KUNGA AUGŠANCEĻŠONŌS SVĀTDĪNE

Rezurekcijas jeb Augšanceļšonōs dīvkolpōjums pēc tradicijas sastōv nu lyugšonom pi Kunga Kopa oltora, Leldīņu procesijas trejs reizes ap bazneicu, Reita lyugšonas jeb Matutina un Pateiceibas himnas „Te Deum”(Dīvs, mes Tevi slavejam). Nūslāgumā teik dūta svēteiba ar Vysusvātōkū Sakramentu.

7.00 – Aglyunā REZUREKCIJA
8.00 – Aglyunā KUNGA AUGŠANCEĻŠONŌS SVĀTDĪNES MISE, ēdīņu pasvēteišona

9.00 – Bēržgalē Leldīņu procesija, Kunga Augšanceļšonōs svātdīnes Mise, ēdīņu pasvēteišona
10.00 – Rageļūs Leldīņu procesija, Kunga Augšanceļšonōs svātdīnes Mise, ēdīņu pasvēteišona
11.00 – Rušyunā Leldīņu procesija, Kunga Augšanceļšonōs svātdīnes Mise, ēdīņu pasvēteišona
12.00 – Peipiņūs Leldīņu procesija, Kunga Augšanceļšonōs svātdīnes Mise, ēdīņu pasvēteišona

19.00 – Aglyunā Vokora sv.Mise, Dīvmōtes litanija

5.apreļs – pyrmūdīne
ŪTRŌS LELDĪNES
10.00 – Aglyunā Reita sv.Mise, Svātais Dīvs
12.00 – Aglyunā Dīnas sv.Mise
19.00 – Aglyunā Vokora sv.Mise, Dīvmōtes litanija

44.1. Lelajā caturtdinē mes pīmynam Kunga Pādejōs Vakariņas ar Jō apostolim. Kai parosti, Jezus svinēja Pashu kūpā ar Sovim mōceklim. Bet šajā reizē tei beja pavysam seviška Pasha, jo tai beja jōkļyust par pādejū Kungam, pyrms Jō aizīšonas pi Tāva. Tōs specifiku beja veļ vairōk jōuzsver nūtykumim, kas risynōjōs pyrms tōs. Vysi Pādejū Vakariņu momenti parōda Jezus dižonumu, jo Jys jau zynōja par Sovu dreizū nōvi, un Jō naizmārojamū mīlesteibu uz cylvākim.
Pasha jeb Leldīne beja golvonī jūdu svatki. Tī beja nūdybynōti par pīmiņu Izraeļa tautas atbreivōšonai nu Eģiptes vērdzeibas. „Šei dīna lai ir jums pīmiņas dīna; tū svinejit kai svātkus Kungam – tys lai ir jums par myužeigu lykumu uz paaudžu paaudzem”(Izc 12, 14). Vysim jūdim beja obligati jōpīsadola šajōs svineibōs. Taidā veidā nu paaudzes uz paaudzi tyka saglobōta dzeiva pīmiņa par Izvālātōs tautas dzimšonas dīnu.
Jezus vysus sagatavōšonas dorbus uzticēja Sovim meilōkajim mōceklim: Pīteram un Jōņam. Jī obi aizrauteigi stōjās pi dorba: aiznese uz svētneicu jāru un izdarēja upurēšonas ceremoniju, pēc tam atsagrīze mōjōs un izcepe tū uz guņs, pēc tam sagatavōja yudini apsamozgōšonai, ryugtōs zōles (kas simbolizēja nabreives ryugtumu), naraudzeitū maizi (sovu senču pīmiņai, kurim, steidzeigi atstōjūt Egipti, nabeja laika gaideit, kod uzryugs meikle), veinu utt. Jī pīlyka vysas pyules. lai vysu izdareit pēc īspējas lobōk.
Jūs dorbōšonōs var byut mums par pīmāru pīnōceigai sasagatavōšonai uz svātū Misi, jo šajā gadejumā nūteik tys pats Kristus upuris, un mes – taipat kai Pīters un Jōņs – asam Jō mōcekli.
Pādejōs Vakariņas īsasōce saulei rītūt. Jezus skali nūlasēja psalmus. Evaņgelists Jōņs sovā vēstejumā seviški pastreipoj tū faktu, ka Jezus korsti vēlējōs nūturēt šōs vakariņas kūpā ar Sovim mōceklim.
Pēc evaņgelistu līceibom radzam, ka šū dažu stuņžu laikā nūtyka īvārojami nūtykumi: konflikts storp apostolim, kuri sōka streidētīs sovā storpā, kurs ir lelōks; spylgtōkais pazemeibas pīmārs nu Jezus puses, Kurs izdarēja tū, kas byutu pīdīneigs pādejam nu vērgim: Jys sōka mozgōt mōceklim kōjas. Vysu šū vokoru Jezus ar mīlesteibu un maigumu izaturēja pret Sovim mōceklim. „Pats Kungs vēlējōs pīdūt šai sasatikšonai taidu nūzeimi, taidu asociaciju bogōteibu, tik aizkustynojūšus vōrdus un izjyutas, tik nabejušu novatorismu dorbūs un pamōceibōs, ka mes nikod naspēsim tū izprast vysā piļneibā. Tōs ir Dereibas Vakariņas, kas ir nabejušu izjyutu un skumju pylnas, bet vīnlaiceigi ari nūslāpumainā veidā atklōj Dīva apsūlejumu vysā tō naaptveramajā perspektivā. Pōri tam vysam jaušama nōves elpa, apbreinojama nūdeveibas, vīntuleibas, upura prīkšnūjauta. Saruna pōrtryukst. Ir dzēržami tikai jauni, ōrkōrteigi pateikami Jezus vōrdi, kas pylni ar vysskaidrōkajom atklōsmem, kas it kai pōrmat tyltu storp dzeivi un nōvi”(Pōvuls VI).
Tū, kū Jezus izdarēja Sovu mōcekļu lobā, var izteikt eisajā teikumā nu Jōņa Evaņgelija: īmīļōja jūs leidz golam (J 13,1). Šudinejō dīna ir ļūti pīmārōta tam, lai padūmōtu par tū, kai Jezus mīļoj kotru nu mums, kai ari par tū, kai mes atbyldam uz Jō mīlesteibu: ar dedzeigas ceņteibas sasavīnōt ar Jū paleidzeibu, caur mīlesteibu uz Bazneicu, caur grāku nūžālu, caur mīlesteibu uz sovu tyvōkū, caur pīnōceigu sasagatavōšonu uz sv. Komunijas pījimšonu un pateiceibu pēc tōs, caur myusu vēlēšonūs kļyut par Pesteišonas leidzdaleibnīkim, caur pastōveigu sekōšonu patīseibas bolsam…
44.2. Vakariņu beigōs Jezus vīnkōrši, bet vīnlaiceigi ļaunūt nūjaust vysu šō breiža svareigumu, īstōdeja Euharistijas sakramentu.
Pōrvērsšonas formulā – Tei ir Muna Mīsa, kas par jums tiks nūdūta; Muns Asnis, kas par jums tiks izlīts – Kristus pareģoj Sovu Upuri, kurs piļneibā nūsaslēgs jau nōkušajā dīnā Golgatā. Leidz tam laikam Dīva Dereibas ar Sovu tautu simbols beja Leldīnu jārs. Kotra gimene nese tū un salyka dadzynojamā upurī uz oltora Leldīnu vokora dīvkolpōjuma laikā. Tagad par upura Jāru kļyust Pats Kristus: Šys bikers ir Jaunō Dereiba Munā Asnī… Kristus Mīsa – tys ir mīlasts, pi kura sasalosa brōli: Jemit un ēdit…
Kristus Sionas Vakariņu nomā nūslāpumainā veidā īprīkš pavēstej tū, kam beja jōnūteik Golgotā nokušajā dīnā: salīk upurī Pats Sevi – Sovu Mīsu un Asni – Sovam Tāvam. Jys ir tys Jārs, ar Kuru sōcās jaunō un galeigō Dereiba storp Dīvu un cylvākim, Dereiba, kura vysus atbreivoj nu grāka vērdzeibas un myužeigōs pazusšonas.
„Tam, ka Kristus ir vēlējīs šaidā īpašā veidā palikt klōtasūšs sovā Bazneicā, ir dziļš pamats. Tai ka Kristum Jō radzamajā veidā beja sovejī jōatstōj, Jys vēlējōs dōvōt mums sovu sakramentalū klōtbyutni; tai ka Jys gatavojās sevi upurēt uz krysta, lai glōbtu myusus, tod grybēja, lai myusim palyktu pīmiņa par mīlesteibu, ar kuru Jys myus „mīļōja leidz golam”, leidz pat sovas dzeiveibas upurēšonai. Jo, raug, sovā euharistiskajā klōtbyutnē Jys nūslāpumainā veidā palīk myusu vydā kai Tys, kurs myus ir mīļōjis un sevi atdevis par mums; un Jys palīk klōtasūšs zam zeimem, kuras šū mīlesteibu izsoka un dōvoj” (KBK 1380).
Jezus dōvoj mums pats Sevi Euharistijā, lai atbalsteitu myus myusu vōjumā, izgreznōtu ar Sovu klōtbyutni myusu vīntuleibu, kļyutu deļ myusim par nōkamōs Pesteišonas ķīlu. Sovu cīsšonu un nōves prīkšvokorā Jys izdarēja tai, ka nu šō laika mes leidz pasaules beigom najussim Dzeiveibas Maizes tryukumu. Šajā naktī Jys dōvōja apostolim un jūs pēctečim – veiskupim un prīsterim – varu atjaunōt šū breinumu vysūs laikūs, cikom pastōvēs šei pasaule: Dorit tū Munai pīmiņai. Reizē ar Euharistijas sakramentu, kurs tiks turpynōts leidz tam laikam, cikom Jys atnōks, Kungs nūdybynoj ari hierarhiskū goreidznīceibu.
Euharistijas sakramentā Kungs vīnmār palīk ar mums, klōtasūt tajā reali, patīsi un jyutami. Tabernakulā uz oltora ir klōtasūšs pats Jezus. Tajā naktī mōceklim beja dūta īspēja klōtīnē sajust Jezus klōtasameibu, Kurs pats Sevi dōvōja vysim cylvākim. Šudiņ vokorā, kod mes gūdynōsim Jū monstrancē, mes otkon sasatiksim ar Jū. Jys īraudzeis un pazeis myus. Mes varam runōt ar Jū, kai tū darēja apostoli. Mes varam pastōsteit Jam par vysu, kas myus uztrauc, par vysu, kas sagōdoj myusim prīku voi saryugtynoj. Mes varam pasateikt Jam par tū, ka Jys ir kūpā ar mums, pavadeit Jū vysur, ni uz breidi naaizmērstūt par Jō mīlesteibu un pošuzupurēšonūs. Jezus vīnmār gaida myus Tabernakulā.
44.3. „Jo jyus vīns ūtru mīļōsit, tod caur tū vysi pazeis, ka Jyus asat Muni mōcekli” (J 13,35).
Jezus apostolim pavēstej Sovu ōtrū aizīšonu. Jys aizīt, lai sagatavōt jim vītu Tāva mōjōs (J 14, 2-3). Leidz pat Jō atsagrīzšonai jī palīk vīnōti ar Jū ticeibā un lyugšonōs (J 14, 12-14).
Pi tam Jezus pasludynoj jaunu bausleibu, kura, storp cytu, ir sastūpama gondreiž kotrā Evaņgelija loppusē: Muna bausleiba ir taida: mīļojit vīns ūtru tai, kai Es jyusus nūmīļōju (J 15, 12). Nu šō laika mes zynam, ka „mīlesteiba ir ceļš, pa kuru ejūt, vīnmār var atsarast teišā Dīva tyvumā” (Sv. Akvinas Toms), un kurā Jū ir vysvīglōk satikt. Kod dvēsele dzeivoj mīlesteibā, tei lobōk saprūt Dīvu, jo Dīvs ir Mīlesteiba. Pīaugūt mīlesteibā, dvēsele pīaug ari sovā vērteibā.
Tys, kai mes izaturam pret sovim tyvōkajim, ir vysprecizōkais kriterijs myusu patīsajai pīdereibai Kristum. Myusu vīnōteibas ar Jezu pakōpe ir teiši proporcionala myusu labvēleibai pret cytim cylvākim un gataveibai jim kolpōt. Kungs „nikō nasoka par myrušū augšanceļšonūs voi cytim spylgtim pīrōdejumim, bet tikai par tū vīnu: mīļojit vīns ūtru. Daudzi cylvāki aizadūmoj, voi pateišam jī mīļoj Kristu, un meklej taidas mīlesteibas pazeimes. Pazeime, kura nikod namaloj, ir brōliskō mīlesteiba… Veļ cyta pazeime ir myusu goreigōs dzeives leimiņs, pyrmom kōrtom – myusu lyugšonas”.
Jaunu bausleibu Es jums dūdu: mīļojit vīns ūtru… Tei ir jauna bausleiba, jo jauni ir ari tōs motivi: tyvōkī ir identiski Kristum, jī ir sevišks Tāva ryupju objekts. Šei bausleiba ari nūsoka jaunas atteiceibas storp cylvākim. Jauns ir ari tys, kaidā veidā tū ir jōsagloboj: taipat kai Es jyusus nūmīļōju. Šei bausleiba ir dūmōta jaunajai Dīva tautai. Tai ir vajadzeigas atjaunōtas sirdis, un tei līk pamatus cytai, agrōk nazynomai kōrteibai. Cylvākim, kurus sevī uzsyuc egoisma rutina, šei bausleiba ari šudin var kļyut par eistu atklōjumu.
Šajā Lelajā Caturtdinē, pabeidzūt myusu lyugšonu pōrdūmas, ir īpaši jōpadūmoj par tū, voi cylvāki tur, kur mes pavodam lelōkū daļu sova laika, zyna, ka mes asam Kristus mōcekli, un kai jī par tū var pōrsalīcynōt. Byutu vālams, lai myusu labvēleiba, laipneiba, īcīteiba un sirsneiba jūs par tū pōrlīcynōtu. Voi mes cenšamēs izavaireit nu vysaida veida pōrkōpumim pret mīlesteibu vōrdūs, dorbūs un reiceibā; voi mes cenšamēs nūleidzynōt izdareitū ļaunumu, jo mums gadeisīs pret kaidu izaturēt nauzmaneigi; voi mes pīrōdam sovu mīlesteibu uz tyvōkajim caur sirsneibu, caur pamudynojuma un atbolsta vōrdim, caur brōleigu pamōceišonu, pavysam parostu smaidu, lobu nūskaņōjumu, seikim pakolpōjumim, caur patīsu interesi par jūs dareišonom un problemom, caur vajadzeigū paleidzeibu…? „Šai mīlesteibai ir jōsekoj na tikai lelōs lītōs, bet – un pyrmom kōrtom – parostūs dzeives apstōkļūs”(II Vatikana koncils, Gaudium et spes).
Kunga Cīsšonu prīkšvokorā atcerēsimēs par Marijas pošaizlīdzeibu un par tū, kai Jei prota piļdeit Dīva grybu un kolpōt cylvākim. „Marijas bezgaleigū mīlesteibu uz vysim cylvākim nūsoka tys fakts, ka Kristus vōrdi – „nav lelōkas mīlesteibas, kai tei, kod kaids atdūd sovu dzeiveibu par sovim draugim” – atsateic ari uz Jū”(Sv.H.M.Eskriva).

Cīsšonu nedeļa – Lelō Pīktdīne –
45. Jezus mērst uz krysta

45.1. „Raudi par Jū, cylvāks grēceigs, radzūt, cik Dīvs ir žālsirdeigs. Jezus, Jezus mērst pi krysta kūka, saule, saule aptymsōta tyka.”
Jezus tyka pīkolts pi krysta. Vysa Jezus dzeive beja pīskaņōta šam lelajam breižam. Tagad Jys, nūmūceits, ar lelom gryuteibom uzkōpe nalelajā pakolnā ar nūsaukumu „pīres vīta”. Beņdes tyuleņ Jū nūgōze pi zemes un sōka pīnoglōt pi krysta. Jī īdzan noglas Jō rūkōs, jī īvainoj Jō mīsu, pōrdur nervus. Pēc tam pīnōk laiks pīnoglōt kōjas… Jezu ar vysu krystu paceļ uz augšu… Un uz tū vysu nūsaskota Marija, Jō Mōte.
Lyuk, Kungs korojās, pīnoglōts pi krysta. Jys gaidēja šū breidi daudzus godus. Un nu Jō vēlēšonōs atpesteit vysus cylvākus ir pīsapiļdējuse. Tys, kas agrōk tyka uzskateits par kaunpylnas nōves reiku, pōrsavērte par dzeiveibas kūku un slavas trūni. Jezus izplēte Sovas rūkas pi krysta, un Jō sirds piļdējōs ar lelu prīku. Jys korsti vēlējōs, lai vysi uzzynōtu, ka nu šō laika Jō rūkas vīnmār byus atplāstas pretim grēcinīkim, kuri vēlēsīs īt pi Jō, ka tagad un vīnmār šōs rūkas apskaus vysus…
Jys redzēja – un tys Jam sagōdōja lelu prīku – ka cylvāki mīļōs un gūdynōs krystu teiši tōpēc, ka Jys uz tō nūmyra. Jys redzēja vysus mūcekļus, kuri, patīseibas mīlesteibas un pošuzupurēšonōs gora pamudynōti, pījims leidzeigas cīsšonas. Jys redzēja Sovu draugu mīlesteibu, redzēja jūs krysta pakōjē izlītōs osoras. Jys redzēja vysas tōs uzvaras, kuras kristīši izceinēs ar krysta paleidzeibu. Jys redzēja vysus tūs lelūs breinumus, kurim beja jōnūteik pasaulē, pasateicūt krystam. Jys redzēja tūs daudzūs cylvākus, kuri ar sovu dzeivi pīrōdēja, ka jim ir tīseibas sauktīs par svātajim, tōpēc ka prota nūmērt tai, kai Jys un uzvarēt grāku. Jys redzēja ari myus, kai mes dažaidōs dzeives situacijōs skupstam krystu. Redzēja, kai mes otkon un otkon asam gotovi sōkt vysu nu sōkuma…
Jezus pacalts pi krysta…. Apkōrt radzama dīzgon bēdeiga aina: vīni nōk klōt un apvainoj Jū, viļteigī un ļaunī vērsprīsteri atklōti ņirgojās, veļ cyti – vīnaldzeigi nūsaver uz nūteikūšū. Daudzi nu klōtasūšajim beja Jō mōceibu, svēteibu un pat breinumu līcinīki. Tagad Jezus skatīnī nav pōrmatuma, bet tikai žālsirdeiba un leidzjyuteiba. „Ak, muna tauta, kū jums nūdarēju? Voi es kū ļaunu jums kod izdarēju? Izvežu jyusus nu Egiptes vōrgu, bet jyus man līkat placūs krystu smogu.”
Jam pasnādz ar mirrem sajauktu veinu. Dūdit styprus dzērīņus tim, kam draud pazusšona, un dūdit veinu nūskumušom sirdim; lai tōs dzer un aizmērst sovas cīsšonas un napīmiņ vairs sovu nalaimi (Sok 31,6-7). Pastōvēja taids īrodums, izmontōt šaidu leidzekli. Tam beja jōatvīgloj nūtīsōtū cīsšonas. Mynātais dzērīņs – styprs veins ar mirres pījaukumu – aptymsōja apziņu. Tōpēc ari cīsšonas nabeja tik osi izjyutamas.
Jezus pīlyka lyupas pasnāgtajam dzērīņam aiz pateiceibas pret tim ļaudim, kuri tū beja sagatavōjuši, tūmār dzert atsateice, lai izcīst Jam paradzātū cīsšonu māru leidz golam. „Kōpēc tik daudz cīsšonu?” jautoj svātais Augustins. Un pats ari atbiļd: „Vyss, kū Jys izcīte, beja moksa par myusu Pesteišonu”. Jezus naapsarūbežōja ar naīvārojamom cīsšonom, Jys vēlējōs izdzert cīsšonu kausu leidz dybynam, lai mes īpazeitu Jō mīlesteibas varenumu un vysu grāka najēdzeibu. Jys grybēja, lai mes izrōdeitu cālsirdeibu pošuzupurēšonā, askezē, kolpōšonā tyvōkajam.
45.2. Pīkaļšona pi krysta senejūs laikūs tyka uzskateita par vyscītsirdeigōkū un vysapkaunojūšōkū nōves sprīdumu. Romas pilsūņus nūtīsōt uz taidu nōvi nabeja atļauts. Nōve īsastōja tikai pēc ilgas agonijas. Reizem beņdes varēja tū paōtrynōt, salaužūt nūtīsōtajam kōjas. Nu apostolu laikim leidz pat myusu dīnom daudzi cylvāki naspēj sasamīrynōt ar taidu Dīva attālu, kas kļyva cylvāks un nūmyra uz krysta myusu Pesteišonas dēļ. Krysta drāma leidz šam laikam palīk kai īļaunōjums jūdim un muļkeiba – pogōnim (sal. 1 Kor 1,23). Kārdynōjums uzskateit Krystu par kaut kū nanūzeimeigu pastōv ari šudiņ.
Kotra kristīša uzticeibas pylna tyveiba ar sovu Kungu prosa dziļōku īpasazeišonu ar Jō dzeivi, tai skaitā ari ar vysu tū, kas atsateic uz pīkaļšonu pi krysta. Teiši te nūteik myusu Pesteišona, un cīsšonas īgyust sovu jāgu. Teiši te mes īpazeistam vysu grāka ļaunumu un Dīva mīlesteibu uz kotru cylvāku.
„Jezu jau pīnoglōja pi krysta kūka. Beņdes nažēleigi izpiļdēja tīsas sprīdumu. Un Kungs Jezus, izrōdeidams nadzērdātu lānprōteibu, ļōve jim tū izdareit.
Tik naizmārojamas cīsšonas pavysam nabeja napīcīšamas. Jezus varēja izavaireit nu pazamōjumim, skumem, ņirgōšonōs, nataisneigōs tīsas, krysta nagūda, rūkōs un kōjōs īsystajom noglom, nu škāpa, kas pōrdyure sirdi… Bet Jys uzskatēja par lobōku labprōteigi izcīst tū vysu tevis un manis dēļ. Un kaida byus myusu reakcija?
Ļūti īspējams, ka tod, kod tu nūnōksi vīns pret vīnu ar Krystā Pīkoltū, tev saskrīs osoras acīs. Tai var nūtikt na vīnu vīn reizi. Navoldi tōs… Bet izdori tai, lai šōs osoras pamudynōtu tevi pījimt nūteiktus lāmumus”(Sv.H.M.Eskriva).
45.3. Svātais Krysts, Tev gūdu dūdu…
Krysta augli nalyka ilgi uz sevi gaideit. Vīns nu ļaundarim, nūžālōjis, grīžās pi Jezus: Pīmini par mani, Kungs, kod nūnōksi Sovā vaļsteibā. Jys grīžās pi Jezus ar vyslelōkū nalaimes bīdra uzticeibu. Drūši vīn jys beja dzērdējis par Kristu, Jō dzeivi un breinumim. Tagad jys sateik Jū breidī, kod Jō dīviškeiba ir apslāpta. Tūmār, jys beja līcinīks Jezus ceļam uz Golgatu, un redzēja Jō uzvedeibu: Jō apbreinojamū klusēšonu, leidzjyuteibas pylnū skatīni, apbreinojamū cīneigumu, nasaverūt uz cīsšonom un sōpem. Ļaundars na jau najauši grīžās pi Jezus ar sovu lyugumu: tys beja tō procesa rezultats, kas īsasōce jō dvēselē, kod jys grīzēs pi Kristus. Jam nav vajadzeigs nikaids breinums, lai kļyut par Jezus mōcekli, jam pīteik tikai tyvumā īsaskateit Kunga cīsšonōs. Tai nūteik ari tagad: ļūti daudzi cylvāki atsagrīž pi Kristus, pōrdūmojūt Evaņgelijā apraksteitōs Jō Cīsšonas.
Kungs beja dzili aizkustynōts par ļaundara vōrdim, kurs atzyna Jū par Dīvu Jō vyslelōkō pazamōjuma breidī. Cītūšajā Pesteitōja sirdī rodōs prīks: patīši Es tev soku: veļ šudin tu byusi ar Mani paradizē (Lk 23,43).
Cīsšonu augli nav izskaitami. Kunga Cīsšonas dōvōja pasauļam mīru, Dīva svēteibu, pīdūšonu, svātlaimi, pesteišonu. Myusu atpesteišona, kuru pīpiļdēja Kristus, izaplota uz vysim un uz kotru, ar nūteikumu, ka mes sasadorbōsim. Kotrs nu myusim var saceit: Dīva Dāls ir īmīļōjis mani un atdevis Sevi par mani (sal.Gal 2,20). Jys nūmyra pat na par mums, bet par mani, tai, it kai es byutu kaut kas vīnreizejs. Myusu atpesteišona un atpērkšona nūteik kotru reizi, kod vīn teik upurāta svātō Mise.
„Jezum Kristum labpatyka salikt Sevi par upuri, un tū Jys darēja mīlesteibas mudynōts, piļneigi apzineigi un labprōteigi, sirsneigas leidzjyuteibas pōrjimts… Nivīns nav nūmiris tai, kai Jezus Kristus, jo Jys beja Pati Dzeiveiba. Nivīns nav nesis taidu gondarejumu par grākim, kai Jys, jo Jys beja Pati Navaineiba”, rakstēja Romano Gvardini. Šudin mes baudam bogōteigūs krystā pīkoltōs Jezus mīlesteibas augļus. Tikai myusu nasavēlēšona var padareit Kristus Cīsšonas deļ myusim veļteigas.
Jezus tyvumā beja ari Jō Vysusvātōkō Mōte un cytas sīvītes. Te stōvēja ari vysjaunōkais nu apostolim – Jōņs. Jezus, radzādams Mōti un tū mōcekli, kuru mīļōja, stōvam pi krysta, sacēja Sovai Mōtei: Sīvīt! Raug, Tovs dāls! Tod Jys sacēja mōcekļam: Raug, tova Mōte! Un nu tō breiža mōceklis jū pajēme pi sevis”(J 19, 26-27). Atdevis mums Pats Sevi Pādejū Vakariņu laikā, šudiņ Jys myusim atdūd tū, kū vysvairōk mīļōja vērs zemes. Jam atjēme vysu, bet Jys atdūd mums veļ ari Mariju, kurai nu šō breiža ir jōkļyust ari par myusu Mōti.
Šam žestam ir divejaida nūzeime. Nu vīnas puses, Jezus, vyspiļneigōkajā veidā izpyldūt caturtajā bausleibā pīsaceitū, izrōda ryupes par Vysusvātōkū Mōti. Nu ūtras – izrōda ryupes par mums, dōvōdams myusim Jū par myusu Mōti. „Tai Vysusvātōkō Jaunova gōja pa ticeibas ceļu un uzticeigi globōja Sovu vīnōteibu ar Dālu leidz par krystam, pi kura Jei stōvēja saskaņā ar acimradzamū Dīva apredzeibu, dzili cīte ar sovu Vīnpīdzymušū Dālu un ar vysu mōtes sirdi pīsavīnōja Jō upuram, ar mīlesteibu pīkrytuse salikt nu Jōs Dzymušū Upurī; un, beigōs, tyka poša Jezus Kristus, kurs myra uz krysta, atdūta par Mōti vīnam nu mōceklim”(II Vatikana koncils, Lumen gentium).
„Nu sastōs leidz deveitai stuņdei tymsums apjēme vysu zemi. Deveitajā stuņdē Jezus sauce skaļa bolsā: Eli, Eli, lamma sabahtani?”, tys ir: „Muns Dīvs, Muns Dīvs, kōdeļ esi Mani atstōjis?”(Mt 27, 45-46).
Jezus, zynōdams, ka vyss jau pīsapiļdējis, lai izapiļdeitu Roksti, saceja: „Slōpstu!”(J 19,28).
Karaveiri, pīsyucynōjuši syukli ar etiki un uzsprauduši tū uz izopa stībra, pīlyka Jam pi mutes. Jezus, pagaršōjis etiki, sacēja: „Jau izapiļdēja!” (J 19, 29-30).
Un raug, svētneicas aizkors pōrpleisa uz pusem, nu augšas leidz zemei, un zeme sōka treisēt (Mt 27, 51). Jezus sōka saukt skaļā bolsā, saceidams: „Tāvs, Tovōs rūkōs es atdūdu sovu goru!” Tū pasacējis, Jys atdeve goru (Lk 23, 46).
Īmīļoj upuri, kas ir kļyvis par goreigōs dzeives olūtu! Īmīļoj krystu, kas kļyva par upura oltoru! Īmīļoj cīsšonas un, kai Jezus, izdzer sovu sōpju bikeri leidz golam” (Sv.H.M. Eskriva).
Daudz vīglōk tū myusim byus izdareit myusu Mōtes – Marijas sabīdreibā. Tōpēc saucam uz Jū ar liturgiskō dzīdōjuma vōrdim:
Mōt, kas mīlesteibā kvāloj,
Līc, lai sirds maņ sōpes justu,
Lai Tev sōpēs leidzjyutu.
Sirdī dedz man dzērksti svātu,
Lai es Jezu mīļōt spātu,
Prīku sovā sirdī justu.
Ļaun man Tevim leidza raudōt,
Jezus mūkas sirdī nosōt
Kotru dīn’ bez apstōjas.
Grybu es pi krysta stōvēt,
Leidz ar Tevi sōpēs vaidēt,
Ryugtas baudeit osoras.

Lelō Sastdine
46. Kristus Mīsa ir guļdeita kopā.

46.1. Trejs stuņdes vālōk Jezus „atdeve goru”. Evaņgelisti vēstej, ka tod, kod Jezus veļ korōjōs pi krysta, saule aptymsa un nūtyka cyti naparosti nūtykumi. Jo Jys beja Dīva Dāls! „Un, raug, svētneicas aizkors pōrpleisa uz pusem, nu augšas leidz zemei”(Mt 27,51). Tys nūzeimoj, ka reizē ar Jezus nōvi beidzēs Vacōs Dereibas laikmets. Nu šō breiža Dīvam pateikamais Jō gūdynōšonas kults nūtiks ar Kristus Ciļvēceibas starpnīceibu, Kurs ir vīnlaiceigi gon Prīsters, gon Upurs.
Īsastōja pīktdīnes vokors, tōpēc tū mīsas, kuri korōjōs pi krysta, beja steidzeigi jōnūvōc: tōs nadreikstēja tī palikt sabatā – sastdīņ. Pyrms, nakai pi debesim pasarōdēja pyrmō zvaigzne, jim vajadzēja byut apglobōtim. Tai ka tei beja sasagatavōšonas dīna, tod jūdi, lai mīsas napalyktu uz krysta sabatā, jo tei sabata dīna beja lela, lyudze Pilatu, lai jim salauztu kaulus un nūjimtu. (J 19,31). Pilats aizsyutēja karaveirus salauzt laupeitōjim kōju kaulus, lai tī obi nūmērtu pēc īspējas dreižōk. Jezus uz tū breidi jau beja miris, bet „vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure Jam sōnu, un tyuleņ iztecēja ašnis un yudiņs”(J 19,34). Šam vēsturiskajam nūtykumam, kura līcinīks beja apostols Jōņs, ir miļzeiga simboliskō nūzeime. Svātais Augustins apgolvoj, ka nu caurdurtō Jezus sōna pīdzyma svātī Sakramenti un pati Bazneica. „Tī tyka atvārti dzeiveibas vōrti. Nu tim iztecēja Bazneicas sakramenti, bet kurim nivīns navar īīt myužeigajā dzēivē”. Bazneica „radzami pīaug pasaulē ar Dīva spāku. Un šys sōkums, un šei pīaugšona ir zeimeiga ar asni un yudini, kas iztecēja nu caurdurtō pi krysta pīkoltō Jezus sōna”(Lumen gentium). Jezus nōve kļyva par dzeiveibas olūtu, pasateicūt žēlesteibai, kuru mes šudin varam sajimt caur Bazneicu.
Pi daudzajom bryucem, kuru rasšonōs īmeslis beja mīlesteiba, pīsavīnōja veļ vīna: caurdurtōs sirds bryuce. Tei ir apbreinojami daiļruneiga. Jezus vairs navarēja sajust sōpes, bet naizsokamas sōpes sajuta Marija. Tagad Jei cīte kai Leidzatpesteitōja. Tai pīsapiļdēja vacō Simeona pravītōjums: Un Tovu pošas sirdi caurdurs zūbyns”(Lk 2,35).
Saudzeigi un ar lelu cīnu Jezus mīsa tyka nūjimta nu krysta un dusēja maigajūs Mōtes apskōvīņūs. Un, kaut ari šei mīsa beja vīnas vīneigas bryuces, Jō seja beja mīra un cyldonuma pylna. Īsaskateisim šajā sejā ar taidom pošom treisom un uzmaneibu, kai jymā īsaskatēja Vysusvātōkō Jaunova Marija. Jezus na tikai atpērka myus nu grākim un nu nōves, bet īmōcēja myus ari dzeivōt, un pyrmom kōrtom, piļdeit Dīva grybu: byut pošaizlīdzeigim, prast pīdūt cytim cylvākim pat tod, kod tī naizrōda nikaidas nūžālōšonas pazeimes, byut apostolim leidz pat nōvei, cīst klusejūt, mīļōt vysus cylvākus pat tod, kod tī līk myusim cīst… „Napadori sarežgeitōku Mīrynōtōja uzdevumu. Esi vīnōts ar Kristu, lai tu kļyutu teirs. Kūpā ar Jū pōrdzeivoj apmalōšonu, apspļaudeišonu un pļaukas…, un ērkšķu vainagu, un krysta smogumu…, un noglas, kuras plēš tovu mīsu, un vīntuleigōs agonijas mūkas…
Īnōc atvārtajā Jezus, myusu Kunga, sōna bryucē, un tod atrassi drūšu patvārumu Jō caurdurtajā Sirdī”(Sv.H.M.Eskriva). Taidā veidā mes īmontōsim dvēseles mīru.
Svātais Bonaventura mums līcynoj par šū mistiskū dzeivi Jezus rātōs: „Ak, kaida laime byut kūpā ar Krystā Pīkoltū! Es grybātu uzbyuvēt Jymā sev trejs mitekļus: vīnu kōjōs, ūtru rūkōs, bet trešū – myužeigū – Jō caurdurtajā svātajā sōnā. Tī es grybu rast atpyutu, gulēt un lyugtīs. Tī es byušu Jō Sirds patvārumā un sajimšu vysu, kū vīn palyugšu. Myusu Vysusvātōkō Pesteitōja rātas ir bezgaleigas mīlesteibas cīneigas. Jymōs es dzeivoju un pōrteiku”(Sv. Bonaventuras lyugšona).
Īsaskateisim Krystā Pīkoltajā Jezū un sauksim uz Jū: Lobais Jezu, uzklausi mani! Tovōs bryucēs paslēp mani. Naļaun nu Tevis škērtīs man. Nu ļaunō īnaidnīka pasorgoj mani. Munā nōves stuņdē sauc mani, pi Tevis nōkt aicynoj mani, lai leidz ar Tovim svātajim es slaveitu Tevi myužeigi myužam. Amen.”(Sv. Ignacija Lojolas lyugšona).
46.2. Jezus mōceklis, Arimatejas Jezups, bogōts cylvāks, kuram beja teikšona Sinedrionā, nauzadrūšynōja atsazeit, ka jys pīdar pi Jezus sekōtōjim, kod Jys beja slovons Palestinā. Tagad jys nōk pi Pilata, lai lyugt atdūt jam Jezus mīsu. Kai roksta vīns myusdīnu goreigais autors, „jys atnōk, lai izteikt vyslelōkū lyugumu sovā dzeivē: lyugt Jezus, Dīva Dāla, mīsu. Jymā – Bazneicas dōrgmonts, jōs bogōteiba, mīrynōjums, cereiba un myužeigōs dzeives maize. Šajā breidī Jezups izsoka lyugumu vysu cylvāku, vysas Bazneicas, vysu tū vōrdā, kurim ir vajadzeigs Jezus, lai varātu dzeivōt myužeigi”.
Šajā apjukuma breidī, kod vysi mōcekli, izjamūt Jōni, aizbāga, pasarōdēja veļ vīns mōceklis, kuram beja lela autoritate sabīdreibā. Taipat kai Jezups, jys nabeja kūpā ar Jezu Jō triumfa laikā. Tys beja Nikodems. „Ari Nikodems, kurs beja atnōcis pyrmū reizi pi Jezus naktī, atgōja un atnese ap symts mōrceņom mirres un alojas maisejuma(J 19,39).
Cik gon pateiceiga beja Marija šim divim cylvākim par izrōdeitū paleidzeibu, pateiceiga par jūs pateiceibu, veiriškeibu un dīvbejeibu! Cik pateiceigi jim asam ari mes!
Šōs cylvāku saujeņas reiceibā, kuri kūpā ar Vysusvātōkū Jaunovu Mariju un Evaņgelijā mynātajom sīvītem, nūsadorbōja ar Jezus apglobōšonu, beja ļūti moz laika. Jo jau šajā dīnā, leidzkū īsastōja mikrēslis, sōcēs svineišona. Ar lelu gūdbejeibu mīsa tyka apmozgōta, ībalzameita un īteita bēru līķautā, kuru nūpērka Jezups. Pēc tam Jū īlyka tukšajā kopā, kas beja izkolts kliņtī, un kurs ari pīderēja Jezupam. Jezus seju apsedze ar īpašu pōrklōju.
Kai gon mes apskaužam Arimatejas Jezupu un Nikodemu! Kai mes grybātu byut kūpā ar jim un eistas dīvbejeibas gorā pasaryupēt par Kunga apglobōšonu! „Kūpā ar jim nōksim pi Krysta, pīsakļausim jau atdzysušajai mīsai, Jezus mīsai, kas daga ar mīlesteibas guni…Es izraušu noglas ar sovim gondareišonas dobim un attureibu. Es īteišu Jū jaunūs munas navaineigōs dzeives audaklūs un apglobōšu Jū munas sirds dzeivajā kliņtī, nu kurīnes nivīns Jū navarēs pajimt. Tī, muns Kungs Jezus, Tu varēsi mōjōt myužeigi! Pat jo vyss pasauļs nūsavērss nu Tevis un atstōs Tevi…es kolpōšu Tev, Kungs!”(Sv. H.M.Eskriva).
Mes nadreikstam aizmērst ni uz breidi, ka myusu bazneicu tabernakulūs mīt Jezus, Kurs ir dzeivs! Un tikpat naaizsorgōts, kaids Jys beja uz krysta un kopā. Kristus dōvoj Sevi Sovai Bazneicai un kotram ticeigajam, lai mes, kvālōdami mīlesteibas līsmēs, nu vysas sirds ryupātūs par Jū, lai myusu navaineigō dzeive byutu kai snīgboltais Jezupa audakls, kurā Jys beja īteits. Bet bez šim mīlesteibas pīrōdejumim ir vajadzeigi ari cyti: taidi, kuri prosa nu mums naudu, laiku un pyules. Teiši taidu pīmāru mums snīdz Jezups nu Arimatejas un Nikodems.
46.3. Jezus mīsa atsadus kopā. Pasaule īgrymuse tymsā. Vīneigō gaisma vērs zemes ir Marija. „Jezus Mōte – muna Mōte – un sīvītes, kuras atnōce pakaļ Mōceitōjam nu Galilejas, atsagrīž atpakaļ, uzmaneigi vysu apskatējušas.Īsastōj nakts.
Tagad vyss beidzīs. Myusu Atpesteišonas dorbs ir pabeigts. Mes jau asam Dīva bārni. Jo Jezus nūmyra par mums, un Jō nōve myusus atpērka.
Jo jyus asat atpērkti par dōrgu moksu (1 Kor 6,20), tu un es!
Myusim ir sova dzeive jōsavīnoj ar Kristus dzeivi un nōvi. Nūmērt ar pošuzupurēšonōs un gondareišonas paleidzeibu, lai Kristus dzeivōtu myusūs caur Mīlesteibu. Tōpēc myusim ir jōsekoj Kristum ar dedzeigu vēlēšonūs kļyut par vysu dvēseļu atpesteišonas leidzdaleibnīkim. Un tō dēļ atdūt sovu dzeivi.
Tikai taidā veidā mes varēsim dzeivōt Jezus Kristus dzeivi. Tikai taidā veidā mes varēsim sasavīnōt ar Jū”.
Mes nazynam, kur beja mōcekli tymā vokorā, kod Kunga mīsa tyka guļdeita kopā. Drūši vīn jī kleida kaut kur, apjukuši un izmysuši, skumēs īgrymuši un bez cereibom. Un, jo mes svātdīņ otkon radzam jūs vysus kūpā, tod tys, īspējams, nūtyka tōpēc, ka sastdīņ voi pat pīktdīnes vokorā, jī atnōce pi Vysusvātōkōs Jaunovas Marijas.Jei atbalstēja dzymstūšū Bazneicu, kas tymā laikā beja veļ tik vōja un nūsabeiduse, ar Sovu ticeibu, cereibu un mīlesteibu. Tai ari dzyma myusu Bazneica: myusu Mōtes Marijas paspōrnē. Jei jau nu poša īsōkuma beja cītūšū un vojōtū Mīrynōtōja. Tei sastdīne, kod vysi atsapyute nu sovim dorbim, īturādami mīru, kai beja raksteits Lykumā, nabeja myusu Valdneicai skumeiga dīna: Jōs Dāls vairs najuta cīsšonas. Mīrmīleigā dvēseles stōvūklī Jei gaidēja Augšanceļšonōs breidi, un tōpēc nagōja ar cytom sīvītem uz kopu, lai īsvaideit Jezus mīsu.
Vīnmār, bet seviški taidūs braižūs, kod mes, taipat kai apostoli, jyutamēs pazuduši, kod asam bāguši, īraugūt krystu un nagrybējam nest upuri, myusim tyuleņ ir jōsasteidz pi tōs myusu dzeivē namiteigi myrdzūšōs gaismas, kas ir Vysusvātōkō Jaunova Marija. Jei atgrīzs myusim cereibu.
„Myusu Vaļdneica ir nūgurušajim - Īprīcynōjums, raudūšajim - Mīrynōjums, sliminīkim - Veseleiba, grymstūšajim – drūšō ūsta, grēcinīkim - Glōbēja, bēdeigajim - Īprīcynōtōja, Patvārums tim, kas tū pi Jōs meklej”.(Sv. Jōņs nu Damaskas). Kūpā ar Jū mes sagaideisim naaprokstamū Augšanceļšonōs prīku.

1.1. Sōcās Lelais Gavēņs, gondareišonas un goreigōs atsajaunōšonas laiks, kas gatavoj kristīšus uz Kristus Leldīnu svinēšonu. Bazneicas dīvkolpōjumi namiteigi mudynoj myus uz īkšeju atsateirēšonu, uz jaunas dzeives sōkšonu.
Bet ari veļ tagad, soka Kungs, grīzitēs atpakaļ pi Manis nu vysas sovas sirds ar gavēšonu, osorom, nūžālu un osorom. Saplūsit sovas sirdis un na sovas drēbes, un atsagrizit pi Kunga, sova Dīva! Jō Jys ir žēleigs, leidzcīteigs un lānprōteigs,,,. – aicynoj pravītis Joeļs šōsdīnas Liturgijas pyrmajā lasejumā. Un palnu uzbēršonas breidī prīsters myusim atgōdynoj Radeišonas Grōmotas vōrdus, kuri tyka pasaceiti Odumam pēc tō, kai jys beja sagrākōjis: Memento, homo, quia pulvis est… - Pīmini, cylvāk, ka puteklis esi un par puteklim pōrsavērssi.
Memento, homo…- Pīmini, cylvāk… Un tūmār, nasaverūt uz vysim atgōdynōjumim, laiku pa laikam mes aizmērstam, ka bez Dīva mes – absoluti nikas. Bez Dīva nu cylvāka vareneibas palīk tikai tei saujeņa palnu uz paplātes, kas stōv uz oltora molas, ar kurim Palnu Trešdīnē Bazneica īzeimej myusus, it kai mes nu šim palnim sastōvātu.
Kungs gryb, lai mes nūsavārstu nu šōszemes lītom un atsagrīztu pi Jō. Jys vēlejās, lai mes atsateiktu nu grāka, kurs provocej myusu prīkšlaiceigu nūvacōšonu un nūgalynoj myus. Jys vēlejās, lai mes pīploktu pi dzeiveibas un prīka olūta. Pats Jezus Kristus ir vyslelōkō Dīva svēteiba vysā Lelō gavēņa laikā. Jys Pats mums atsaklōj apbreinojamā Evaņgelija vīnkōršeibā.
Atvērt sirdi Dīvam, atsagrīzt – tys nūzeimoj byut gotovam dzeivōt atbylstūši Jō cereibom, byut patīsam pošam pret sevi, namēginōt kolpōt divim kungim, mīļōt Dīvu nu vysas sirds un izmest nu sovas sirds jebkaidu labprōteigi izdareitū grāku. Kotram nu myusim ir jōsareikoj teiši tai, pi tam jemūt vārā sovus sevišķus apstōkļus, kas saisteiti ar dorbu, veseleibas stōvūkli, gimenes stōvūkli utt.
Jezus prosa nu myusim satrīktas sirdis, kas gotovas atzeit sovus kritīņus un grākus un nūžālōt tūs. Tod pīminit par sovim ļaunajim ceļim un slyktajim jyusu dorbim, un sajyutit rībumu poši pret sevi par jyusu nalykumeibom un jyusu nalīteibom… Kungs gaida nu myusim patīsu grāku nūžālu, kam, pyrmom kōrtom, ir jōizapauž grāksyudzes sakramentā, kai ari nalelūs ikdīnas upurus un cytōs lītōs, kas teik dareitas mīlesteibas vōrdā: Atsagrīzšona nūzeimoj, ka mes nu sovas puses meklējam Dīva pīdūšonu un spāku, kas teik dōvōts Gondareišonas sakramentā, un, taidā veidā, asam gotovi arvīn sōkt nu sōkuma, kotru dīnu vērzeitīs uz prīšku.
Lai myusūs izmūdynōt gondareišonas goru, Bazneica šōsdīnas Liturgijā īteic lyugtīs ar 50 (51) psalma vōrdim, kurūs kēneņš Davids izteice sovu grāku nūžālu un kurs ir kļyvis par vysīmīļōtōkū gondareišonas lyugšonu deļ tik daudzim svātajim. Šī vōrdi paleidzēs ari mums, jo mes saceisim Jezum:
Dīvs, apsažāloj par mani sovā lelajā žālsirdeibā,
un Sovas labvēleibas piļneibā izdzēs munu nataisneibu.
Mozgoj mani teiru nu nūzīdzeibas traipa
un nu grāka mani škeistej.
Jo es atzeistu sovu vaini,
un muns grāks arvīn ir munā prīškā.
Pret Tevi vīn asmu grākōjis
un ļaunu darējis Tovā prīškā…
Dīvs rodi manī skaidru sirdi
un atjaunoj manī styngru goru.
Naatmet mani nu Sova vaiga,
un sovu Svātū Goru naatjem nu manis.
Dūd maņ otkon tovas pesteišonas prīcu
un nūstyprynoj manī dedzeibas goru.
Atdori, Kungs, munas lyupas,
un muna mute teiks Tovu gūdu.
Dīvs izklauseis myus, jo mes nu vysas sirds atkōrtōsim šū lyugšonas saucīni: Dīvs, rodi manī skaidru sirdi un atjaunoj manī styngru goru.
1.2. Patīsa atsagrīzšona izapauž dorbūs. Centīnim lobōtīs ir jōpasarōda myusu attīksmē pret dorbu voi pret mōceibom, gimenes dzeivē, nalelūs Dīva dēļ nastūs upurus. Tys vyss byus pateikami myusu tyvinīkim un padareis myusu dorbu rezultativōku. Bez tam, ir ryupeigi jōsasagatavoj grāksyudzei un bīži jōizsyudz grāki.
Kungs prosa nu myusim sevišku sevis īrūbežōšonu, kuru mes ar prīku dōvōtu Jam.. Tī ir gavēņs un attureiba, kuri mērdejūt mīsu un tōs jyuteigumu, nūstyprynoj goru; paceļ dvēseli pi Dīva; uzveic mīsas kōreibas, dūd jaunu spāku pretōtīs kaisleibom, pamudynoj sirdi meklēt vīneigi tū, kas pateikams Dīvam.(Sv. Sales Francisks)
Katehismā losam: Gondareišonas laiks un dīnas liturgiskō goda laikā (Gavēņa laiks, kotra pīktdīne, kurā teik pīmynāta Kunga nōve) ir svareigōkī breiži Bazneicas gondareišonas praksē. Šī breiži ir seviški pīmārōti goreigajim vyngrynōjumim, gondareišonas liturģijai, gondareišonas svātceļōjumam, labprōteigai attureibai – gavēņam un žālsirdeibas dorbim, lai bogōteigi daleitūs ar cytim (karitativais dorbs un misijas).(KBK 1438).
Lelō Gavēņa laikā Bazneica pīprosa nu mums taidu gondareišonu (atsaturēšonu nu gaļas ēdīnim, sōcūt ar 14 godim, pylnu gavēni nu 21 leidz 59 godim), kas tyvynōs myus Kungam un ness sevišku svēteibu myusu dvēselei; Bazneica prosa ari tū, lai mes dūtu žālsirdeibas dōvonas, pi tam dareitu tū nu vysas sirds. Taidā veidā mes varēsim snēgt īvārojamu paleidzeibu tryukumcītējim voi, myusu īspēju rūbežōs, atbalsteit kaidu apostolisku voi dvēseļu apryupes iniciativu. Žālsirdeibas dorbi ir tik daudzveideigi, ka ļaun vysim kristīšim bez izjāmuma jimt daleibu mīlesteibas kolpōjumā. Taidā veidā na tikai tureigajim ļaudim, bet ari tim, kurim ir videji īnōkumi, kai ari pavysam nabadzeigajim ir īspējams paleidzēt tim, kam paleidzeiba ir napīcīšama. Pi tam vysu kūpeigajom pyulem tymā, kas atsateic uz loba dareišonu, ir vīnaida vērteiba, kaut ari na vysi var byut vīnaiži deveigi.(Sv. Leons Lelais)
Atsateikšona nu pīsakeršonas materialajim lobumim, mīsas mērdeišona un attureiba myus atteirej nu grākim un paleidz myusim satikt Dīvu myusu ikdīnas dzeivē. Bet tymā pat laikā, jo kaids, meklejūt Dīvu, ari turpmōk gryb sekōt sovom īgrybom, var meklēt Jū dīnu un naktī bez pōrstōjas, un nikod Jū naatrass. (Sv. Jōņs nu Krysta) Asketiskōs varūneibas golvonajam darbeibas laukam ir jōbyun myusu ikdīnas pīnōkumim: kōrteibas sajyutai, punktualitātei tymā, kas atsateic uz dorba dīnu, ryupeigai dorba veikšonai utt.; saskarsmē ar cytim cylvākim ir jōatrūn īspēja pōrvarēt sovu egoismu, izveidōt sev apkōrt labvēleibas atmosferu… Mīsas mērdeišona – myusu dzeives sōļs. Un vyslobōkais mīsas mērdeišonas veids ir ceiņa ar tōs kōreibom, ocu īkōri un ikdīnas lepneibu. Pošuzupurēšonōs izapauž vysā, leidz pat tim seikumim un mozajom lītom, kas pīpylda myusu dīnas. Mes izavēlejam sev taidas pošmērdeibas, kas nanūmōc cytus, bet padora myusus jyuteigōkus, uzmaneigōkus pret vysim cylvākim. Jo tu ōtri apsavainoj, jo tu dūmoj tikai par sevi un pazamoj cytus, jo naprūti atsateikt nu līkō, bet reizem ari nu napīcīšamō, jo bādoj, kod dzeive narit tai, kai tev grybātūs, - tod, tici man, tu naesi sapratis patīsū kristeigōs pošmērdeibas jāgu. Bet tikai tod tu esi sapratis vysu pareizi, kod ceņtīs kļyut „vyss deļ vysim, lai izglōbt vysmoz dažus (Sv. Hosemarija Eskriva)
1.3. Mes nadreikstam pīļaut, ka šei dīna aizītu, nauzmudynojūt myusu dvēselē dziļu un aktīvu vēlēšonūs atsagrīzt nu jauna, lai mes, kai kaidreiz nūsamaļdējušais dāls, atsagrīztu pi Dīva. Ūtrajā lasejumā apostols Pōvuls myusim atgōdynoj tū, ka mes dzeivojam deļ atsagrīzšonas ļūti labvēleigā laikā, un tys ir jōizmontoj pylnā mārā. Mes atgōdynojam, lai jyus Dīva žēlesteibu nasajimtu veļteigi…Raug, tagad ir labvēleigs laiks, raug, tagad ir pesteišonas dīna. (2 Kor 5,6). Un Kungs sauc uz mums myusu sirds dziļumūs: Atsagrīzit! Meklejit mani ar vysu sovu sirdi!
Mes dzeivojam laikā, kod myusu centiņi sōkt vysu nu īsōkuma Kristū tiks atbalsteiti ar sevišku Dīva žēlesteibas dōvonu, kas ir rakstureigi tikkū īsoktajam Liturgiskō goda periodam. Tōpēc Lelais Gavēņs, byudams gondareišonas un mīsas mērdeišonas laiks, vīnlaiceigi ir ari prīka un cereibu laiks.
Jo kaids nu myusim konstatēs, ka jam ir slykti, jam tyuleņ ir jōīsadūmoj: tys ir tōpēc, ka es veļ naasu pīteikūši tyvu Kristum. Jo kaids nu myusim atklōs sevī nūslīci uz pesimismu, tam ir jōsareikoj taipat; apvainōt vysus sev apkōrt – tei ir kļyuda, veļteiga laika tērēšona. (A.M. García Dorronsoro, Tiempo para cree).
Reizem sova veida apatija, nūmōkts gorastōvūklis var byut slimeibas voi nūguruma izraiseits, bet vysbīžok tōs ir sekas nasavēlēšonai pījimt tū, kū Dīvs nu mums gryb, sekas naprasmei tikt golā ar sovom kaisleibom, nasaryupešonai par sovim tyvōkajim, vōrdu sokūt – myusu goreigōs aizacītynōšonas sekas.
Jo mes censsimēs tyvynōtīs Kristum, myusim vīnmār byus zōles pret sirds nūsacītynōšonu un pīteikūši spāka, lai pōrvarēt šōs, škītami naizōrstejamōs, kaites. Jo kaids soka, ka jys ir nalobojami slynks, ka jam pītryukst iztureibas, ka jys nav spējeigs nūvest leidz golam īsōktū lītu, jam tyuleņ ir jōpadūmoj: Es naasu pīteikūši tyvu Kristum. Tōpēc kotru reizi, kod mes sovā dzeivē konstatējam kaut kō tryukumu, kaut kaidu goreigū kaiti, myusim nakavejūtīs ir jōizmeklej sova sirdsapziņa: jo maņ tryukst iztureibas - es asu tōli nu Kristus; jo manī nav prīka – es asu tōli nu Kristus. Man ir jōatsasoka nu dūmas, ka pi vysa vaineigs muns dorbs, muna gimene, muni vacōki voi muni bārni… Patīsais īmeslis tam vysam ir tys, ka es asu tōli nu Kristus. Bet Kristus maņ soka: „Atsagrīz! Meklej mani ar vysu sovu sirdi!” Ir pīnōcis laiks, lai kotrs nu mums sajustu, ka Kristus jū steidzynoj. Tim nu myusim, kuri pastōveigi atlīk šū lāmumu, ir jōzyna, ka laiks ir klōt. Sōcās Lelais Gavēņs. Uzlyukōsim tū kai pōrsameišonas un cereibu laiku. ( A.M. García Dorronsoro, Tiempo para creer).

Caturtdīne pēc Palnu trešdīnes.
2. Ikdīnas krysts.

2.1. Vakar īsasōce Lelais Gavēņs, un Evaņgelijs myusim atgōdynoj, ka sekōšona Kristum ir saisteita ar sova poša krysta pījimšonu: Kas gryb sekōt Maņ, lai aizalīdz pats sevis, lai jem sovu krystu un sekoj Maņ.(Lk 9,23).
Kungs grīžās pi vysim un dūd pamōceibu par ikdīnas krystu. Jezus vōrdi sagloboj sovu nūzeimi ari myusu dīnōs. Šī vōrdi ir dūmōti vysim tim, kuri izrōda vēlēšonūs sekōt Kristum. jo kristīteiba bez krysta napastōv. Konformisms, gļēvuleiba, pošaizlīdzeibas tryukums nadreikst byus kristīti raksturojūšōs īpašeibas. Pats Kungs myusim uzstōda nūteikumus: Kas nanas sovu krystu un nasekoj Maņ, tys navar byut Muns mōceklis.(Lk 14,27) Kristīteiba, nu kuras kaids grybātu izstreipōt breivprōteigōs askezes un gondareišonas krystu ar taidu aizabyldynōšonu, ka taidas praktikas ir obskurantisms, zemiska Vyduslaiku palīka, kas navar byut saisteitas ar humanisma laikmetu, byutu kristīteiba, kurai nav spāka, kristīteiba tikai pēc nūsaukuma. Taida kristīteiba nasaglobōtu uzticeibu Evaņgelijam, napamudynōtu cylvākus sekōt Kristum.(J. Orlandis, Ocho bienaventuranzas.) Tei kļyutu par kristīteibu, kurā nav ni pesteišonas, ni Pesteitōja.
Vīna nu vysspylgtōkajom līceibom par tū, ka dvēselē ir īsazoguse vīnaldzeiba pret goreigū dzeivi, ir atsateikšona nest sovu krsytu, atsateikšona nu sevis īrūbežōšonas seikumūs, atsateikšona nu vysa tō, kas taidā voi cytaidā veidā paredz upuri un pošaizlīdzeibu.
Nu ūtras puses, bēgšona nu krysta nūzeimoj ari atsateikšonu nu svātuma un prīka, jo vīns nu auglim, kas nūbrīst kristeigō asketa dvēselē, teiši ir spēja nūdybynōt kontaktu ar Dīvu un cylvākim, kai ari spēja saglobōt mūžu gorastōvūkli īspējamajōs bādōs un gryuteibōs. Tys, kurs nūlīdz askezi, ir sovu kōreibu vērgs un nav spējeigs dūmōt par myužeigū.
Katehismā losam: Pylnveidōšonōs ceļš īt caur krystu. Nav svātuma bez upurim un bez goreigōs ceiņas. Goreigais progress prosa askēzi un mīsas mērdeišonu, kas pakōpeniski vad uz dzeivi Svēteibu bausleibu mīrā un prīkā. (KBK 2015)
Nav īspējams augt goreigi bez upurgataveibas un pošaizlīdzeibas. Svātais Jōņs nu Krysta apgolvoj, ka golvonais īmeslis tam, ka tik moz cylvāku sasnādz augstōkū vīnōteibas pakōpi ar Dīvu, ir jūs naspēja izdareit patīsu gondareišonu un mērdeit mīsu. Šys svātais roksta: Jo kaids cenšās īmontōt Krystu, lai nikod namēginoj tū izdareit cytaidi, kai tikai pa krysta ceļu.
Tūmār mes nadreikstam aizmērst, ka sevis aizalīgšona ir nasaraunami saisteita ar prīku, jo, kod myusu sirds ir atteireita un īmōceita pazemeibai, tei ir spējeiga daudz dziļōk uztvert Dīvu un cytus cylvākus. Tymā ari pastōv lelōkais kristeigōs askezes paradokss. Nu pyrmō ocu uzmetīņa līkās, ka gataveibai pījimt cīsšonas, un veļ vairōk – breivprōteigai grybai pacīst – byutu jōpadora kristīšus par dīzgon skumeigim cylvākim, par cylvākim, kurim vysu laiku ir slykti.
Patīseibā vyss ir pavysam cytaidi. Sevis aizalīgšona tikai tod myusim uzsyuta skumes, kod myusim draud pōrmēreiga patmīleiba un, vīnlaiceigi – uzticeibas Dīvam un mīlesteibas uz Jū tryukums myusūs. Eists upuris vīnmār nas prīku, nasaverūt uz izjustajom sōpem, un laimi par tū, ka izadeve izpiļdeit Dīva grybu un dorbūs pīrōdeit mīlesteibu uz Jū. Eisti kristīši dzeivoj quasi tristes, semper autiem gaudentes – nūskumuši, tūmār vīnmār prīceigi.(2 Kor 6,10)
2.2. Ikdīnas krysts. „Nulla dies sine cruce!”- Ni dīnas bez krysta! Nivīnas dīnas bez Kristus nostas un Kristus jyuga. Atceritēs, ka Augšanceļšonōs prīks ir Golgotas skumju augli un sekas… Lai myusu personeigō svātdareišona kotru dīnu nūteik caur Kristu. Bet šis ceļš nav dryums, jo mums paleidz pats Kristus, - un Jam blokus nav vītas skumem. Man pateik atkōrtōt: „In taetitia, nulla dies sine cruce!” – Ar prīka pylnu dvēseli, bet ni dīnas bez krysta! (Sv. Hosemarija Eskriva)
Tys Kunga krysts, kuru myusim ir jōnas ik dīnas, prūtams, nav krysts, kuru nūsoka myusu egoisms, skaudeiba, slynkums u.tml., tys nav ari tī konflikti, kurus izprovocej tys vacais cylvāks, kurs veļ dzeivoj myusūs, voi ari, kū izraisa myusu haotiskōs vēlēšonōs. Tys nav Kunga Krysts, taids krysts nadora svātu.
Mes bīži sasaskaram ar taidim krysta veidim, kai: īvārojamas finansu gryuteibas, smoga, daudz cīsšonu sagōdōjuse slimeiba, tyva cylvāka nōve, bet: naaizmērsti, ka tim, kas ir Dīva tyvinīki, ir nanūvēršams ari Jō Krysts. Atdūdūt sevi Dīva rūkōs, atcerīs, ka reizem Jys atļaun cīsšonom īnōkt myusu dzeivē. Esi gotovs dzert nu bādu, vīntuleibas, pretōšonōs, apmalōšonas, aprunōšonas, izsmīkla kausa. Nu kausa, kuru myusim pasnādz kai svešinīki, tai ari sovejī – jo Kungs vēlejās dareit myusus leidzeigus Sev, izveidōt myusūs Sovu Attālu. Tōpēc Jys nasapretoj ari tim, kuri myusus sauc par naprōteigim un uzskota par muļkim. Ir pīnōcis laiks īmīļōt pasivū mīsas mērdeišonu – taidu mērdeišonu, kuru mes naasam izavēlējuši poši, bet kura teik myusim dōvōta.(Sv. Hosemarija Eskriva) Kungs dūd mums spāku panest šū krystu ar pateiceibu un pīpiļdeis myus ar naīdumojamom Dīva žēlesteibas dōvonom. Mes saprassim, ka Dīvs dōvoj mums Sovas žēlesteibas dažaidā veidā. Bīži vīn Jys uzaicynoj myus, kai Sovus tyvus draugus, daleitīs ar Jū krysta nesšonā, tys ir, kļyut par cilvēces izpesteišonas leidzdaleibnīkim.
Situacija, kod mes ik dīnas sasateikam ar krystu seiku napatikšonu veidā, ir piļneigi normala. Šōs napatikšonas var byut dorbā, atteiceibōs ar cytim cylvākim. Tī var byut pēkšņi uzaroduši naparadzāti apstōkli, kaida cylvāka, ar kuru myusim ik dīnas nōkas sasatikt, smogais raksturs, myusu plāni, kurus asam spīsti maineit pādejā breidī, dorba instrumenti, kuri lyuzt teiši tod, kod tī vysvairōk vajadzeigi, napatikšonas, kuras myusim sagōdoj korstums, soltums voi trūksnis mums apkōrt, pōrprotumi, vīgls naspāks, kas īvārojami samozynoj myusu dorba spējas…
Ikdīnas napatikšonas myusim ir jōuztver nasatricynojamā mīrā, upurejūt tōs Dīvam mīreigi, bez žālōšonōs un kūrnēšonas, jo teiši žālōšonōs bīži vīn līcynoj par nasavēlēšonu nest sovu krystu. Jo mes pīnōceigi pījemam šōs myusu dzeives ceļā pēkšņi rodušōs napatikšonas, tod tōs paleidz īmontōt myusim tik napīcīšamū patīsas gondareišonas goru un pīaugt pacīteibas, mīlesteibas un augstsirdeibas tykumūs, tys ir – pīaugt svātumā. Bet, jo napatikšonas mes uztversim ar naapmīrynōteibu, tōs ļūti vīgli var kļyut par īmesli pretesteibai, napacīteibai un vilšonōs sajyutai myusūs.
Daudzi kristīši nav spējeigi dīnas beigōs prīcōtīs na tōpēc, ka jim byutu nōcīs pīdzeivōt lelus pōrbaudejumus, bet gon tōpēc, ka ji naprūt svātdareit nūgurumu un seikōs napatikšonas dīnas gaitā. Labprōteigi pījimtais krysts, voi tys ir lels, voi mozs, īnas mīru un prīku bādōs un nas bogōteigus nūpalnu augļus, kas ir myužeigōs dzeives cīneigi. Tūtīs tys cylvāks, kurs napījem krystu, ōtri viļās un izjyut pretesteibu, kō rezultats ir skumes un slykts gorastōvūklis. Nest krystu – tys ir kaut kas pateišam varens. Tys nūzeimoj veiriškeigi īt pretim vysim dzeives pōrbaudejumim, nakreitūt izmysumā un baiļu gyustā. Tys nūzeimoj, ka gryuteibas, kuru myusu dzeivē vīnmār byus vairōk kai vajadzeigs, pošas kļyus myusim par moralōs enerģijas olūtu. Tys nūzeimoj, ka mes palīkam jyuteigōki pret cylvāku cīsšonom un, beidzūt, tū, ka taidā veidā mes īsamōcam mīļōt.(Pāvests Pōvuls VI) Kristīts, kurs sovā dzeivē sistemātiski bāg nu napīcīšameibas nest upurus, nikod nasasatiks ar Dīvu un nabyus laimeigs. Jo jys bāg nu sova poša svātuma.
2.3. Jo kaids gryb sekōt Maņ, lai aizalīdz pats sevis… Myusim na tikai jōpījem krysts, kas nagaideiti uzarūn myusu dzeives ceļā, bet ari jōmeklej cytas, breivprōteigas pošuzupurēšonōs formas, lai taidā veidā uzturēt sevī gondareišonas goru, kū nu myusim prosa Kungs. Ikdīnas pastōveigī asketiskī vyngrynōjumi, agrōk īplānōta nalela sevis īrūbežōšona un upuri ir ļūti dereigi deļ progresa goreigajā dzeivē.
Tōs pošuzupurēšonōs, kuras mes poši meklējam aiz mīlesteibas uz Dīvu, var nūspēlēt ni ar kū nasaleidzynojamu lūmu ceiņā ar slynkumu, egoismu, patmīleibu utt. Vīnas nu tom padora daudz efekteigōku myusu dorbu, jo mes vairōk uzmaneibas pīvērssim detaļom, byusim punktualōki, kōrteigōki, strōdōsim ar lelōku intensitāti un saudzeigi iztaurēsim pret dorba reikim. Cytas, kai pīmāram, prasme saglobōt jautru gorastōvūkli gryutōs situacijōs, gūdbejeiga izaturēšona pret cytim cylvākim, spēja atvīglōt jūs pyules, pīklōjeiba, pakalpeiba ikdīnas situacijōs, ļaus myusim izrōdeit mīlesteibu sovim tyvōkajim, ar kurim mes kūpā sasateikam, dzeivojam un strōdojam. Ir pošuzupurēšonōs, kuras paleidzēs mums pōrvarēt sovu savteigumu, atraideit naskaitamūs kārdynōjumus, kas nōk nu ōrīnes un īkšīnes, tikt golā ar pōrmēreigu ziņkōreibu. Šōs pošuzupurēšonōs un upuri var byut atteiceibā uz ēdīni, kosmetiku, apģērbu utt. Tom nimoz nav jōbyun kaut kam sevišķam. Daudz svareigōks ir kas cyts: īmaņas tōs pastōvēigi izmontōt aiz mīlesteibas uz Dīvu.
Tai ka cylvāka dobai ir rakstureigi izavaireit nu vysa tō, kas prosa pīpyuli, myusim ir jōbyun seviški uzmaneigim šajā ziņā, un nadreikst apsamīrynōt tikai ar lobim nūdūmim. Šō īmesļa dēļ reizem var byut ļūti dereigi pīraksteit sovus ikdīnas upurus, lai varātu šūs pīrokstus izmontōt, izmeklejūt sovu sirdsapziņu. Veļ ir jōjem vārā tys, ka Dīva vyspateikamōkī ir tī upuri, kuri ir saisteiti ar apostoliskū darbeibu un mīlesteibu uz tyvōkū, kai ari ar apzineigu sovu ikdīnas pīnōkumu piļdeišonu.
Pōrdūmu nūslāgumā saceisim Jezum, ka asam gotovi sekōt Jam, pījemūt sovu krystu jau šudin un vysōs turpmōkajōs dīnōs.

Pīktdine pēc Palnu trešdines
3. Gondareišonas laiks.

3.1. Šōsdīnas Evaņgelija lasejums myusim pavēstej tū, kai Jōņa Kristeitōja mōcekli jautōja Jezum: kōpēc mes un farizeji daudz gavējam, bet Tovi mōcekli nagavej?(Mt 9, 14-15)
Kai tymūs laikus, tai ari tagad, gavēņs ir tipiska gondareišonas gora izpausme, kaidu Dīvs pīprosa nu cylvāka. Vacajā Dereibā ar arvīn pīaugūšu izteiksmeigumu astaklōj gondareišonas kai personeigōs dīvbejeibas akta religiskō nūzeime, kuras mērkis – mīlesteiba un sevis veļteišona Dīvam.(Pōvuls VI) Un, jo gavēšonu pavoda lyugšona, tys ir leidzeklis, kai izrōdeit sovu pazemeibu Dīva prīškā: cylvāks, kurs gavej, stōv Dīva prīškā pylns uzticeibas Dīvam un ar apziņu, ka jys ir piļneibā nu Jō atkareigs. Svātajūs Rokstūs mes atrūnam daudzus pīmārus tam, kai pyrms svareigas misijas uzsōkšonas cylvāki, kuri pasaļaun uz Dīvu, gavēja un veice dažaidus gondareišonas dorbus, lai izlyugt grāku pīdūšonu un nalaimju nūvērsšonu, lai īgyutu misijas veikšonai napīcīšamōs žēlesteibas, lai sasagatavōtu uz tikšonūs ar Dīvu utt.
Jōņs Kristeitōjs, piļneibā apsazynōdams gavēņa pestejūšū nūzeimi, mōcēja sovus mōcekļus bīži pīlītōt šū vyssvareigōkū gondareišonas praksi. Šajā ziņā jam beja daudz kūpeiga ar dīvbejeigajim un Lykumu mīļojūšajim farizejim, kuri nasaprota, kōpēc Jezus naaicynoj Sovus apostolus gavēt. Bet Kungs aizastōj par Sovim mōceklim, saceidams: voi gon kōzu vīsi var byut nūskumuši, cikom leigovaiņs ir pi jim?(Mt 9,14). Saskaņā ar pravīšu mōceibu: Leigovaiņs – tys ir Pats Dīvs, kurs izrōda Sovu mīlesteibu pret cylvākim.
Kristus šajā epizodē veļ reizi apstyprynoj Sovu Dīviškeibu un nūsauc Sovus mōcekļus par kōzu vīsim un Sovim draugim. Jim nav napīcīšameibas gavēt, cikom Jys ir kūpā ar jim. Tūmār, kod leigovaiņs tiks jim atjimts, tod jī gavēs. (Mt 9,15). Kod Jezus nav klōtasūšs radzamā veidā, ir napīcīšama askēze, lai varātu Jū īraudzeit ar gora acim.
Vacōs Dereibas mōceiba par gondareišonu – tei ir tikai āna nu tō, kam ir jōnōk. Gondareišona – tei ir goreigōs dzeives praseiba, kuru ar vysu sovu religiskū pīredzi ir aplīcynōjuse cilvēce. Tei ir seviška Dīva Atklōsmes dimensija, kura Kristū un Bazneicā teik bogōtynōta ar jaunim aspektiem, un kļyust arvīn dziļōka un pylvērteigōka. (Pōvuls VI).
Pošā īsōkumā Bazneica izmontōja gondareišonas praktikas poša Jezus nūrōdejumu gorā. Apostolu Dorbi stōsta par tradicijom, kuras pavadēja gavēņs. Sovas misiju kolpōšonas laikā, kas prasēja miļzeigu pošaizlīdzeibu, apostols Pōvuls naapsamīrynōja tikai ar tim pōrbaudejumim, kurus jys pīdzeivōja apstōkļu sakriteibas dēļ, kai - slōpes, izsolkumu voi vojōšonas. Jys, bez tam, ari bīži gavēja. Bazneica vīnmār beja uzticeiga gondareišonas praksei, nūsokūt nūteiktas liturgiskō goda dīnas, kurōs ticeigajim beja jōgavej, kai ari īsokūt jim šū dīvbejeigū praksi sprediķūs un sovstarpejōs sarunōs.
Tūmār gavēņs ir tikai vīns nu gondareišonas veidim. Pastōv ari cyti mīsas mērdeišonas veidi, kurus myusim ir jōizmontoj, jo tī padora vīglōku myusu dialogu un izleigšonu ar Dīvu. Kurs satur sovu mīsu „styngrūs grūžūs”, atsokūt tai vysu, kas aizlīgts, bet reizem ari tū, kas atļauts, tys pa eistam mīļoj Dīvu un sovu dvēseli, un pat sovu mīsu, jo teiši taidā veidā nūdrūšynoj tai myužeigū svātlaimi.(Svēteigais J.S.Peļčars).
Padūmōsim, cik styprs myusūs ir gondareišonas gors, kuru īmontōt nu myusim prosa Mōte Bazneica. Šei praseiba ir seviški aktuala Lelō Gavēņa laikā, kuru mes tikkū asam īsōkuši.
3.2. Nūžālojit grākus, - Jezus aicynōja Sovas publiskōs darbeibas īsōkumā. Taidu pošu aicynōjumu tauta dzērdēja nu Jōņa Kristeitōja lyupom, un pēc tam, pošā Bazneicas pastōvēšonas īsōkumā – nu apostolu lyupom. Ari myusim, myusu laikmeta kristīšim, ir ļūti napīcīšama grāku nūžāla, gondareišona, lai atpērktu lelū sovu un cytu cylvāku grāku daudzumu. Tī, kur nav eista grāku nūžālas un atsagrīzšonas gora, tyvas atteiceibas ar Jezu ir naīspējamas. Taidā gadejumā mes arvīn veļ palīkam grāka vērgi. Mes nadreikstam atsateikt nu gondareišonas aiz bailem, aiz skepticisma par tōs rezultativitāti, aiz najyuteiguma pret dzeives goreigū pusi. Tevi baida gondareišona?… Gondareišona, kas vad uz Myužeigū dzeivi? – Voi tod tu teišam naredzi, kai cylvāki, pīsakerūt šoszemes dzeivei, pakļaun sevi cīsšonom asiņainōs hirugiskōs operacijōs? (Sv. Hosemarija Eskriva „Ceļš”). Izavaireit nu gondareišonas – nūzeimoj izavaireit nu svātuma, un, taitod, izavaireit nu pesteišonas!
Tīkšonōs byut kūpā ar Kristu līk myusim pījimt Jō īlyugumu – cīst kūpā ar Jū. Lelais Gavēņs mudynoj myus uzmaneigōk īsaskateit Jezus cīsšonu un nōves nūtykumūs, padareit tūs par myusu pōrdūmu prīkšmatu. Lelō Gavēņa pīktdīnē, kod mes nu jauna īsadzilinojam Pesteitōja Lelōs Pīktdīnes atmosferā, mes varam pōrdūmōt tōs dīnas nūtykumus, kas savōkti vīnkūp tradicionalajā Krysta ceļa dīvkolpōjumā. Tōpēc svātais Hosemarija Eskriva myusim īsoka: Krysta Ceļš – lyuk, patīši skorba un dzeivynojūša dīvbejeiba! Pīsaradynoj pīktdīnēs atcerētīs četrupadsmit nūtykumus nu Kunga cīsšonom, un, tici maņ – tu uzkrōsi spākus vysai nōkušajai nedēļai.
Pasateicūt šam dīvbejeibas aktam, myusim ir īspēja apdūmōt vysusvātōkū Kristus ciļvēceibu, Kristus, Kurs atnōce pi mums kai cylvāks, Kurs fiziski cīš, bet vīnlaiceigi ir ar dīviškeibas oreolu apjimts. Pavodūt Jezu Jō krysta ceļā, mes varam otkon nu jauna pōrdzeivōt svareigōkūs pasaules atpesteišonas breižus. Mes īraudzēsim Kristu, uz nōvi nūtīsōtu, jamūt krystu uz placim un nūsastōjūt uz cīsšonu ceļa, pa kuru byus jōīt ari myusim. Ik reizes, kod Jezus pakreit zam krysta, myusim ir jōsastyngst šausmōs. Jō tī ir myusu grāki, vysu cylvāku grāki, kas ir napanasama nosta Kungam. Pi tam myus ir jōpōrjem grybai atsagrīzt: Jezus izmūceitais augums grīļojās zam miļzeigō krysta smoguma. Vysus mīļojūšō Sirds ar gryuteibom uztur pi dzeiveibas izkrūpļōtū mīsu… Brīsmeigas sōpes pōrjem Jezus dvēseli, un Kungs nu spāku izseikuma zaudej samaņu. Ni tu, ni es naasam spējeigi pasceit ni vōrda: jo mes jau zynam, kōpēc tik smogs ir Jezus krysts. Mes apraužam sovu nīceibu un cylvāka sirds malnū napateiceibu. Sirds dziļumūs rūnās eista grāku nūžāla, kas izglōbs myus nu grāka, kurs ir sagrōbis myusus sovā varā. Jezus pakryta, lai mes pasacaltu – reizi par vysom reizem un uz vysim laikim. (Sv. Hosemarija Eskriva „Krysta ceļš”).
Lelō Gavēņa laikā izdareitō Kristus cīsšonu apdūmōšona un labprōteigī asketiskī vyngrynōjumi, cereibā sasavīnōt ar Kristus mīlesteibas straumi, pamudynōs myusūs ari apostoliskū goru. Kristus atdeve sovu dzeivi, lai myus tyvynōt Dīvam.
3.3. Asketiskū vyngrynōjumu lauks, kū nu myusim sagaida Kungs, ir myusu ikdīnas dzeive.. Vysbīžōk runa īt par nalelim upurim, kas saisteiti ar dīnas īsasōkšonu: pīsaceļt nu gultas nūteiktā laikā, pōrvarūt sovu slynkumu; byut punktualam; nūvest leidz golam īsōktū lītu vysūs seikumūs; pacīteigi panest naērteibas, kas saisteitas ar pōrōk korstu voi pōrōk soltu laiku; prast smaideit pat tod, kod jyutamēs nūsamūcējuši un nūguruši; īturēt mēreneibu ēsšonā un dzeršonā; ryupētīs par sev pīdarūšu lītu saglobōšonu un uzturēšonu lobā stōvūklī; napastōvēt par kotru cenu pi sovim uzskotim… Bet, lai tū vysu sasnēgt, ir jōsekoj sekojušam padūmam: Jo tu pateišam grybi gondareit, ar prīku un pošaizlīdzeibu, sorgoj laiku, kas veļteits ikdīnas lyugšonai – slepenai, ar atdevi un ilgai. Ceņtīs lyugtīs nūteiktā dīnas laikā, bet na „kod pasagoda”. Napīsakōp šajūs seikumūs. Palīc par ikdīnas kulta vērgu – un, tici maņ, tovs prīks byus pastōveigs. (Sv. Hosemarija Eskriva).
Bez pasivōs pošuzupurēšonōs, kas saisteita ar pazemeigu myusu dzeivē īsalauzušū sōpeigū pōrbaudejumu pījimšonu, pastōv ari aktīva pošuzupurēšonōs. Taidā gadejumā mes poši sev meklējam pōrbaudejumus, „mērdējam” poši sevi. Seviška nūzeime goreigōs dzeives atteisteibā un sirdsskaidreibas īmontōšonā ir myusu jyutu pašmērdeiba. Un pyrms tam veļ – iztēles pašmērdeiba, kod mes atsasokam nu tō īkšejō dialoga, uz kuru myus pamudynoj myusu fantāzija, un cenšamēs aizvītōt tū ar dialogu ar Dīvu, kurs dzeivoj myusu dvēselē, jo vīn tei ir Dīva žēlesteibas stōvūklī. Leidzeigi reikojamēs ari tod, kod mēginojam sevī īgrūžōt tīksmi dzili pōrdzeivōt napateikamus nūtykumus, seikus pōridarējumus (bīži vīn najaušus). Jo tū naizdareisim, patmīleiba un lepneiba īlaiss dziļas saknes myusu dvēselē, laupeis mums mīru un Dīva klōtbyutnes sajyutu. Svareiga ir ari atmiņas pošmērdeiba, kod mes izavairejam nu navajadzeigom atmiņom, kas atjem mums daudz laika un, byudamas daudzu kārdynōjumu īmeslis, var byut ļūti beistamas. Prōta pošmērdeiba –tei ir prasme sasakoncentrēt uz myusu pīnōkumim šajā breidī, kai ari prast atsateikt nu sovim uzskotim, lai pylnā mārā dzeivōtu mīrā un mīlesteibā ar tyvōkū. Un golu golā, runa īt par atsabreivōšonu nu kaiteigim īrodumim, kas nav savīnojami ar cylvāku, kurs pīdar Dīvam.
Pījimšim šudiņ lāmumu – vysur pavadeit Kungu vysōs gavēņa dīnōs, pōrdūmojūt Jō vysusvātōkū ciļvēceibu Krystaceļa nūstōšonōs. Padūmōsim par tū, kai Jys breivprōteigi gōja pa cīsšonu ceļu myusu pesteišonas dēļ.

Sastdīne pēc Palnu Trešdīnes.
4. Izglōbt pazudušū.

4.1. Šōsdīnas sv. Misē laseitais Evaņgelijs myusim stōsta par muitnīka Mateja paaicynōšonu: par tū, kaidā veidā Kungs grīzēs pi jō, un par tū, kai Matejs nakavejūtīs deve atbiļdi: un tys, atstōjis vysu, pīsacēle un Jam sekōja.
Jaunais apostols grybēja izrōdeit sovu pateiceibu Jezum, un tōpēc sareikōja mīlastu, kuru Lukass sauc par lelu. Un tī beja daudz muitnīku un cytu, kas kūpā ar jim sādās pi golda. Tī beja vysi jō draugi.
Farizeji īsaļaunōja. Jī vaicōja mōceklim: Kōpēc jyus ādat un dzerat kūpā ar muitnīkim un grēcnīkim? Muitnīki tyka uzskateiti par grēcinīkim jū lelū īnōkumu dēļ, kas beja saisteiti ar jūs profesiju, un veļ tōpēc, ka jī uzturēja sakarus ar pogōnim.
Jezus grīzēs pi farizejim ar sekojūšim, mīrynōjuma pylnim vōrdim: Na jau vasalajim ir vajadzeigs ōrsts, bet gon slymajim; Es naasu nōcis aicynōt uz atsagrīzšonu taisneigūs, bet gon grēcinīkus.(Lk 5, 27-32)
Jezus gryb dōvōt Sovu Vaļsteibu vysim cylvākim. Jō misijai ir vysu pasauli aptverūšs raksturs. Tai ka pesteišonas dialogā natyka jimti vārā tō daleibnīku nūpalni, ni ari augli, kurus tim byutu bejis jōnas…, tod byus taisneigi, ka ari myusu dialogs natyktu saisteits ni ar kaidim īrūbežōjumim. (Pōvuls VI. Enciklika ).
Jezus nōk pi mums vysim, jo mes vysi asam slymi un grēceigi. Nivīns nav lobs, kai vīneigi Dīvs (Mk 10,18). Myusim vysim ir jōzimontoj Dīva žālsirdeiba un pīdūšona, lai myusūs byutu dzeiveiba un mes sajimtu pesteišonu. Ciļvēce nasadola divōs cylvāku nūmetnēs: attaisnōtajūs, pasateicūt sovom pyulem, un grēcinīkūs. Myusim vysim vysu laiku ir vajadzeigs Dīvs. Tys, kurs dūmoj, ka jam Dīvu navajag, naīgyus pesteišonu un jam byus lamts nūgrymt sovōs slimeibōs.
Kunga vōrdi, Kurs atklōj Sevi kai myusu Dzīdynōtōjs, pamudynoj myus uz pazemeigu un uzticeibas pylnu lyugumu pīdūt myusu grākus un vysu tū cylvāku grākus, kuri it kai gryb dzeivōt tōli nu Dīva. Šudin mes grīžamēs pi Kunga kūpā ar svātū Terezi: Ak, ar kaidu napateikamu lyugumu es šudiņ grīžūs pi Tevis, muns patīsais Dīvs: lai Tu mīļōtu tū, kurs namīļoj Tevi, lai Tu atvārtu durovas tam, kurs pi tom naklaudzynoj, lai Tu dōvōtu pesteišonu tam, kuram pateik byut slymam un kurs nasavēlej izaōrsteit nu slimeibas! Muns Kungs, Tu soki, ka esi atnōcis, lai uzmeklēt grēcinīkus. Nauzlyukoj myusu oklumu, muns Dīvs, bet gon tū ašņa daudzumu, kuru myusu dēļ izlēja Tovs Dāls; lai tik lelō ļaunuma vydā atmirdz Tova žālsirdeiba; pīmini, Kungs, ka mes asam Tovu rūku dorbs. (Sv. Avilas Tereze). Jo ari mes ar taidu pošu pazemeibu grīzsimēs pi Jezus, Jys naapšaubami byus žālsirdeigs pret myusim un vysim tim, kurus mes cenšamēs Jam tyvynōt.
4.2. Vacajā Dereibā Mesija ir attālōts kai Lobais Gons, kurs atnōks, lai ar mīlesteibu un pacīteibu ryupātūs par sovom vuškom, izdzīdynōtu nu tūs vyda īvainōtōs un slymōs. Jys atnōks, lai atrostu pazudušūs, paaicynōtu grēcinīkus, atdūtu Sovu dzeiveibu par daudzejū atpesteišonu. Tai, kai par Jū beja pravītōts: Jys nese myusu sārgas un cīsšonas, un myusu sōpes beja uzkrōvis sev…, ar Jō bryucem mes asam dzīdynōti. (Is 53, 4…5)
Kristus – tōs ir zōles pret myusu slimeibom. Mes vysi asam slymi, un tōpēc myusim ir napīcīšams Kristus. Jys ir Ōrsts, kurs ōrstej myus nu egoisma, jo vīn mes ļaunam jō žēlesteibom īkļyut myusu dvēseļu dziļumūs (Sv. Hosemarija Eskriva). Myusim ir jōsagrīž pi Jō, kai slymajim – pi ōrsta, pi tam naslēpūt tū, kas myusim patīsi sōp, un nu vysas sirds vēlejūtīs izaōrsteit. Jys parōdēja mums, ka vysbeistamōkō slimeiba ir līkuleiba: lepneiba, kas slēp personeigūs grākus. Tōpēc ar Jezu – Ōrstu ir jōbyun piļneigi atklōtam. Tikai tod, kod ir pateikta vysa patīseiba, dreikst turpynōt: „Domine, si vis, potes me mundare”- „Kungs! jo vīn Tu grybi ( un Tu vīnmār gribi), Tu vari mani mani padareit teiru (Mt 8,2). Kungs, Tu zyni munu vōjumu. Ari es asmu tū sapratis un cīšu. Mes parōdam Jam sovas bryuces, kuras, īspējams, jau strutoj: „Kungs! Tu, kas esi izdzīdynōjis tik daudzas dvēseles, paleidzi ari maņ atzeit Tevi par dīviškeigū Ōrstu tod, kod Tu mōjoj munā sirdī pēc svātōs Komunijas, un kod es apcerēju Tevi, myusus gaidūšu, tabernakulā. (Sv. Hosemarija Eskriva).
Reizem Dīvs dorbojās teiši myusu dvēselē: Es grybu! Esi teirs! (Mt 8,3), ej mīrā, palīc pazemeigōks, naskumsti! Cytā reizē Jys soka: Ejit un pasarōdit prīsterim(Lk 17,14): gondareišonas sakramentā, kurā dvēsele vīnmār var atrast vajadzeigōs zōles.
Pōrdūmojūt par šō sakramenta īdarbeibu, Bazneica saskota tymā bez tīsōšonas procesa īzeimem ari tō terapeitiskōs, dzīdynojūšōs īpašeibas. Tys ir saisteits ar tū faktu, ka Evaņgelijs Kristu bīži parōda kai Dzīdynōtōju, un Jō pesteišonas dorbs bīži, jau nu senajiem kristīteibas laikim, saucās „medicina salutis”. „Grybu izdzīdynōt, bet na apvainōt,”- soka sv. Augustins, atsasaukdams uz sovu prīsteriskū gondareišonas praksi. Teiši pasateicūt grāksyudzes zōlem, poša personeigō grēceiguma apziņa napōraug izmysumā. (Jōņs Pōvuls II ). Vyss beidzās ar dziļa mīra un vysaptverūša prīka sajyutu.
Mes varam byut drūši, ka Dīvs vīnmār myus uzmundrynōs un paleidzēs myusim sōkt vysu nu sōkuma. Jys ir tys, kas voda kauju, bet karavodūņs kaujas laukā augstōk nūvērteis taidu karaveiru, kurs, īsōkumā metīs bēgt, pēc tam atsagrīž īrindā un ar lelōku dedzeibu uzbryuk īnaidnīkam, nakai taidu, kurs, kaut ari naatsakōp, bet ari naizdora nikaidu varūneibu. (Sv. Grigorijs Lelais). Svātdareits teik na tikai tys, kurs nikod nav pakritis, bet ari tys, kuram vīnmār ir izadevis pīsaceļt . Ļaunums napastōv napiļneibu asameibā, jo napiļneibas ir myusim vysim, bet sasamīrynōšonā ar tom, tō vītā, lai tōs uzvarēt. Kristus myus izdzīdynoj, un pēc tam paleidz mums ceinētīs.
4.3. Jo kaut kod myusim galeigi nūsalaiss rūkas kaidas goreigōs slimeibas dēļ, kura myusim var liktīs naizdzīdynojama, naaizmērssim Jezus saceitūs mīrynōjuma vōrdus: Na jau vasalajim ir vajadzeigs ōrsts, bet gon slymajim. Ir zōles nu jebkuras slimeibas! Tōs vīnmār ir mums blokus, seviški gryutajōs situacijōs, naatkareigi nu tō, cik zamu mes asam krytuši, cik lelas ir myusu vajadzeibas. Pīteik byut tikai pīteikūši vaļsirdeigam.
Naaizmērssim par tū ari tod, kod myusu personeigajā apostoliskajā kolpōšona mēs sateikam kaidu, kuram ir nadzīdynojami slyma dvēsele. Taids cylvāks vīnmār atsarass. Īspējams, ka Dīvs gaida nu myusim veļ ceņteigōku lyugšonu un pošaizlīdzeibu, veļ lelōku sapratni un leidzjyuteibu.
Var tikt izdzīdynōtas vysas tovas kaites – soka sv. Augustins. – Bet tu saceisi: jū ir tik daudz! Tūmār Ōrsts ir daudz styprōks, nakai tōs vysas kūpā. Deļ Vysuvarenō nav naōrstejamu slimeibu; tikai ļaun sevi ōrsteit, sajem sevi rūkōs.
Myusim ir jōsasteidz pi Jezus, leidzeigi tim ļaužu pyulim, kuri puļcējōs Jam apkōrt. Taipat kai pi Jō steidzēs oklī, klybī, paralizeitī, korsti olkstūšī sajimt nu Jō izdzīdynōšonu. Šōs izdzīdynōšonas sludynōja daudz radikalōku izdzīdynōšonu: uzvaru pōr grāku un nōvi caur Jō Pashu. (KBK 1505).
Tikai tys, kurs apsazynoj sovu nateireibu, izjyut dziļu napīcīšameibu atsateirēt; tikai tys, kurs zyna par sovom slimeibom, izjyut napīcīšameibu izaōrsteit. Myusim byutu jōjyut namīrs tū myusu vōjeibu dēļ, kuras, sirdsapziņas izmeklēšonas gaitā, ir vysvairōk napīcīšams izōrsteit.
Tymūs laikūs Matejs pamete sovu īprīkšejū dzeives veidu deļ tō, lai sōkt jaunu dzeivi kūpā ar Kristu. Šudiņ mes varam lyugtīs kūpā ar sv. Ambroziju nu Milanas: Es, taipat kai jys, grybu atstōt sovu īprīkšejū dzeives veidu un sekōt Tev vīnam, ak Kungs, kurs dzīdynoj munas bryuces. Kas var atškērt mani nu Dīva mīlesteibas, kura atsaklōja Tevī?… Es asmu pīsaisteits ticeibai, asu pīkolts pi tōs ar noglom; es asu pīkolts pi tōs ar svātajom mīlesteibas saitem. Vysas Tovas bausleibas byus leidzeigas dzeļžim, ar kurim pīdadzynoj rātas, kuras es vīnmār nosōšu uz sovas mīsas. Taida dzīdynōšona sagōdoj sōpes, bet nūvērš īkaisumu. Izgrīz, Kungs Jezu, munu grāku pyvekļus. Un, kod es byušu saisteits ar Tevi mīlesteibas saitēm, nūvērs infekciju. Nōc tyuleņ, lai nūcērst daudzōs un slapynōs kaisleibas jau saknē; atver munas rātas, lai slimeiba napōrjimtu vysu kermeni… Es atrodu Ōrstu, kurs mōjoj debesīs, bet izdola zōles vērs zemes. Tikai Jys var sadzīdēt munas rātas, tōpēc ka Jam pošam tū nav; tikai Jys var izraut sōpes nu sirds un bailes nu dvēseles, tōpēc ka Jys zyna apslāptū.
Daudzi nu Mateja draugim, kuri pīsadalēja mīlastā kūpā ar Jezu, saprota, ka Jys jūs mīļoj un saprūt. Tys vyss – pasateicūt sirsneibai, kas tyka jim izrōdeita. Jezus drūši vīn izrōdeja sevišķas uzmaneibas zeimes pret jim. Un tō rezultātā beigōs jī nu vysas sirds nūžālōja grākus un pījēme Jō mōceibu, kas pamudynōja jūs daudz kū izmaineit sovā dzeivē. Šī cylvāki sastōdēja pyrmū kristeigū kūpīnu Palestinā. Mateja draugi satyka Jezu mīlasta laikā. Jezus izmontōja jebkuru īspēju, lai nest cylvākim pesteišonu. Taipat ir jōsareikoj ari mums, veicūt sovu apostoliskū kolpōšonu.

Dīvkolpōjumu kōrteiba Aglyunas bazilikā Kristus Dzimšonas svātkūs:
24. decembrī - plkst. 19.00 0 kūpeiga oblašu lauzšona; plkst. 20.00 - Ganeņu Mise (apakšejā bazneicā)
25. decembrī - plkst. 10.00 dīnas sv. Mise; plkst. 19.00 - vokora sv. Mise.
26. decembrī sv. Mises plkst. 10.00; 12.00; 19.00.

Labsirdeiba – kristīša rūta

Brōli: vīnmār prīcojitēs Kungā!Veļ reizi soku: prīcojitēs! Jyusu labsirdeiba lai ir zynoma vysim cylvākim (Fil 4,4-5)

Adventa trešajā svātdīnē, kas ir prīceigais Kunga atnōkšonas gaideišonas laiks, sv. Pōvuls myus aicynoj prīcōtīs, saceidams: Vīnmār prīcojitēs Kungā. Padūmōsim par tū, seviški tōpēc, ka sv. Pōvuls šūs prīcas vōrdus narakstēja kōzu svineibu laikā, voi kaidūs seviškūs veiksmes apstōkļūs, bet nu cītuma, par kū līcynoj vēstules filipīšim rindas: …jo munas važas Kristū ir kļyvušas zynomas vysai sardzei un vysim cytim (Fil.1,13). Nav vīgli prīcōtīs cītumā! Atcerūs kaidu sarunu ar cītuma kapelanu Favignanas solā Itālijā. Jys pastōstēja, ka vyslelōkū īspaidu uz jū atstōja tī cītumnīki, kuri raudōja sovōs kamerōs Kristus Dzimšonas svātkūs. Nav vīgli prīcōtīs cītumā, kod tev ir atļauts pōrsavītōt tikai sovā mozajā kamerā, kur cītumnīks jyutās iznīkōjis sovu dzeivi un tagad grybātu dzeivōt pavysam cytaidōk, nakai leidz šam. Tūmār sv. Pōvulam natryukst goreigō īprīcynōjuma, kū jys izsoka sovā vēstulē: Vīnmār prīcojitēs Kungā. Un nav kō breineitīs par šim apostola vōrdim, jo tajā pošā vēstulē filipīšim jys roksta ari vōrdus: Kristus ir muna dzeive, bet nōve – īgyvums (Fil 1,21). Jō vōrdus par prīku lobōk var saprast jō tōļōk raksteitō kontekstā: Tod pīpyldat munu prīku, byudami vīnprōteigi, vīnōti mīlesteibā, vīnōti dūmōs un nūdūmūs! (Fil 2,2). Bet napīteik tikai grybēt kūpeigi prīcōtīs, jo tryukst kūpeigō mērķa voi kūpeigō lobuma, bez kura navar byut eista prīka. Sv. Pōvuls skaidri redzēja, ka vyslelōkais kūpeigais lobums ir tikai Dīvs, un tikai Jys var apvīnōt cylvāku sirdis kūpeigi izjustam prīkam.
Adventa trešajā svātdīnē apostols veļ roksta: Jyusu labsirdeiba lai ir zynoma vysim cylvākim(Fil 4,5). Jau pogōnu filozofs Seneka sovā dialogā rakstēja, ka nu vysim tykumim nivīns tai napīstōv cylvākam vairōk, kai labsirdeiba, jo nivīns cyts nu cylvāku tykumim nav par tū augstōks. Un tōļōk jys pībylda, ka noms, kurā īnōk labsirdeiba, vīnmār byus laimes un prīka pylns. Pateišam! Labsirdeiba ir vīna nu vysskaistōkajim cylvāka rakstura īpašeibom!
Sv. Akvinas Toms myus mōca, ka labsirdeiba ir moralō īpašeiba, kas atsateic uz jytom, jo tei panōk, ka asam spējeigi pōrvarēt myusūs rodušōs naida jyutas.
Cylvāks, kurs dusmojās uz ūtru, gaida pretdarbeibu, bet labsirdeiba nūmōc myusūs šū tīkšonūs atbiļdēt ar tū pošu, tōpēc varam saceit, ka labsirdeiba ir tōs mīlesteibas izpausme, kas nameklej sovu lobu, nasadusmoj un napīmiņ ļaunu (sal.1 Kor 13,5).
Mes zynam, ka kotra Jezus reiceiba, kotrs Jō vōrds ir deļ mums pamōceiba, kai vajag dzeivōt. Un raug, Jezus sovā slovonajā Kolna mōceibā soka vōrdus: Svēteigi lānprōteigī, jo jī īmontōs zemi (Mt 5,4). Labsirdeiba ir mīlesteibas auglis. Dažreiz kaids jau nu sovas dobas ir labsirdeigs, bet godōs ari tai, ka labsirdeiba ir auglis ilgstūšam dorbam pi sevis.
Katōliskū pasauli aizraun sv. Sales Franciska labsirdeiba un prīceigais raksturs, ar kuru jys pīvylka Bazneicai ari protestantus, jo jys sacēja, ka vīns mada pilīņs pīvalk sev vairōk mušu, nakai vasala muca etiķa. Tūmār reti kurs zyna, ka sv.Sales Franciska slovonō labsirdeiba tyka panōkta, strōdojūt pi sevis vysu myužu, jo jys pēc dobas beja ļūti korstasineigs un ōtri īsadaga. Pāvests Pijs XI trejs symtus godu pēc svātō nōves ar lelu prīku nūturēja sv. Misi pi svātō kopa un atgōdynōja ticeigajim faktu, ka pēc svātō nōves ōrsti, kuri balzamēja jō mērsteigōs atlīkas, atklōja, ka jō žultspyuslis beja ļūti samozynōts un pōrsaakmiņōjīs. Nu tō tyka izdareits slēdzīņs, cik dōrgi moksōja sv. Sales Franciskam jō slvonō labsirdeiba. Bazneicas doktors labi atcerējōs Kristus vōrdus: …mōcitēs nu manis, jo es asu lānprōteigs un pazemeigu sirdi, un jyus atrassit mīru sovom dvēselem (Mt 11,29).
Tykumi naatsaklōj pa vīnam, bet tys, kurs ir labsirdeigs, byus ari taisneigs un liks atdūt cytim tū, kas jim pīsanōk, un tōpēc taisneiguma tykums regulej myusu atteiceibas ar cytim cylvākim. Šaidu taisneigumu nu sovim klauseitōjim pīprosa sv. Jōņs Kristeitōjs, jo, voi tod savōkt tikai tik daudz nūdūkļu, cik paredz lykums, napīdar pi taisneiguma, un voi palikšona karaveira statusā un laupeišonas nūvērsšona naizrīt nu taisneiguma?
Tōpēc censsimēs īmontōt un padzilinōt sevī lobūs tykumus, jo tī, saskaņā ar Bazneicas Tāvu mōceibu, dora myus leidzeigus Dīvam: „Tykumeigas dzeives mērkis ir – leidzynōtīs Dīvam”. (Henriks Majkžaks SCJ)

Nu tymsas gaismā

1. decembris: Pastōveigs mīrs.

Lai Jys mōca mums sovus ceļus un lai mes staigojam pa Jō stygom. Tauta… nasamōceis vairs karōt, nōcit, staigōsim Kunga gaismā! (Sal Is 2,3..4,5)

Kas mani pīvalk pi Tevis? Kas tys ir, ka es jemū rūkā Evaņgeliju, ka atrūnu laiku, lai byut kūpā ar Tevi, lai Tevi maklātu? Namīrs? Bailes? Nadrūšeiba? Īspējams, ka ari tys, bet laikam gon pyrmajā vītā ir munas pastōveigōs pakrisšonas pīredze un tys, ka Tu esi tys, kas mani pīceļ. Na es pats pīsaceļu, jo ar sovim spākim es tū navaru izdareit.
Es pasateicu Tev par šōm izjyutom un tim sōpeigajim pōrdzeivōjumim, kuri reizem tai īvainoj, ka, kaut ari izraisa manī namīru, tūmār panōk tū, ka es grybu Tevi meklēt, ka es grybu piļneibā otkon nu jauna salikt sovu dzeivi Tovōs mīlesteibas, leidzjyuteibas, sy;tuma un maiguma pylnajōs rūkōs. Nav cytu taidu rūku, kai Tovejōs, kas spātu mani apjimt vysu un pīglaust Sev klōt. Kungs, pi kō lai mes ejam? Pi Tevis ir myužeigōs dzeives vōrdi! Zynu, ka tys varbyus skanēs naparosti, bet ir labi, ka es pošlaik nasajyutu labi, ka manī ir vaines apziņa, ka es jyutūs atsatōlynōjis nu Tevis, ka es jyutūs nūvōrdzis. Jo Tu pats esi sacējis, ka na jau vasalajim ir vajadzeigs ōrsts, bet gon tim, kas slykti jyutās. Un Tu tok atnōksi pi manis? Pi Manis?! Speciali pi manis?! Un tikai pi manis! Es vīnmār asmu dūmōjis, ka Tu nōc pi vysim, bet ar tū dūmōju, ka „pi vysim”, tys nūzeimoj: pi cytim, bet na pi manis… Tu atnōc speciali deļ manis, te un tagad, pi taida, kaids es asmu, bez jebkaidas izalikšonas, bez izaskaistynōšonas; pi manis ar vysom munom vōjeibom, bet ari pi tō vysa, kas beja un ir manī lobs, pi tō, kū myusim ir izadevis izdareit kūpeigi un kas pastōv leidz pat šai dīnai. Tu atnōc pi manis, un speciali deļ manis! Taipat kai… vacs, lobs paziņa, kurs īsarūn pēc daudzim godim.
Es zynu, ka pādejā laikā mes moz asam runōjuši sovā storpā. Zynu, ka asmu pazaudējis pat Tovu adresi, bet Tu gon nā. Tu zyni, kur es dzeivoju, kaut ari pādejā laikā asmu mainējis sovu dzeives vītu daudzas reizes… Tu tūmār labi zyni, kur mani meklēt… Tu atnōc un nasabeisti, ka es varu Tevi atstōt aiz durovom. Bet es prīcojūs, ka Tu esi, jo Tu nagrybi izteikt man pōrmatumus. Tu gluži vīnkōrši grybi izdzērdeit nu manis, kai es dzeivoju un maņ īt…
Jā, Kungs, pādejā laikā man ir nūticis daudz kas. Tōpēc uzklausi…. , un paleidzi maņ!

2.decembris: Kū tu grybi, lai Es tev izdareitu?

Kungs, es naasmu cīneigs, ka tu īnōktu zam muna jumta; soki tikai vōrdu un muns kolps kļyus vasals. (Mt 8,8)

Kungs, kaidu reizi seņ atpakaļ, Tu satyki kaidu karaveiru. Jys moz kū zynōja par Tevi, nazynōja nikō nu teologijas, drūši vīn nikō nazynōja ari par jūdu ticeibu, nabeja lasējis Rokstus, bet… īticēja. Jys pat nagrybēja, lai Tu atnōktu pi jō, īītu jō nomā, jys tikai grybēja, lai Tu izdori breinumu. Breinumu na jau sev pošam, bet sovam kolpam, kuru jys drūši vīn ļūti mīļōja!
Kungs, es naasmu cīneigs, bet soki tikai vōrdu… – pogōna vōrdi, taida cylvāka vōrdi, par kuru zynam tik moz un tik daudz vīnlaiceigi, jo jys īticēja. Vōrdi, kurus mes leidz pat šai dīnai atkōrtojam kotrā svātajā Misē. Īticēja kam? – Tam, ka deļ Tevis nav naīspējamu lītu! Tova mīlesteiba ir lelōka par jebkuru ļaunumu. Tovs vōrds ir varenōks par kotru dvēseles voi mīsas slimeibu. Tova draudzeiba izraun nu nūmōkteibas, nu sastynguma, nu ikdīnas pelēceibas un piļneibā izmaina munu attīksmi pret Tevi, pret sevi pošu, pret cytim un vysu pasauli.
Ak , kaut vyss tys, kas ir man apkōrt: vīta, kur dzeivoju, cylvāki, kurus sateiku, nūtykumi, kurūs es pīsadolu, kolpōtu tam, lai es saprostu, ka Tu grybi vysā tymā man atsaklōt, kai tys nūtyka ar šū romīšu karaveiru! Slimeiba, kam beja jōbyun par lōstu, kļyva par svēteibu. Muna ikdīna: dorbs, paziņas, napanasamōs situacijas, kuras maņ reizem līkās kai lōsts, kai kaut kas naziturams – voi tys ir tōpēc, ka es veļ naasu Tev palyudzis: „Kungs, es naasmu cīneigs, lai Tu man tū izdareitu, bet pačuksti maņ kaut vīnu vōrdu, un pasaver uz vysu tai, kai Tu uz tū skotīs – ar mīlesteibu”.
Kungs, maņ sovā dzeivē ir vysgryušōk tikt golā ar ……., paleidzi maņ!

3. decembris: Estō gudreiba.

Es Tev pasateicu, Tāvs, dabasu un zemes Kungs, ka Tu šōs lītas esi apslēpis gudrajim un prōteigajim, un atklōjis tōs mozajim,…jo tai Tev labpatyka. (Lk10,21).

Kungs, Tu naatnōci pi gudrajim, jo jī jau taipat vysu zynōja. Tu naatnōci pi nagudrajim, jo jim Tevis navajag. Tu atnōci pi vīnkōršajim, pi „mozajim” cylvākim. Kū nūzeimoj byut vīnkōršam, mozam? Reti kurs par sevi soka, ka jys ir „mozs” ciļvēceņš. Tys nalabi izaklausa. Bet tymā pat laikā sirds vīnkōršeiba, prōta un nūdūmu vīnkōršeiba ie lela dōvona! Un tys nūzeimoj prasmi pasavērt uz sovu dzeivi, uz sevi pošu, uz pasauli, uz cytim cy;vākim ar patīsu gudreibu un mīlesteibu, kas nōk nu Tevis. Bet…, kaut kū pījimt nu Tevis, šajā gadejumā – mīlesteibu, tikai tod, kod sirdī ir deļ tōs vīta. Jo muna sirds ir leidz molom pīpiļdeita ar pasauļa gudreibu voi muļkeibu, kai tod tei var uzjimt tū, kū Tu grybi maņ dōvynōt – eistu gudreibu, pacīteibu, mīru un žālsirdeibu? Byut vīnkōršam nav nikas cyts, kai uzzynōt, ka nav receptes sovom sōpem, tū cylvāku sōpem un problemom, kurus sateiku ik dīnas. Es jim navaru paleidzēt. Bet Tu, dorbojūtīs caur mani,,, jā, Tu vari tū izdareit! Tikai ar vīnu vīneigu nūsacejumu, ka es atzeišu, ka pateišam te esi vajadzeigs Tu, bet tok ir veļ pādejā laikā nūtykušōs krizes, naveiksmes… Kaut vai tei naīcīteiba pret sevi, pret cytim, tei brīsmeigō naapmīrynōteibas sajyuta, kod pēkšni īraudzēju sovu atspulgu veikala skotlūga spūgulī…
Vīnkōršeiba ir drūsme pasaceit pošam sev: Kungs, es ilgōk vairs navaru bez Tevis! Tu man esi vajadzeigs, jo, redzi, man napīteik spāka pat deļ tō, lai atbreivōt Tev vītu sovā sirdī. Lyudzu, atnōc Tu pats un dori tai,m kai Tev labpateik. Jo es naasmu spējeigs sevi izdzīdynōt, jo, cik reizes es asu kļyvis vasals, tik reizes tū izdarēji Tu. Kungs, padori mani leidzeigu Sev!
Tu redzi, ka man pītyka spāka tikai tam, lai Tev tū pasaceit. Tu redzi, ka maņ nav spāka kaut kū izmaineit sovā dzeivē, bet kaut kur dzili manī kvāloj ilgas: Kungs, nōc… Es zynu, ka Tev ar tū pīteik…, lai atnōkt un izdzīdynōt! Nōc, Kungs Jezu!

4. decembris. Šudin pōr šū nomu ir nōkuse pesteišona

Nōvi Jys izdeļdeis uz vysim laikim. Kungs nūžōvēs osoras nu ikvīna vaiga un liks izzust Sovas tautas nagūdam vysā zemes vērsā, jo Kungs tū ir sacējis. (Is 25,8)

Es stōvu Tovā prīškā, Kungs. Tu pacel Sovu rūku, lai nūslauceit munas osoras. Tu pīsaskar maņ, un es jyutu Tovas rūkas syltumu. Tovs pīskōrīņs ir mīrs, mīlesteiba, akceptacija, sapratne, syltums. Nav tymā ni ānas nu nūvērteišonas, nūsūdeišonas, aizrōdejuma. Es jyutu, ka Tu esi vysu munu ilgu pīpiļdējums, Tu esi vysu munu namīru, bažu, šaubu, muna īkšejō izsolkuma nūmīrynōtōjs. Tu atnōc kotru dīnu pa vydu tim vīsulim un vātrom, kas plūsōs munā sirdī, un pavysam vīnkōrši pīsaskar man ar Sovu mīrpylnū rūku: tod, kod es steidzūs uz dorbu, god asu problemu pōrjimts, kod asu zaudējis cereibu, kod ļaunūs slyktom dūmom. Bet Tu, kai uztycams Draugs, vysu laiku esi maņ blokus un atbolsti mani. Un tod, kod es vairs ni ar kū nateiku golā, Tu pajem mani uz placim.
Vōrdi nav vajadzeigi. Pīteik byut ar Tevi un ļautīs Tovam pīskōrīņam, atklōt tū sev… : Es asmu,” Tu soki maņ un turi mani, nasabeistūt, ka es otkon Tevi napamaneišu, ka otkon vīnaldzeigi paīšu Tev garum. Tu nikod nasabeisti zaudeit laiku manis dēļ, nasabeisti, ka es otkon varātu Tevi nūdūt… Tu vīnkōrši esi…
Nav vajadzeigi nikaidi vōrdi. Pīteik byut pi Tevis un sajust Tovu mīrpylnū tyvumu, Tovas rūkas, kuras saudzeigi nūslauka munas osoras…

5. decembris: Klausīs, Izraeļ!

Ikvīns, kurš šūs munus vōrdus dzērd un tūs pylda, ir pīleidzynojams gudram cylvākam…(Mt 7,24).

Kungs, jo Tu esi Pyrmsmyužeigais Vōrds, kas tod asmu es? Voi na tys, kuram ir Tevi jōklausa? Bet es veļ grybu izdareit tik daudzas lītas, ar tik daudz kū nūsadorbōt, byut aktivs. Grybu dareit tū, kas paaugstynōs munu vērteigumu cytu acīs, Tōpēc ka muna dzeive nav nikas cyts, kai dorbōšonōs, strōdōšona, ryupes. „Kū tu dori?” mes jautojam cytim. „Nikō nadori?” – Mes breinojamēs, kai var nikō nadareit, kai var taidā veidā zaudēt tik dōrgū laiku. Censšonōs, censšonōs, censšonōs… Pastōveigs laika tryukums. Kai lai es zynu, kai maņ dzeivōt, jo es nadzēržu Tevi, cytus, pats sevi; jo kotru dīnu es doru tyukstūts lītas, bet vokorā kreitu nūst aiz nūguruma un aiz rībuma pošam pret sevi un pret vysu šū namiteigū steigu.
Cik ļūti es grybātu sadzērdeit sevi, sadzērdeit Tevi un atklōt, ka munas dzeives pamats nav vys dažaidu lītu kōrtōšona, bet teiši klauseišonōs, voi sasatikšona ar Tevi un tōs lelōs ilgas pēc draudzeibas ar Tevi, kas veļ kvāloj mani kaut kur dzili munas sirds dybynā. Par laimu Tu, Kungs, esi mani taidu radējis, ka man nikod naizadūs nūdzēst šū mozū līsmeņu, kas vīnmār atgōdynōs par Tevi, un kas vīnmār uzlīsmōs nu jauna vysnagaideitōkajūs breižūs.
Kungs, dūd man drūsmi sadzērdeit tū, kū Tu maņ grybi pasaceit. Dūd man drūsmi atmest munus aizsprīdumus, ļaunumu, munu napareizū uzskotu par Tevi, munus stereotipus, sajyutas, kuras nadūd maņ mīru. Jā, tys vyss mani mūka, lai gon, nu ūtras puses, dūd maņ kaut kaidu drūšeibas sajyutu. Kungs, es Tevi lyudzu, dūd maņ drūsmi izdzērdeit tū, kū Tu maņ grybi pasaceit. Tū, kū Tu grybi pasaceit tikai maņ. Jo tys, kū Tu soki, ir Lobō Vēsts. Un es palīku pret tū kūrls na tōpēc, ka tys ir kaut kas lobs, bet gon tōpēc, ka mani pōrsteidz šei vēsts. Mani pōrsteidz tys, ka man ir jōnūlīk molā sovas ambicijas un jōizmaina sova dūmōšona, sovas izjyutas…
Kungs, Tu zyni munas bailes, un tūmār arvīn veļ tici maņ, tycictam, ka es varu Tevi sadzērdeit, ka varu pasamūst. Tu tici maņ daudz vairōk, nakai es pats sev.

6. decembris: Esit viļteigi kai čyuskas un naaptraipeiti, kai bolūži!

Un jūs acis atsavēre. Bet Jezus jūs breidynōja: Raugat, ka tū nivīns nauzzynōtu. (Mt 9,30).

Kungs, Tu vīnmār zyni, kaidā veidā pīsaskart munai sirdei. Tu vīnmār izavēlej atbylstūšu laiku, cylvākus, situaciju. Tu atver munas acis ar uzmaneibu, mīlesteibu un maigumu. Tu labi zyni, ka vyss, kū Tu maņ grybi pavēsteit, ir lobs un dereigs munai izdzīdynōšonai, bet Tu ari zyni, cik daudz manī ir pretesteibas, baiļu un bēgšonas nu nūsastōšonas taisneibas prīškā. Tu zyni, ka lobais var mani „īvainōt”, jo es varbyut naprasšu pījimt kai dōvonu tū, kū Tu maņ grybēji pasceit. Jo es tok asmu īsamōcējis reagēt uz daudzajom patīseibom sovā dzeivē kai uz kū taidu, kas var izjaukt mīru munā dzeivē, kai uz apdraudējumu, kai uz uzbrukumu munai personai. Tu tū labi zyni. Tōpēc Tu dūd maņ laiku, tōpēc Tu nōc pi manis ar tū pošu ziņu, bet dažaidā veidā. Tu esi tik ļūti pacīteigs. Tu izaturīs pret mani kai lobs ōrsts, bet vyspyrms Tu maņ atstōj breivas rūkas. Tu ļaun man maļdeitīs, ļaun nūnōkt pi patīseibas pa sovu ceļu, bīži vīn pošam uz sovu rūku, un esi saudzeigs pret šū munu tulznu pylnū Tevis atklōšonu sūli pa sūļam, un pret munu ceiņu pošam ar sevi. Tu man dūd laiku. Reizem Tu runoj tikai uz mani, skaidroj man, kas deļ manis ir lobōk… Tu saudzej munu cytaidumu un intimitati. Tu saudzej myusu vysu cytaidumu – tik daudzu veirīšu un sīvīšu cytaidumu vysā pasaulē.
Bet šaida lobō īpazeišona prosa pamateigumu, laiku, gudreibu, pacīteibu. Daleitīs ar lobu ar cytim var tikai, sekojūt gudrai mīlesteibai. Šaida gudreiba panōk tū, ka, grybādami pakolpōt ūtram aiz mīlesteibas, mes nanūdoram jam pōresteibu un jū naaizvainojam. Divi tai saucamōs „mīlesteibas” pretpoli ir: nūlaideiba un pōrspeilēšona. Jā, vyss ir īspējams pat tai saucamajā „mīlesteibā”. Voi tod na te, zam augstu vōrdu aizsaga, satans myus nakārdynoj vysvairōk? Tōpēc Tu man šudin atgōdynoj: lai nivīns par tū nauzzynoj, jo vysam ir sovs laiks un sova vīta. Tu soki, lai nivīns par tū nauzzynoj, lai mes varātu nūsatyprynōt tymā lobumā, kuru Tu izdarēji, cytaidōk gluži vīnkōrši tys nanūsastyprynōs Tevī, lai nastu augļus. Vysam sovs laiks…
Dori, Kungs, lai šōs dīnas byutu munas personeigōs, draudzeigōs un dziļōs sasatikšonas ar Tevi dīnas. Runoj, Kungs, uz munu sirdi, jo Tovs kolps klausās…

7.decembris: Tu ryupejīs un uzatraucīs par daudz kū, bet vajag tikai vīnu…

Jys dzīdynōja ikvīnu slimeibu un ikvīnu vōjumu (Mt 9,35)

Dzīdynōt, tys nūzeimoj – svātdareit: izdzeit ļaunumu, kas myus saindej, pīvēršūt uzmaneibu tam, kas lobs, bet kū varbyut napamonam ikdīnā. Svātdareit, dzīdynōt – tys ir parōdeit tū lobū, kura ir tik daudz kai manī, tai ari kotrā satyktajā cylvākā. Voi tod teiši tys nav kotra kristīša vydziļōkais paaicynōjums? Tod Jys paaicynōja pi sevis sovus divpadsmit mōcekļus un deve jim varu pōr naškeistajim gorim, lai jī tūs izdzeitu un dzīdynōtu ikvīnu slimeibu un ikvīnu vōjumu.
Bet kai gon es varu taidā veidā dzīdynōt cytus, jo pats asmu īvainōts? Jo bīži vīn pats navaru sevī atrast lobū? Lai byut par svēteibu deļ cytim, vyspyrms jōpasaver ar mīlesteibu un akceptu pošam uz sevi. Tei ir īsaskateišona sevī, par kuru navar aizmērst, nu kuras navar nūsaslēpt aktivitates un labsirdeibas virpulī, kas ar laiku var sōkt mani iznycynōt, jo par munas darbeibas vadmotivu nabyus mīlesteiba. Mīļoj tyvōkū kai sevi pošu… Kai gon es varu zynōt, kai mīļōt cytus, jo man ir tik gryuši īmīļōt pošam sevi? Voi bez šaidas pīredzes muna dzeive napalīk par farsu un tragikomediju?
Byut par svēteibu deļ cytim, tys ir – atklōt, ka pats esi svēteits: caur skaistū un naparostū asameibas vērs šos zemes faktu. Tys nav gadejums, ka es dzeivoju. Tei nav tikai munu vacōku gryba. Tys ir kas vairōk! Tei ir teiši Tova svēteiba, kas ir materializējusēs manī: munā personā ar vysom tōs napiļneibom un lobajom īpašeibom. Tei eistineibā ir tik naeista. Es pījemu tikai tū, ka munas peronas vysdziļōkō eksistence ir Dīva svēteiba: „Es vēlejūs, lai tu byutu par svēteibu sev, Maņ un cytim. Es gryby, lai tu saprostu, ka tu esi lobs sovā byuteibā, ka tovas vysdziļōkōs ilgas un sirds saviļņōjums rūnās nu mīlesteibas”.
Vysas myusu saknes ir Tevī, Kungs! Jā, ir taisneiba, ka es reizem pasakļaunu ļaunō īspaidam, bet tys nanūzeimoj, ka Tu nadzeivoj manī. Nā! Tu napōrtraukti grybi caur mani byut par svēteibu cytim.
Svēteit nūzeimoj labi runōt, runōt labvēleigi. Tys nūzeimoj dzeivōt un reikōtīs tai, lai prostu šū lobumu izviļkt nu sevis un pamaneit tū cytūs.
Kungs, Tu man esi svēteibas Vōrds. Tu runoj man tik daudz skaistu un lobu vōrdu. Vajag tikai apsastōt un īsaklauseit. Kungs, runoj uz mani, jo Tovs kolps klausās…

8.decembris: Es pajimšu nu jyusim akmiņa sirdi, un dūšu jums mīsas sirdis.

…naīgolvojit poši sev: muns tāvs ir Abraams. Jo es jyusim soku, ka Dīvs nu šim akminim spēj izsaukt Abraamam bārnus.” (Mt 3,9)

Es tik bīži pats sev atgōdynoju: es tok asmu ticeigs, es tok eju uz bazneicu, es tok lyudzūs… Bet sirdī tūmār jyutu nadrūšeibu, it kai kaut kō pītryukst, it kai kaut kas nav tai, kai vajag… Jyutu, ka tys nav vyss. Kū es gaidu? Drūšeibas sajyutu? Jā, un es tū atrūnu, bet tikai uz eisu breidi. Kai tod, munu religiskū praktiku pīteik, lai varātu justīs drūši, bet voi tūs pīteik, lai sasnēgt pesteišonu? Nav teikts. Voi lobais slapkova „praktizēja” ticeibu? Bet tūmār tyka izpesteits, un pi tam kai pyrmais. Jys naatsataisnōja, nameklēja atrunas, kai cyti: „Voi Tu naesi Mesija? Tod izglōb pats sevi un myusus!” Jam nabeja nikaida gotova pamatōjuma, kas varātu jū pasorgōt. Jys nasaceja: „Bet muns tāvs ir Abraams! Bet es tikšu izpesteits automatiski, jo…” Nā, jys nasaceja nikū nu tom lītom. Jymā nabeja drūšeibas par automatiskū atpesteišonu, pamatojūtīs uz apgraizeišonas lykumu, uz bausleibu īvārōšonu, uz sirdi. Jā, teiši uz sirdi. Pasateicūt tai, jys varēja tikt izpesteits: „Jezu, pīmini par mani, kod byusi sovā vaļsteibā. Sirds, kura, īspējams, pyrmū reizi strauji īsapukstēja lobajā slapkovā, pa eistam īsapukstēja, pēkšņi atklōjūt pi blokus krysta Pīkoltō Mīlesteibu. Jō sirds nūreagēja atklōti un spontāni, nasaverūt uz apkōrtni, uz cylvākim, uz vysu leidzšinejū dzeives vēsturi…
Tu redzi, Kungs, cik ļūti man pītryukst spontānuma. Tu redzi, cik ļūti sōp muna sirds… Kaida jei eistineibā ir?
Pasaklausi pats, kū tei gryb Tev pošlaik pasaceit…

9. decembris: Voi Cylvāka Dāls atrass ticeibu vērs zemes, kod Jys atnōks?

Kū jyus dūmojiet sovōs sirdīs? (Lk 5,22)

Tys ir lobs jautōjums, kuru Tu maņ uzdūd šymā breidī: Kū es eistineibā dūmoju par Tevi, par tū, ka Tu vari izdzīdynōt, ka vari atlaist maņ munus grākus? Jā, es zynu, ka Tu tū vari izdareit, jo Tu esi Vysuvarenais Dīvs, jo tys maņ ir saceits tik daudzas reizes dažaidūs apstōkļūs, bet ari tys ir patīseiba, ka, jo jau Tu maņ pošlaik par tū jautōj, tod atļauņ atbildēt Tev atklōti: „Jā, es tū tikai zynu”. Jā, maņ ir gryuši dzeivōt ar šū patīseibu kotru dīnu, tik gryuši īticēt, ka pasaulē nav taida grāka voi ļaunuma, kuru Tu navarātu maņ pīdūt. Tei ir manī nūsastyprynōtō pōrlīceiba, jo pa gludu sīnu veļ nivīns nav uzkōpis. Varbyut taipat, kai leidzeibā ar paralizeitū cylvāku, kaidā breidī byus vajadzeiga ari muna saslimšona, lai Tu maņ parōdeitu ka esi varenōks par tū, ka Tu pa eistam vari un grybi mani izdzīdynōt, pat tod, kod es tū nalyudzu, jo Tu zyni, kas maņ tymā breidī vysvairōk vajadzeigs.
Ir vajadzeigs pīvērst munu uzmaneibu slimeibai, napiļneibom, munim kritīnim, jo teiši tymūs es sateiku Tevi, kod Tu pasnēdz maņ sovu rūku un mīreigi soki: „Es asmu pi Tevis. Nasabeisti! Es tevi pazeistu, jo tu esi īraksteits Munōs dalnōs. Tev nav jōbāg nu Manis. Nasabeisti, jo kaut kū izdareisi na tai, kai vajag. Tys nav tik svareigi. Vairōk beistīs nu tō, lai tova sirds naīkļyutu perfekcionisma teiklūs, kas izkrūpļoj Munu byuteibu, tālojūt Mani par Dīvu deļ varenajim, styprajim, piļneigajim un bogōtajim. Bet Es nōku pi tim, kurim ir vajadzeigs ōrsts, kurim ir vajadzeiga izdzīdynōšona, kuri ir atzynuši sovu slimeibu”.
Tu, Kungs, jautoj, kū es patīseibā dūmoju par Tevi? Kaidas dūmas mīt munā sirdī? Tu zyni, ka tys ir smogs jautōjums. Un, jo es beistūs uz tū atbildēt un beistūs byut gūdeigs pret sevi, tod es asmu leidzeigs farizejim, kuri nauzadrūšynōja skali pavēsteit tū, kū dūmōja eistineibā: „Kas Jys ir, ka uzadrūšynoj runōt zaimus? Kas cyts var atlaist grākus, jo na pats Dīvs?”
Voi munā sirdī gadejumā nanūteik ceiņa? Varbyut nu vīnas puses es atzeistu Dīvū – Tīsōtōju, bet nū ūtras – ilgojūs pēc taida Dīva, kurs nanūlauztu aizlauztū nīdri? Voi maņ pīteik drūsmes atklōt Tevi taidu, kaids Tu patīseibā esi?
Voi maņ pīteik drūsmes ticēt piļneigōs Mīlesteibas Dīvam? Bet tei ir vīneigō ticeiba, kas dūd pesteišonu.

10. decembris: Kungs ir muns Ganeitōjs.

Jo cylvāks, kuram ir symts vušku, un vīna nu tom nūsamaļdeitu: voi tod jys naatstōtu tōs deveņdesmit deveņas kolnūs un naītu meklēt tū, kura nūsamaļdējuse? (Mt 18, 12)

Kōpēc maņ ir tik ļūti īkolts golvā, ka svareigōk ir napōrkōpt Tovas bausleibas, nakai byut vyslobōkajam, piļneigōkajam tymā, kū es doru; nikod naizdareit nikaidu muļkeibu, kaidu kļyudu? Kaida tam ir jāga un uz kurīni tys mani vad? – Uz soltu, nasaudzeigu un savteigu naatkareibu. Bet, jo jau es asmu tik piļneigs, tod jau Tu maņ naesi vajadzeigs. Tu pats redzi: es pats breiniškeigi teiku golā ari bez Tevis. Maņ navajag byut pacīteigam, nav jōcīnej Tovi plāni. Maņ ir sovs personeigais dzeives ritms, kas nūdrūšynoj maņ panōkumus. Tymā varbyut nav pōrōk daudz vītas deļ apsastōšonas, deļ attureibas, deļ Tovu plānu īvārōšonas, bet tys deļ manis jau nav tik svareigi. Un tai, pamozam, dīnu pēc dīnas, es sevi pazudynoju sovā perfektajā pasauleitē. Es asu aizmērsis, ka vīneigōs sekmes, kuras Tu grybātu, lai es sasnāgtu, ir sekmes mīlesteibā. Bet mīlesteiba nav nikas cyts, kai pacīteiba, žālsirdeiba, pīdūšona, reizem ari ikdīniška klusēšona un skatīņs, kurā izapauž piļneiga atzineiba… Na darbeibā, bet vīnkōrši – uzvedeibā…
Taitod, es asmu sasnēdzis panōkumus nu pasauleigō vīdūkļa, bet voi mīļoju vairōk? Asmu pazudis? Cik gryuši maņ ir atsazeit pošam sev, ka tys tai ir. Ka kaut kaidā nūzeimē asmu pōrstōjis byut cylvāks, un asmu kļyvis… par robotu.
Jā, Kungs, es asmu tei pazaudātō vuška, kuru Tu napamessi, par kuru tagad varbyut ryupēsīs veļ vairōk. Es zynu vīnu: Jo es otkon sōkšu dareit vysu pa sovam, pasaļaunūt tikai uz sovom spējom, es otkon pazusšu. Lyudzu, atrūn mani! Pīsaskar munai namīreigajai sirdei, nūmīrynoj tū. Atgrīz maņ prīku un mīru. Es grybu dzeivōt tikai Tev…
Kungs, te ir muna sirds, munas byuteibas centrs. Lyudzu, runoj uz mani! Es grybu Tevi dzērdeit, jo Tovi vōrdi ir dzeiveiba…

11. decembris: Runoj, Kungs, Tovs kolps klausās.

Nōcit pi Manis vysi, kas strōdojat un asot apgryutynōti, un es jyusus spācynōšu. (Mt 11, 28)

Kungs, Tu labi zyni, ka man na vīnmār pīteik spāka; ir breiži, kod man vyss ir leidz koklam, breiži, kod es grybātu pasaslēpt nu vysim, aizbēgt nu sevis un aizmērst par Tevi. Breiži, kod maņ ir ļūti slykti: kod cyti mani sōpeigi īvainoj, mani ļaunprōteigi tīsoj, kod mani pazamoj, nycynoj, taipat kai Tevi. Tu labi zyni, par kū es runoju, jo tys pats nūtyka ari ar Tevi. Tu, byudams taisneigs, lobs deļ vysim, labvēleigs un žālsirdeigs, pacīti nataisneibas, spaidus, vojōšonas, apmalōšonu… Tu, Mīlesteibas un Žālsirdeibas Dīvs, vysas pasaules Valdnīks, taču varēji tū vysu izmaineit, varēji likt cylvākim cytaidōk izaturēt pret Tevi. Pateišam, varēji… Nā, tam nav lelas nūzeimes, jo deļ kō tod maņ breiveiba? Breiveiba, voi īspēja izlemt un izavēlēt…, pīmāram, tū, lai atnōkt pi Tevis, lai uzzynōt, ka, nasaskotūt uz vysom tom napatikšonom, kuras maņ ir gadējušōs, Tu mani mīļoj, Tu esi ar mani, Tu pajem mani uz sovom rūkom, kod es vairs naspēju īt tōļōk, īdves manī drūsmi un styprynoj munu vōjū sirdi. Sirds, kura bīži cīš nu cytim, bet, dīmžāl, ari pati sagōdoj cīsšonas: vyspyrms sev, jo es asmu tys cylvāks, kuru man ir vysgryušōk īmīļōt nu vysim. Un es sagōdoju cīsšonas ari Tev, kas esi klōtasūšs cytā cylvākā…
Kai atsabreivōt nu šō vardarbeibas, naida, atzineibas tryukuma, aizkaitynōjuma? Voi vīneigōs zōles nu tō nav tikšonōs ar Tevi, kurs dzeivoj munas sirds dziļumūs? Nōc pi manis un runoj uz mani šudiņ. Kungs, kur Tu esi? - Tevī es dzēržu Tovu smolkjyuteigū atbiļdi:
Runoj, Kungs, Tovs kolps klausōs…

12. decembris: Tovs vōrds ir īraksteits Munōs dalnōs.

Jo Es, Kungs, Tovs Dīvs, doru stypru tovu lobū rūku, saceidams tev: „Nasabeisti, Es nōku tev paleigā!” (Is 41, 13)

Bailes ir vyspazamojūšokōs izjyutas: bailes panōk, ka es vairs nasajyutu es pats, ka cytas personas voi nūtykumi var mani paralizēt, atjimt maņ drūsmi, saprōtu, bailes dora tū, ka es aizmērstu par sovu cīnu un sōcu izaturēt tai, it kai es nabyutu es. Zaudeju kontroli pōr sevi, kreitu panikā, nivīnam vairs nauzatycu un izmiseigi mekleju pyrmū lobōkū atrisynōjumu, lai tikai dreižōk varātu justīs drūšeibā. Tei ir ōrkōrteiga situacija, bet vīnlaiceigi tei ir muna ikdīna: ceļš uz dorbu automašynā, autobusā, viļcīnī; īlas, reizem maņ piļneigi svešas vītas, jauni, napazeistami cylvāki…Cik gon bīži šōs bailes slēpās dzili sirdī, bailes, kuras man čukst ausī: tu esi vīns pats, vari pasaļaut tikai uz sevi, natici mīlesteibai, jo tōs ir īdūmas. Jā, bailes ir lels kārdynōtōjs.
Bet par laimi, maņ esi Tu! Cik gon bīži naīvārōts munas dzeives trūksnī un kņadā, munā uzmaneibas koncentracijā uz sevi un ryupēs tikai par sevi. Tu atnōc un snēdz man sovu rūku, pajem mani pi rūkas, un ar izbreinu es konstateju, ka Tovōs dalnōs ir īraksteits muns vōrds, pošā centrā, tai, it kai tys byutu deļ Tevis vyssvareigōkais nu vysim. Kōpēc – it kai? Es asmu Tovā sirdī, Tovā centrā, jo Tu nikod un nikur nanūlaid nu manis sovu žālsirdeibas, izpratnes, akceptacijas un prīka pylnū skatīni.
Bet cik bīži es mekleju cytas dalnas, kuras pyrmajā breidī maņ līkās atraktivas, intrigejūšas, skaistas, gaidūt, ka tūs pīskōrīņs piļneibā nūmīrynōs munas sirds izsolkumu. Un aizmērstu par Tovu dalnu, kura nikod nauzabōž, pacīteigi gaida, ir gotova atbaļsteit mani vīnmār, kod vīn es tū palyugšu… jeb kod pat naprosu tū, jo cik daudz reizes tei ir mani izglōbuse nu baiļu izmysuma, nu naticeibas, nu tymseibom veļ daudz agrōk, nakai es īsadūmoju Tev tū palyugt… Tovas dalnas pīskōrīņs uzmūdynoj ticeibu, dora tū, ka es varu pasaskateit uz sevi vysā patīseibā un ar mīlesteibu, mōcūtīs mīļōt sovas vōjeibas, akceptēt sevi taidu, kaids es esmu, atvērt Tev sovu sirdi, lai tei vairōk klauseitūs Tevī, nakai sovā namīrā.
Jo tikai Tu jem mani sovōs rūkōs ar piļneigu mīlesteibu, bez jebkaidom īnaida zeimem, grybūt, lai es prostu ar tū daleitīs ar cytim, atpazeistūt Tevi cytūs. Bet vyspyrms ir vajadzeigs īsamōceit redzēt Tevi sevī…
Kungs, munas acis atsaver un es sōcu atklōt un izprast Tovu klōtbyutni tī, kur agrōk maņ rōdejōs tikai brīsmes un tymsums…

13. decembris: Kur ir Tovs Dīvs?

Kod Es jyusus izsyuteju bez naudas moka, bez sūmas un bez sandalem, un voi jyusim kaut kō pītryuka? (Lk 22, 35)

Kur sōcās muna ticeiba? Kas ir munas dzeives centrs, kur izaškir tys, kai dzeivōt: piļneigā prīkā voi skumēs?
Pateišam, ikvīna cylvāka dzeivē ir taida vīta, kur namiteigi nūteik ceiņa, kur namiteigi kotru dīnu pījemam lāmumus, kuru rezultati atsateic uz mums. Tei ir vīta, kur dzymst voi mērst ticeiba Mīlesteibas Dīvam, ticeiba Dīvam – Draugam.
Papētejūt sovu dzeivi, pōrsteigts atklōju, ka šei vīta munā dzeivē vīnkōrši ir pōrlīceiba tymā, ka manī tryukst kaut kō svareiga un napīcīšama sevis un pasauļa uztverē, voi ari ūtraidi: pōrlīceiba, ka tys, kas maņ ir vyssvareigōkais un vysvairōk napīcīšamais, jau ir maņ dūts. Daudzreiz es konstateju, ka varbyut munā dzeivē ir pītryucis vacōku mīlesteibas, dūteibu, talanta, veseleibas, eistu draugu, dorba utt., un, skotūtīs uz tūs tryukumu nu cilvēciskō redzes vīdūkļa, es tik daudzas reizes sōcu sasaceļt pret Tevi. Es sōcu ticēt, ka Tu pateišam nasaryupej par mani, jo man ir tik daudz kō pītryucis…
Jo esi Dīva Dāls, pavēlej šim akminim, lai tī pōrsavērš par maizi. Voi tys ir kas slykts, vēlētīs dzeivē tū, kas kolpoj teiši dzeivōšonai, atteisteibai? Nā, tys nav nikas slykts. Bet tei nav vysa dzeives eistineiba. Jo dzeive pa eistam ir kas vairōk, nakai maize, dorbs, draugi, veseleiba… Jo ir veļ ari Dīva gryba. Tik bīži tei ir deļ mums sōpeiga, asociejās ar ļaunumu, kuru grybam pastumt molā, nadūmōt par tū. Bet Tev ari nabeja vīgli, un Tu juti tū pošu, kū mes: „Jo tys ir īspējams, lai šys bikers īt maņ garum”.
Te nav runa par tū, lai izprast vysu, lai izprast Dīva grybu, bet gon par tū, lai es sajustu sovā sirdī, ka tryukums munā dzeivē varbyut ir deļ manis žēlesteiba, lai varātu satikt Tevi, jo es uz sovu dzeivi pasaskateišu ar Tovom acim. Un varbyut tys ir lōsts, ka es ļaunūs ļaunuma kārdynōjumam tymā, ka, jo maņ napīdar tik daudzas lītas, tod Tu navari byut muns Dīvs. Voi kaut vīnreiz dzeivē es asmu uzadrūšynōjis tai pa eistam par tū padūmōt? Voi asu uzadrūšynōjis byut atklōts pret sevi un pret Tevi? Voi Tova gryba atteiceibā uz mani, kura pasarōda tymā, kas lobs un pīļaun tū, kas ir slykts, tai ari aizvess mani dzeiveibā voi nōvē?
Kōpēc esi tik izmysuse, muna dvēsele, un tik namīra pylna manī? Cerej uz Dīvu, jo es veļ Jam pasateikšu: sovam Glōbējam un sovam Dīvam! (Ps 42,6). Kungs, uzlīc man sovas rūkas un dūd maņ pasaskateit uz sovu dzeivi tai, kai Tu uz tū skotīs. Stōvi maņ klōt un naatstōj mani!

14. decembris. Man ir acis, bet naradzu.

Eliass jau ir atnōcis, bet tī jō napazyna un dareja ar jū, kū grybēja. (Mt 17,11).

Eliass beja Vacōs Dereibas pravītis. Kū tys nūzeimoj – byut par pravīti? Kaida ir kotra pravīša syuteiba? Tys nav nikas cyts, kai atstōsteit poša Dīva vōrdus. Kū Tu šudiņ man grybi pavēsteit, Kungs?
Es aicynoju tevi, lai tu atjaunōtu draudzeibu ar Mani. Tys, kū runōja pravīši, nav nikas cyts, kai atgōdynōjums, ka Es asmu žālsirdeigs Dīvs, kas nasasteidz dusmōtīs, bet ir vīnmār tyvu. Ka Es asmu Eamnuels – Dīvs ar tevi, ka kotru dīnu eju tev blokus, kaut ari tu Mani naredzi, ka Es asmu tik tyvu tev, ka dzeivoju tovā sirdī, ka mīļoju Tevi… un tōpēc nūlīku tovā ceļā cylvākus, ļūti dažaidus, kuri tūmār nasamitej byut par Munim pravīšim deļ tevis. Tu tikai pasaskoti, kū tu esi saticis sovas dzeives ceļā pādejā laikā. Voi tys beja gadejums? Kū jī mēginōja Tev pavēsteit par tevi, par Mani?
Nagaidi vairōk nikō, nagaidi nikaidus breinumus.
Es zynu, Kungs, bet tys ir tik gryuši, jo vīglōk ir nūticēt breinumam, nakai tam, ka tī, kurus Tu nūlic munā ceļā, var man daudz kū pavēsteit par Tevi, par Tovu mīlesteibu. Un es namiteigi atsaveru atpakaļ. Bāgu prūjom nu sevis. Gaidu kaut kaidu pōrdabisku zeimi, kas spātu mani pōrlīcynōt par tū, ka Tu taču mani mīļoj, ka Tu tok dūd maņ spāku un pīteikūši gudreibas, lai lemt par sovu dzeivi, lai nabēgt pošam nu sevis, lai byut laimeigam. Es zynu, labi zynu, ka, jo naīvārōšu šōs mozōs, reizem pat banalōs zeimes, kuras Tu maņ syuti kotru dīnu, jo nasadzērdēšu Tevi cytūs cylvākūs, tod, jo ari Tu atsyuteitu kaidu nu myrušajim, es tai voi tai naatsagrīztu. Jo atsagrīzšona nav zeimju, bet gon munas sirds skaidreibas un ilgu panōkums.
Kungs, pasaklausi pats, kaida tei ir un, lyudzu, nūvērs munu naticeibu. Dūd maņ skaidras acis, lai es prostu Tevi saskateit cytūs…

15. decembris. Kas gryb Maņ kolpōt, lai sekoj Maņ.

Voi Tu esi Tys, Kam ir jōatnōk, voi myusim ir jōgaida cyts? (Mt 11,2)

Kungs, voi Tu esi pasaules Pesteitōjs, Tys, kurs atness mīru, laimi un harmoniju? Voi es varu rēkinōtīs ar Tevi, voi ari byutu lobōk, jo es pamaklātu kaut kur cytur: magijā, spiritismā, kaidā nu jaunajom ticeibom, cytā ideologijā? Jā, Tovi vōrdi skaņ skaisti, bet pasaulē tok ir tik daudz ļaunuma, tik daudz īnaida storp cylvākim, antipatiju, nasapratnes, tolerances tryukuma… tik daudz slimeibu, dobas katastrofu, nūteik tik daudzi kari, un līkās, ka šudiņ pat tī arvīn veļ nūteik religiskū uzskotu dēļ. Voi teišam mes asam atsakōpuši atpakaļ? Tik daudz terorisma, tik daudz īmīsōtō ļaunuma… Pasaver, Kungs, pat pats Jōņs Kristeitōjs, kurs tūmār Tevī pazyna apsūleitū Mesiju, kurs pavēlēja sovim divim mōceklim sekōt Tev, ari jys zaudēja pōrlīceibu: „Voi Tu esi Tys, Kuru mes gaidam?”
Kōpēc es tū jautoju? Voi na tōdēļ, ka skotūs uz pasauli pa sovam un saskotu tajā tikai ļaunumu? Maņ līkās, ka es nasaprūtu, voi nagrybu saprast, ka Tu na tikai pīdzymi pyrms 2000 godim, bet ari turpynoj dzeivōt myusu vydā: Tu esi ōrstūs, kuri šudiņ ōrstej taidas slimeibas, kas veļ pyrms desmit voi divdesmit godim beja naizōrstejamas. Tu esi tymūs cylvākūs, kuri ceinejās par breiveibu, par vīnleidzeibu, par vīnleidzeigom tīseibom storp veirīšim un sīvītem, storp tautom. Tu esi tymūs, kuri brauc uz Afriku un Aziju paleidzēt vysnabadzeigōkajim un kuri „runoj” ar sovim dorbim: „Dīvs jyusus nav atstōjis! Dīvs par jyusim nav aizmērsis!” Reizem pīteik ar vīnkōršu uzrokstu uz vannas, kurā mozgoj vysnabadzeigōkūs: „Tei ir Kristus mīsa!” Tu esi tymūs, kuri strōdoj ari pi myusim ar slymajim, nabadzeigajim, napylnvērteigajim… Loba un ļauna nūslāpums, kas aug un kļyust arvīn varenōks ar kotru dīnu. Na tikai ļaunais, bet ari lobais. Voi es prūtu tū saskateit?
Kū Tu maņ ar tū grybi pavēsteit? Voi maņ ir jōstōv ar salyktom rūkom un jōvaimanoj par vysu? Voi taids var sauktīs par Tovu mōcekli, kristīti? Es zynu, Kungs, ka Tu respektej munas šaubas, bet dzēržu ari Tovu atbiļdi: „Oklī atgyus ocu gaismu, kūrlī dzērdēs, spitaleigī kļyus vasali. Svēteigi ir tī, kuri par Mani nasašaubeis.
Kungs, Tu zyni, cik ļūti maņ pītryukst prīka, jo es skotūs uz pasauli pa sovam. Kungs, dūd maņ sadzērdeit Tovu bolsu, īmōci maņ meklēt Tevi… un nastōvēt ar salyktom rūkom!

16. decembris. Jo jyus nakļyusit kai bārni, naīīsit Dabasu Vaļsteibā.

Jezup, nasabeisti jimt Mariju, sovu leigovu, pi sevis; jo Tys, kas nu Jōs dzims, ir nu Svātō Gora. (Mt 1, 20)

Kungs, cik daudz skaistuma un kaut kō naparosta ir kotra bārna acīs! Skaistums, labesteiba, navaineiba – tōs ir lītas, kas pīsaista munu skatīni. Labesteiba, kuru var kontemplēt stuņdem ilgi. Kaut kas ir sacejis, ka, lai īraudzēt Tovu vaigu, vajag īsaskateit bārna sejeņā. Jā, bet ar laiku kotrs nu myusim pazaudej tū labesteibu, ar laiku arvīn gryužōk kļyust smaideit, tai parosti, normali, spontani smaideit, jo arvīn mozōk uzatycam cytim, poši sev, jo arvīn mozōk tycam lobajam, bet vairōk slyktajam vērs zemes, vairōk uzmaneibas sakūpojam uz tū, kas myusim dora sōpes, uz sovstarpejom nasaskaņom, uz tū, kas myusus škir, bet navys vīnoj. It kai myusim ōdas vītā byutu uzauguse solta nauzticeibas , naticeibas lobajam, saryugtynōjuma, žālōšonōs čaumola, nūbrīduse, it kai tik sacītējuse čaumola, kas nauzjem nu ōrīnes nikaidas draudzeibas un labesteibas zeimes un naļaun, lai tī vīnkōršī un skaistī impulsi, kuri veļ myusūs dzymst, tyktu izrōdeiti cytim. Jo – kū gon cyti par mani saceis, kū jī par mani padūmōs? Jo nakļyusit kai bārni, naīīsit Dabasu Vaļsteibā. Tys nūzeimoj, ka, jo es sevī nasaglobōšu un naatteisteišu tū pyrmatnejū labesteibu, kuru Tu, Kungs, manī esi īlicis, es nikod Tevi nasatikšu.
Cik tys ir labi, ka Tu nōc pi manis kai navareigs bārns. Tovs vaigs izstoroj mīru, mīlesteibu, uzticeibu, ticeibu maņ, ticeibu tam, ka es varu dzeivōt draudzeibā, ka tei ir īspējama, jo Tu vysu laiku redzi manī tū labesteibu, kura mōjoj varbyut kaut kur dzili munas sirds dziļumūs: sasarōvuse, pasaslāpuse munas sirds kakteņā, bet veļ dzeivoj. Tu nikod nasašaubej par mani. Un taids Tu paliksi leidz golam. Tu nikod nakļyusi „nūbrīdis”, jo esi saglobōjis ticeibu cylvāku labesteibai. Pat pādejā sovas dzeives breidī, kod mērdams soki: „Veļ šudiņ tu byusi ar Mani paradizē”. Tu tyci leidz golam. Daudz vairōk, nakai es tycu pats sev.
Es pasateicu Tev par Tovu breineigū dzimšonu. Par tū, ka tu vīnmār sovā sejā attāloj Dīva labesteibu: Jō mīlesteibu, žālsirdeibu, aicynōjumu draudzētīs. „Filip, kas redz Mani, tys redz Munu Tāvu!”
Kungs, paļdis! Tu vīnmār esi pi manis! Dūd maņ spāku un dedzeibu, lai es prostu pījimt Tevi sovā sirdī! Dūd, lai muns vaigs deļ cytim kaut mozdrusceņ lyktūs leidzeigs Tovam attālam.

Kungs ir tyvu…

17. decembris Mīlesteiba ir pacīteiga.

Taitod, pavysam nu Abraama leidz Davidam ir četrupadsmit paaudzes; nu Davida leidz Babilonas vērdzeibai ir četrupadsmit paaudzes; nu Babilona vērdzeibas leidz Kristum ir četrupadsmit paaudzes. (Mt 1, 17).

Laiks. Laiks, kuru mērej ar ciļvāku eksistenci. Ar jūs dzeives pacālumim un krytumim. Ar prīka un skumju breižim, ar pīdzimšonas un nōves breižim, ar uzvaru un zaudējumu breižim, ar Tovas Mīlesteibas atraideišonas un atsagrīzšonas pi tōs breižim. Kod losu sv.Mateja uzraksteitūs vōrdus, tod tūs cylvāku dzeive, kuru vōrdi teik nūsaukti, līkās tikai taids breidis.
Kōpēc, Kungs, Tu gaideji tik ilgi, lai pasarōdeit pasauļam? Tys, kū Tu grybēji myusim parōdeit, taču ir pesteišona, ir lobums. Tovi vōrdi tok dzīdynoj un dūd mīru. Tod kōpēc Tu tik ilgi vylcynōjīs, lai atsaklōt piļneibā, lai nōktu pi myusim kai vīns nu mums? Es Tovā vītā byutu darejis pavysam cytaidōk. Jo es byutu Tovā vītā, es byutu pasasteidzis, atnōcis vysā slavā un gūdeibā, lai vysi Tevi pazeitu. Nabyutu vajadzējis pīlikt nikaidas pyules, nabyutu vajadzējis jautōt: „Voi Tys ir gaideitais Mesija?” Vyss byutu skaidrs jau pyrmajā breidī… bet voi tod staleits byutu pīmārōta vīta deļ pasarōdeišonas cylvākim?
Kungs, kōpēc gaideji tik ilgi? Kōpēc pīļōvi tū, ka cylvāki daudzas tyukstūšas godu dzeivōja tymsā, naziņā, sirds atsolumā, bet bīži ari īnaidā? Varbyut teiši tōpēc, lai Tova gaisma atspeidātu vysā sovā spākā un vareneibā? Gaisma tymsā. Dōvona, kuru nagaida, bīži vīn palīk gluži vīnkōrši nanūvērteita. Ar kaidu prīku mes gaidam tū, kō tryukumu izjyutam: mīlesteibu, draudzeibu, sevis akceptaciju. Es jyutu, ka tys vyss ir pastīptas rūkas attōlumā nu manis. Varbyut Tu vylcynōjīs tik ilgi tōpēc, ka… gaidēji aiz mīlesteibas, lai cylvāks saprostu, ka pats ar sovim spākim nav spējeigs piļneibā īmīļōt, navar byut laimeigs?
Kungs, Tu nōc pi manis breidī, kod es asmu sapratis sovu nīceibu, sovu tukšeibu. Tu nōc tod, kod muna tymsa sabīzej. Un tys ir vyslobōkais breidis, jo tikai Tu vari izgaismōt munas tymseibas krāslu. Jo Tu pats zyni atteiceigū laiku, kod mani vajag nūmīrynōt un prassi atrast manī vītu, kur varēsi pasacīmōt.
Nōc, Kungs Jezu!

18. decembris. Ar Jezus pīdzimšonu beja tai…

Jezup,Davida dāls, nasabeisti jimt Mariju, sovu leigovu, pi sevis; jo Tys, kas nu Jōs dzims, ir nu Svātō Gora. (Mt 1, 20)

Tys, kas ir pōrdabisks, izraisa manī bailes, jo pōrsnādz munas saprasšonas spējas. Varbyut nu tō ari rūnās naprasme uzaticēt Dīvam, namiteiga ceiņa pošam ar sevi: nu vīnas puses – pasaļaušona tikai uz sevi, uz sovim spākim, īspējom un dūteibom, bet nu ūtras puses, kaids mīreigs bolss, kurs mudynoj vysu salikt Dīva rūkōs, mudynoj uzaticēt… Tys, kas nūtyka ar Jezupu, kotru dīnu nūteik ari ar mani: bailes, lai pījimt tū, kas nōk nu Gora. Jo tys tok nūzeimoj tū, ka nu šō laika munai dzeivei ir piļneibā jōpasakļaun Dīva grybai, taipat kai Marijas dzeivei. Cik gryuši ir pasaceit tū vīneigū „jā”, kod zynu, ka tys nūzeimoj atsateikt nu sevis.
Varbyut tōpēc Marijas „jā” vērteibu var saleidzynōt ar pyrmū Dīva elpas dvesmu, ar pyrmū vōrdu, kas radeja pasauli. Tys vōrds deve dzeiveibu pasaulei, cylvākim. Marijas vōrds dūd jaunu dzeivi un cereibu tim, kuri atsarūn bezcereibas tymsumā. Pīkrisšonas un akceptacijas vōrds Dīva grybai ir piļneigi napazeistams. Vōrds, par kuru Marija nikod nanūžālōja, jo Dīvs izarōdeja uzticeigs sovam apsūlejumam. Jys napasorgōja jū nu cīsšonom, bet ari nikod naatstōja sovu Kolpyuni, saglobōja uzticeibu Jai.
Kotru reizi, kod es Tev, Dīvs, soku „jā”, kotru reizi, kod atsaveru cytam cylvākam, pasarōda gaisma tymseibōs, pasarōda cereiba. Reizem tys dōrgi moksoj, bet, kod vālōk es īraugu tō prīku, kuru uzjēmu, kuram paleidzēju, jō cereibu, smaidu, ticeibu, sirds pastyprynōjumu, tod gluži vīnkōrši aizmērstu par agrōkajom gryuteibom. Lai ari bīži ļaunais gors līk man dažaidus izmaklātus škēršļus, palelynoj tū izmārus, nūrōdūt uz naīspējameibu izdareit lobu, un caur tū parōda muna paaicynōjuma bezjēdzeibu, kotra cylvāka paaicynōjuma bezjēdzeibu: dori lobu un bēdz nu ļauna! Jo, lai ļaunais uzvarātu, vajag tikai nikō nadareit.
Jezup, ari tu pīdzeivōji īkšejū ceiņu, šaubas un nadrūšeibu, kaut ari beji saprōteigs, gudrs un Gora pīpiļdeits. Es tevi lyudzu, paleidzi maņ, lai Jezus pīdzymtu munā sirdī caur munu „jā” . Paleidzi maņ saprast jāgu tam, kas ir nūticis munā dzeivē pādejā laikā tai, kai Tu saproti, kod tymseibu un napiļneibu laikā pi tevis atnōce Dīva Dāls.

19. decembris. Īticēt cereibai par spīti cereibai

Jī obi, uzticeigi piļdeidami vysas Kunga bausleibas un lykumus, beja taisneigi Dīva prīškā. Bet jim nabeja bārna… (Lk 1,6)

Tei ir lela tragedija, kod navar byut bārni kaida nu laulōtū naaugleibas dēļ. Lela cilvēciskō tragedija, kura atsakōrtoj daudzōs gimenēs pōri godu tyukstūšim. Voi tei ir Tovas sirds atrībeibas, najyuteibas un aizcītynōjuma zeime pret cylvāku nalaimem? Un na tikai šaida veida tragedija, bet ari daudzas cytas – lelas un mozas: kaida tyvinīka nōve, dorba zaudēšona, aprunas, problemas, aizīšona nu seminara, škēršonōs, voi, kaut vai napylnvērteiba un vīnkōrši nagūds cylvāku acīs. Nagūds, voi vyspōrejō naticeiba Dīva labesteibai un teiša pōrlīceiba, ka konkretū cylvāku ir Dīvs atstōjis. Kōpēc Tu pīļaun, ka šōs nalaimes skar taisneigūs cylvākus, kuri navainojami dzeivoj pēc Lykuma prīkšrokstim? Kōpēc atļaun, ka cyti izasmej nu tim, kurus ir pīmeklējuse nalaime, kurim nav pasaveicis dzeivē?
Bet varbyut man ir jōvaicoj pavysam cytaidi: Nu kurīnes tī problemu skortī gyust spākus deļ tō, lai par spīti vysam varātu uzavest tik navaineigi, atbylstūši vysom bausleibom? Nu kurīnes tim, kuri cīš, ir tik daudz cīna un tik spēceiga ticeiba, nasaskotūt uz tū, kas ar jim nūteik? Jo tys tok ir piļneigi naracionali, bez jāgas. Kōpēc Zaharijs palyka par prīsteri ari turpmōk, nasaskotūt uz pōr jū klōjušūs nagūdu, un lyka Tev upurus? Dareja tū tai, jo tai vajadzēja? Jo vairōk navarēja atsakōpt? Bet varbyut pateišam beja dīvbejeigs cylvāks, pylns ticeibas, kaut ari na bez šaubeišonōs, jo tod, kod jys īraudzeja eņgeli, na uzreiz īticēja, ka jam pīdzims dāls. Dīvs ir īmīļōjis tūs, kuri jam uzticeigi kolpoj, un nasaskota ni uz kaidim lobumim. Kurs kolpoj gon tod, kod vyss nūrit labi, gon ari tod, kod klōjās ļauni. Voi tod nav vysgryušōk kolpōt Dīvam teiši taidā veidā, un cylvāku acīs izaskateit par muļki, jo pats nu tō nikō naīgyusti? Tei ir tik gryuta uzticeiba, bet tei kļyva par tik daudzu svātū liktini. „Jo muni celi nav jyusu celi, un munas dūmas nav jyusu dūmas”.
Un tūmār teiši deļ taidim cylvākim Tu gatavoj sovu atnōkšonu vērs zemes un ļaun Sevi pazeit cytim caur vīnkōršajim cylvākim, caur tim, kuri tic preteji cereibai, bīži vīn caur naizgleitōtim, bez dorba asūšim cylvākim, kurim dzeive ir darējuse pōri, bet kuri nav zaudējuši cereibu. Par spīti vysam un vysim.
Kungs, lyudzu, syuti munā ceļā taidus cylvākus, kai Zaharijs. Pīsaisti mani pi Sevis caur jūs līceibom. Lyudzu, īmōci man izturēt tymā, kas lobs, golvonūkōrt tod, kod par tū byus jōsamoksoj lela cena, kod byus kaut kas jōzaudej. Dōvoj maņ patīsas, varūneigas ticeibas dōvonu leidz pat beigom… Tōpēc ka ari mani Tu esi aicynōjis uz šaidu ticeibu.

20. decembris Dzeiveibas zeime.

Es napraseišu un nakārdynōšu Kungu (Is 7,12)

Es asmu cylvāks. Tys nūzeimoj, ka maņ ir vajadzeigas zeimes, vajadzeiga sveicynōšonōs zeime, vajag izstīptu rūku, laiku pa laikam ir jōapskauj sovs draugs, lai izrōdeit jam sovu draudzeibu… Maņ ir vajadzeigas zeimes, žesti, mimika, lai izrōdeit tū, kū izjyutu: prīku, skumes, nūžālu, dusmes… Bet storp šom vysom ikdīniškajom zeimem ir napīcīšama tei vīna, vyssvareigōkō: taida zeime, kas maņ namiteigi atgōdynōtu, ka munai dzeivei ir jāga, ka bīži vīn palākā monotonumā aizejūšōs munas dzeives dīnas ir ar jāgu, ka munas sirds pukstīnim ari ir sova jāga… Un es uzstōjeigi mekleju. Dīmžāl bīži vīn na tī, kur vajag. Mekleju lītas, personas, nūtykumus un sovūs meklejumūs pōrlīcynoju pats sevi, ka tys ir kaut kas absoluts, piļneigs, kas maņ jau tyuleņ snēgs laimi. Es pīkeru sevi pi dūmom, ka sōcu idealizēt kaidu personu, kaidus materialūs lobumus, kaidu situaciju. Jo es na reizi vīn sev soku: es byutu apmīrynōts, jo maņ byutu tys voi šytys, byutu apmīrynōts, jo īgyutu tō voi cyta cylvāka draudzeibu, byutu apmīrynōts, jo pīdzeivōtu taidu voi cytaidu nūtykumu, un tod es byutu laimeigs. Un tai es mātojūs, maklādams tū idealū zeimi, munu fetišu, kas varātu apmīrynōt munas sirds vysdziļōkōs ilgas.
Un ar pōrsteigumu atklōju, ka muna sirds tūmār meklej kaut kū vairōk. Ka tū navar pīpiļdeit nivīna līta, un nivīna persona, un ka vīnmār muna sirds ilgōsīs pēc kaut kō vairōk. Es atklōju, ka muns ceļōjums magiskōs zeimes meklējumūs, nūvad mani pi mūkom, pi myužeigō namīra sirdī, pi namīra dvēselē, ka muna sirds teik grauzta veļ vairōk un es nūnōku veļ lelōkā apmulsumā, nakai pyrms tam. Tys, kam vajadzēja nest man laimi, dora, ka es jyutūs veļ nalaimeigōks, jo… mekleju ōrpusē. Jo man līkās, ka pateišam muna dzeive nikō nanūzeimoj, ka muna pīdzimšona beja tikai gadejums… Un mekleju ōrpusē, veļ vairōk palelynōdams distanci storp sevi un sovu sirdi. Es aizmērstu, ka Tu tok dzeivoj jymā un maigi čuksti maņ ausī: „Tev byus vyss, kas vajadzeigs, lai byutu laimeigs. Voi tu tū naredzi? Kōpēc tu meklej kaut kaidas magiskas zeimes ōrpus sevis un aizmērsti par tū, ka Es dzeivoju tevī? Jo tu meklej mīru, pīdūšonu, žālsirdeibu, tod īsaskoti sovā sirdī un īraugi, ka tōs tī ir, tikai nadaudz apputējušas, aizmērstas…”
Kungs, voi Tu maņ caur tū grybi pasaceit, ka vyssvareigōkō zeime deļ manis ir muna poša dzeive? Ka es varu uz tū pasaskateit pa jaunam, uz vysom sakōvem un naveiksmem pasavērt pavysam cytaidi, ar Tovom acim?
Kungs, redzi, es stōvu Tovā prīškā nūsamūcejis, navareigs kai bārns. Nūguris nu namiteigim meklējumim ōrpusē, kurls pret sovas poša sirds bolsu, kura maņ atgōdynoj Dzeiveibas vōrdus: „Es asmu Ceļš, Patīseiba un Dzeiveiba… tevī!”

21. decembris. Pasaskateit ar mīlesteibu.

Celīs, muna draudzine, muna skaistule, un nōc šur! (Dz 2,10)

Cik daudz ir dažaidu veidu, kai pasaskateit: kod eju pa īlu, kod tajā pošā dīnā sateiku dažaidus cylvākus, paziņas, dorba bīdrus, tyvinīkus gimenē, kotrs nu jim uz mani skotōs pa sovam. Vīni ar labvēleibu, ar prīku acīs, ar optimismu, cyti ar vīnaldzeibu, reizem kritiski, reizem ar distanci. Bet es tok asu tys pats cylvāks, un dažu stunžu laikā nikas manī nav mainējīs. Un reizem es jyutūs apjucis, jo nazynu, kurs nu šim skatīnim ir patīss. Kū maņ dūmōt par sevi? Voi cytu cylvāku skatīņs parōda patīseibu par mani, voi dreižōk tei ir jūs pošu problemu, ļaunuma un namīra projekcija…? Kurs ir tys eistais un navyltōtais skots uz mani? Kur tū var satikt?
Par laimi maņ ir pīredze, kai uz mani skotōs muni draugi, kuri vīnmār manī īvāroj lobū un skaistū, tōs lītas, kas tik bīži bāg prūjom nu manis poša. Jī saskota manī daudz vairōk lobū īpašeibu, nakai es pats sevī. Jī nakoncentrej uzmaneibu uz tū, kas ir ļauns, nagremdej mani, jo skotōs uz mani ar mīlesteibu un prūt tū īlikt parostā, atklōtā skatīnī. Jī skotōs un vīnmār dūd maņ īspēju, kod maņ godōs izdoreit kaidu pōrkōpumu, jī mani mīrynoj un atbolsta tōlōkajūs centīņūs… Jī atgōdynoj maņ, ka jī maņ tic. Un ar sovim skatīnim jī maņ atgōdynoj tū, ka Tu pyrmais esi pasaskatējis uz mani taidā veidā. Jūs skatīni atspūguļoj Tovu skatīni!
Tys beji Tu, kas pasavēre ar mīlesteibu uz jaunekli. Tu pasavēri acīs sovim mōceklim, atgōdynōdams jim: „Tys nav īspējams pi cylvākim, Dīvam vyss ir īspējams”. Cik bīži myusim ir gryuši pasavērt uz sevi tai, kai Tu pasavēri uz mums. Kungs, cik bīži maņ ir gryuši pasavērt uz cytu cylvāku, īdūmojūt par tū, kai Tu uz jū pasavērsi, kū Tu deļ jō vēlejīs? Bīži es naprūtu pasavērt uz cytim taidā veidā, un… naprūtu tai pasavērt pats uz sevi… Vīnkōrši, ar mīlesteibu, kura nameklej tū, kas ļauns, bet tū, kas ir lobs manī un cytūs.
Kungs, muna sirds ir namīreiga, jo skotōs uz cytim un uz sevi bez mīlesteibas. Dūd maņ jaunas acis, dori, lai munas krāslas pustymsā es īraudzeitu Tovu gaismu. Dori, lai es sovā dzeivē atklōtu Tovu klōtbyutni: maigu un reizem napīviļceigu. Īmōci man īsaskateit Tovōs acīs un atklōt tajōs Mīlesteibu, kura mani ir radējuse un uztur kotru dīnu. Ari šudiņ!
Dariušs Mihaļskis SJ

22. decembris. Svēteigi tī, kuri olkst pēc taisneibas

Jys īvārōja sovas kolpyunes zemeibu… (Lk 1, 48)

Kas ir taisneigums? Maņ ir gryuši atbiļdēt uz šū jautōjumu, jo es taču zynu, nu personeigōs pīredzes, ka vērs šōs zemes taisneibas nav. Cik bīži maņ ir nōcīs pīdzeivōt nataisneibu nu cytu puses, un cik bīži… es pats asmu bejis tai par īmesli caur sovu naobjektivitati, caur nauzmaneibu. Principā es taču grybu lobu gon sev, gon cytim, un tik bīži tys izavērš par ļaunumu. Tik bīži es asmu jēmis vārā sovu taisneibas izjyutu, un tikai sovu! Un kaidā breidī izarōdeja, ka ar tū vīn napīteik. Grybu lobu, bet doru ļaunu. Pēkšni izarōdeja, ka nav pīteikūši ar munu taisneiguma izjyutu, ar taidu munu pōrlīceibu, ka es taču zynu vyslobōk, ka es prūtu izlemt, ka es prūtu atrast pareizu attīksmi: atteiceibōs ar munim tyvinīkim, gimenē, sabīdreibā, gryutōs situacijōs, kur beja napīcīšams pījimt kompliceitu lāmumu, kod nagaideiti atsaklōja skaudeiba nu cytu puses, vēlēšonōs dominēt, kotrolēt situaciju, naudu, sakarus…
Es grybēju vysu izdareit pa sovam. Tōpēc bāgu nu atsateikšonom, nu cīsšonom, nu naizpratnes nu cytu puses. Jo vai tod maņ nabeja tīseibu sajimt lobu attīksmi pret mani, voi naasu peļnejis atzineibu nu cytim, vai prasmi izlemt? Un izarōdeja, ka es asmu pōrsarēkinōjis, jo pasaļōvu tikai uz sovim spākim. Jo beju aizmērsis, ka muna taisneiba nav Tova taisneiba. Ka munas stygas nav Tovas stygas. Ka muna izpratne par kolpōšonu Tev baļsteita vīneigi uz tū, kas ir efekteigs un efektivs, kas nas konkretu atrisynōjumu, ka tei beja munas gudreibas un muna spāka manifestacija, ka tei deve momentalu kompensaciju.
Tōpēc kaut kur dzili sirdī manī vīnmār beja bailes nu cīsšonom, pazamōšonas, pazemeibas. Tys ir kaut kas deļ vōjajim, es dūmōju. Un ar pōrsteigumu atklōju, ka tei tok ir teiši lela spāka zeime. Tys ir vīneigais ceļš vērs zemes, kurs vad uz Tovu Vaļsteibu. Te nav nūzeimes munas personeigajam spākam. Pyrmom kōrtom ir jōbyun pīkrisšonai nu munas puses, lai Tu byutu pyrmajā vītā vysā, un vysam ir jōnūteik tai, kai Tu grybi. Tikai tod var es varēšu atklōt Tovu klōtbyutni, Tovu pīdzimšonu vysōs lītōs, un reizē arī vysas lītas Tevī.
Kungs, naatstōj mani vīnu pošu ar munu īdūmeibu par sovu taisneigumu, ar munu sevis un cytu tīsōšonu. Dūd maņ saprast, kū Tu grybi nu manis! Atver munu sirdi, pīsaskar tai! Dori, lai tei maklātu tikai Tevi, Tevi – klōtasūšu cytūs, tajūs, kurus Tu nūlīc munā ceļā. Mōci mani pasaskateit uz jim pēc Tova taisneiguma māra… Un īmōci mani pasavērt taipat ari uz sevi… Kungs, īvāroj Tovas kolpyunes, Tova kolpa zemeibu!

23. decembris: Tev ir vyss…

Jōs kaimini un radinīki, izdzērduši, ka Kungs jai ir padarejis tik lelu žēlesteibu, prīcōjōs kūpā ar jū (Lk 1, 58)

Dīva Dāla pīdzimšona nav nikas cyts, kai Dīva klōtbyutne cylvāku vydā. Dīvs, kļyudams par cylvāku, Tu tyvojīs mums. Tu vairs naesi kaut kas tōls, naskaidrs, abstraktivs. Tu vīnkōrši nūsastōj myusu vydā, lai īsaskateit myusim acīs, lai uzlikt sovu rūku uz daudzajim sliminīkim un cītējim, lai runōt par Dīvu kai par Tāvu, lai tyvumā uzklauseit tū, kas myusim sōp. Voi var pīpraseit veļ vairōk? Tova žālsirdeiba piļneibā realizejās Tova Dāla atnōkšonā pi mums, pi mums taidim, kaidi asam, Mīlesteibā, kas apsamete uz dzeivi storp mums pīdūšonā, izleigumā, saskaņā, pesteišonā. Kōpēc es mekleju kū vairōk? Kōpēc mekleju sovu laimi kaut kur cytur? Voi tod na tōpēc manī ir tik daudz prīka un tik daudz naapmīrynōteibas, un varbyut pat ryugtuma, cinisma? Bet maņ tok ir vyss, jo man pīdar Tova Mīlesteiba un Draudzeiba? Kai var meklēt veļ kū vairōk? Voi tys nav vyss?
Bet tūmār Tova atnōkšona pi cylvākim napīpiļdeja mesianiskōs, karaliskōs atnōkšonas praseibas: parosts staleits, vīnkōrši un pat nadaudz rupjī goni, tymsums, cyvāku antipatijas, vīsmīleibas tryukums, cylvāku atraidejums un naizpratne… Na tai sagaida Karali, na tai sagaida Mesiju. Bet Tevi tys natraucēja. Jo Mīlesteibai natraucej atraideišona. Tei ir lelōka par munu naizpratni. Jā, Tev sōp muna naizpratne, muni laimes meklējumi ōrpus Tevis, bet Tu tok tik labi zyni munas sirds sōpes, tōs jyutu uzplyudumus, tōs sōpes. Tu vyslobōk saprūti, kas jymā dorōs, pazeisti jū. Tu redzi, cik bīži es nūdoru sōpes pats sev, cik bīži īvainoju cytus un Tevi. Tōpēc Tu atnōc un tōpēc napīvērs uzmaneibu manam „nā”, munai vīnaldzeibai, munam atsolumam. Tu atnōc nakts vydā, lai pats izjustu munas sirds tymseibu. Tu atnōc kai gaisma, cereiba, lobōkas reitdīnas apsūlejums, kai lobō vēsts par munas dzeives jāgu. Tu nōc pi manis taidā veidā, lai es saprostu, ka pat vystymsōkajūs munas sirds kakteņūs var īspeidēt Tova gaisma, un muns tymsums tū naizdzēss. Tu tōpēc nōc pi manis, tycādams, ka es varu pījimt Tovu Mīlesteibu, ka varu tū padareit par munas dzeives centru. Tik ļūti Tu tici maņ.
Kungs,Tu nōc pi manis, lai pavēsteit maņ, ka man ir vyss, ka man pīdar Tovas mīlesteibas piļneiba, ka man nav jōmeklej laime kaut kur tōli, ōrpus sevis, cytūs cylvākūs un lītōs. Tu nōc, jo tici maņ, kai nivīns cyts… Un taidā veidā atgōdynoj maņ, ka navar ticēt Tev, natycūt pats sev.

24. decembris: Dīva Pīdzimšona

Lai ir slaveits Kungs, Izraeļa Dīvs, ka žēleigi apraudzēja un atpērka sovu tautu (Lk 1,67)

Kungs, bet tys jau ir šudiņ? Jā, šudiņ! Es jau vairs navaru saceit, ka gaidu Tevi, ka mēginoju Tevi atrast. Tys jau ir šudiņ! Tu pats nōc pi manis un nagaidi, kod maņ izadūs izleidzynōt vysas munas stygas, ka maņ izadūs atrisynōt vysas problemas, vysas sarežgeitōs situacijas. Tik daudz veļ manī napiļneibu, reizem varbyut pat naīredzēšonas, nadabiskuma. Tev tys natraucej un Tu uzatici maņ, saceidams: „Nauzatrauc! Pasaver, tys ir šudiņ. Tys asmu Es! Atdori sovas acis, izstīp rūkas – Es asmu ar tevi. Es nōku, lai apcīmōt tovu sirdi un lai tevi atbreivōt nu tō, nu kō tu pats nikod naspēsi sevi atbreivōt: nu tova egoisma, nu tovas nauzticeibas sev, nu uzaticēšonōs un autentiskōs mīlesteibas uz sevi, kuru tu esi peļnejis. Redzi, Es nōku bez tova īlyuguma, es šudiņ pīdzimšu tovā sirdī. Voi tod tu nasaprūti, ka jo jau es te grybu tevi satikt, tod tys nūzeimoj, ka tu esi Munas mīlesteibas cīneigs?! Varbyut ir vērts riskēt un pamest vysu: napabeigtu atsagrīzšonu, jo pasaļōvi tikai uz sovim spākim; napīdūdamas situacijas, cylvākus, kuri Tevi arvīn aizskar. Riskej! Atstōj vysu Maņ un atļauņ Man pīdzimt tovā sirdī! Tōs ir Munas vīneigōs ilgas!
Voi saprūti, kas šudiņ var nūtikt tovā sirdī? Tik daudzu sīvīšu un veirīšu sirdīs vysā pasaulē?! Padūmoj par tū. Voi tu tū grybi? Jo nā, tod tys nikas, tikai pasoki Maņ tū. Es īvārōšu vysu, pat tovu atraidejumu. Es vīnmār stōvēšu pi tovas sirds durovom un gaideišu, cikom tu Maņ tōs atvērsi, lai Es varātu īīt un vakariņōt kūpā ar tevi, lai varātu lauzt ar tevi mīlesteibas, mīra, uzticeibas un draudzeibas maizi.
Nav svareigi, kū tu šudiņ jyuti. Lyuk, es stōvu pi tovom durovom un klauveju. Es grybu daleitīs ar tevi Mīlesteibā. Es grybu lauzt Maizi kūpā ar tevi. Pasaver pats un pasaklausi… (Breivs tulkōjums nu D.Mihaļska SJ rekolekcijom Adventa laikam)

Šys ir Jezus – Kēneņš Galdnīks,
Kurs beja nōcis nu Dīva, lai parōdeitu mums sovu sirdi.
Jys nūmyra, bet pīsacēle nu kopa važom
un apsūlēja vīnmār byut ar sovim draugim.
Jō mīlesteibas guņs paliks jū sirdīs,
un tys ir Dīva uzcaltais noms.

Ar šū svātdīni nūsaslādz Bazneicas gods. Tys ir ari veļ vīns nūdzeivōtais gods myusu dzeivē, kas vad tyvōk myužeibai. Tymsōs, eisōs dīnas vadynoj pōrdūmōt, kaidi mes asam bejuši aizgōjušajā godā: voi asam bejuši lobi sovas dzeives, sovas dvēseles pōrvaļdnīki un kū asam darējuši sovas dvēseles atpesteišonas lobā. Dīvs mums kotram ir devis īspējas, un tōs ir jōizmontoj. Mes nadreikstam aizabyldynōt, ka asam sajāmuši mozōk, kai cyti. Myusim ir dūts teiši tik, cik mums ir vajadzeigs pēc Dīva plāna, navys pēc myusejō. Un myusim byus Dīvam jōatbiļd par tū, kai asam izmontōjuši tū, kū asam sajāmuši, un voi asam izdarējuši vysu, kas ir īspējams.
Jūdu tauta gaidēja atnōkam Mesiju – kuru jī īsadūmōja kai karali, kurs jūs atbreivōs nu romīšu jyuga un „sakōrtōs” vysas laiceigōs, sabīdriskōs lītas. Tōpēc jim lykōs īļaunōjums tys, ka kaut kaids Jezus – galdnīka dāls – sludynoj par naizprūtamu Vaļsteibu, kurā Jys ir Vaļdnīks – Karalis. Un kur nu veļ nasaprūtamais paskaidrōjums, ka Jō vaļsteiba nav nu šō pasauļa… A kas tod sakōrtōs šū pasauli? Jo nav, tod lai nav – „Sit jū krystā!”
Vairōk kai 2 tyukstūšas godus atpakaļ nūtykušais tik dzeivi sasasauc ar myusdīnu cylvāku dūmom un cereibom, ka grybūt nagrybūt jōnūnōk pi secynōjuma, ka cylvākim laiceigais ir tai pīaudzis pi sirds un ir daudz tyvōks un saprūtamōks, nakai goreigais. Voi mes šudiņ nagaidam kaidu „supercylvāku”, kurs īsarass nazyn nu kurīnes un īvess kōrteibu myusu sabrukušajā vaļstī? Meklejam vaineigūs un „sytam krystā” kotru, kas mums napateik.
Ak vai, kod gon mes saprassim, ka vyspyrms ir jōmeklej Dīva vaļsteiba un tōs taisneiba, un vyss pōrejais tiks pīlykts klōt! Saceisit – mes tok meklejam Dīva vaļsteibu…, bet navaram tū īraudzeit. Jā, kod pasauļs ir īļaunōjumu un grāku pylns, kod materialōs ryupes nūmōc prōtus, tod gryuši ir pōrsaslēgt uz goreigajom lītom.
Bet Dīva vaļsteiba ir myusu vydā! Mes vysi asam radeiti pēc Dīva attāla. Pasaver uz kaimiņu sev blokus bazneicas sūlā – jys ir tovs brōļs un tova mōsa, jo mes vysi asam Dīva bārni. Un kurs gon spēs nūdareit pōri sovam mīseigajam brōļam un mōsai? Un Jezus sacēja: „kur divi voi trejs ir sasapuļcējuši Munā vōrdā, tī Es asmu jūs vydā”, taitod – Jezus ir myusu vydā! Un, jo Dīvs ir ar mums, kas tod var byut pret mums! Tei tod ari ir Dīva Vaļsteiba, un myusim atlīk tikai byut uzticeigim un lobim šōs Vaļsteibas pavaļstnīkim. Voi tys ir par daudz praseits? – Nimoz nā! Voi tod ir tik pōrōk gryuši īvārōt tikai desmit Dīva dūtōs bausleibas? Nikas naīspējams tajōs nateik praseits! Un, īsadūmojit, kaida byutu pasaule, jo vysi, vysi tōs īdzeivōtōji dzeivōtu pēc Dīva lykumim! Jyus saceisit – tei ir utopija… Jā, pasaverūt uz myusdīnu pasauli, kurā volda cyti lykumi, tei pateišam līkās utopija. Tōpēc myusim ir jōsalyudz par vīnōteibu tautu storpā, jōlyudz par kristīšu vīneibu, lai ōtrōk pīnōktu tys laiks, kod byus vīns gonampulks un vīns ganeitōjs.
Šudiņ Kristus – Vyspasaules Karaļa svātki. Jys ir Karalis, kura lykumi nasamaina, bet pastōv myužeigi. Un Jō apsūlejumi ir drūši un naapšaubami: vysi, kuri paliks Jam uzticeigi, īmontōs Dabasu Vaļsteibu.
Jo tu vēlejīs, lai tovs sapnis pīsapylda,
eistynoj tū lānom un pōrlīcynōti.
Jo mozōks sōkums,
jo lelōks nūbeigums.
Jo tu vēlejīs dzeivōt breivu dzeivi,
nasasteidz, ej mīreigi.
Izdori nadaudzas lītas, bet izdori tōs labi!
Dīnu pēc dīnas,
akmini pi akmiņa,
lānam cel sovu nūslāpumu.
Dīnu nu dīnas ari tu augsi;
tu īpazeisi dabasu vareneibu! (Donovans)

Dōrgī laseitōji!
Ar šū avīzeites numuru „Aglyunas zvaneņš” nūslādz sovu 12. pastōvēšonas godu. Leidz šō goda novembram nu 1996. goda pyrmōs Adventa svātdīnes kotru svātdīni jyusim beja īspēja pasmeļt kaidu goreigu dūmu nu myusu mozō, nacilō izdavuma. Dīmžāl, man jōlyudz jyusim pīdūšonu par tū, ka novembrī avīzeite vairs naizgōja – Dīva plāni beja cytaidi, nakai myusejī…
Īsōkumā avīzeite iznōce pat leidz 150 eksemplarim, pādejūs godūs, pasateicūt īspējai avīzeiti izlaseit internetā, drukōtū numuru skaits sasamozynōja teiši 10 reizes – 15 eksemplari. Paļdis uzticeigajim laseitōjim!
Lels paļdis vysim, kas šajūs daudzajūs godūs ir paleidzējuši pi avīzeites izveidōšonas: pyrmom kōrtom – Malnovas draudzes prāvestam par daudzajim materialim un materialū atbolstu, Aglyunas vikarim – par īvodrokstim pyrmajūs godūs, EJK mōsom – par iztulkōtū grōmotu un daudzajim rokstim, taipat Stoļerovas draudzes prāvestam par dzejom, un daudzim, daudzim cytim, kas atbaļstēja „Aglyunas zvaneņa” izdūšonu.
Dīmžāl, vīns kara laukā nav karōtōjs. Jo sōkumā īvodrokstus kotram numuram rakstēja kaids nu Aglyunas draudzes prīsterim, tod pādejūs godus nivīna rokstu rindeņa nu jim nav radzāta. Vīns pēc ūtra pazuda ari myusu kaimiņu draudžu korespondenti. Pat apsveikumus voi leidzjyuteibas nivīns vairs nasavēlej īlikt. Taitod – izdavums ir sevi izsmēlis. Lai izdūt normalu draudzes avīzi, kurā byutu vysas aktualōs ziņas un jaunōkī nūtykumi, ir jōbyun vasalai komandai, kur sasadorboj gon prīsteri, gon draudzes lūcekli. Tys myusim pa 12 godim nav izadevis.
674 avīzeites numuru sagatavōšona ir prasējuse miļzeigu dorbu – atbylstūšu materialu sameklēšona kōrtejai liturgiskō goda svātdīnei, symtim rokstu iztulkōšona, pōrraksteišona uz datora un kopēšona, bez tam tī ir ari materialī izdavumi, kurus segt vīnam pošam ir arvīn gryušōk.
Taitod – šys ir „Aglyunas zvaneņa” pādejais, saeisynōtais numurs. Pījimsim, ka taida ir Dīva gryba.
Es ceru, ka, godim ejūt, atsarass entuziasti, un Aglyunas draudzei byus otkon sova, kvalitativa avīze.
Vēlejūt jyusim vysim svēteigu Bazneicas goda nūslāgumu – jyusu „Aglyunas zvaneņš” un Lidija.

Lyugšona.
Ak, muns Dīvs, es pasateicu Tev par tū, ka varu byut pi Tovom kōjom! Cik Tu esi lobs! Tu mani mīļoj. Līkās pat naprōteigi tū īsadūmōt, ka Tu, piļneigais Dīvs, mīļoj mani – naboga grēceigū, gļēvū byutni, kas izdora tyukstūts grāku dīnā. Nā, tys nav naprōts, tei ir patīseiba, Tovas Dīviškeigōs Sirds patīseiba, un Tova mīlesteiba stōv pōri myusu mīlesteibai un Tova sirds ir bezgaleigi lelōka par myusu sirdim.
Cikom vyss ir mīgā, īgrymis klusumā un tymsā, es dzeivoju Dīva pakōjē, atveru sovu dvēseli Jō mīlesteibai, stōstu Jam, ka mīļoju Jū, un Jys atbiļd, ka es nikod namīļōšu tik ļūti, kai Jys mīļoj mani. Kas tei par lelu laimi – pavadeit šōs naktis kūpā ar Dīvu.
Mōci mani, kai šōs naktis padareit garōkas, kod asmu vīns pi Tovom kōjom. Vyss guļ, nivīns nazyna par munu laimi un nasadola ar tū. Es asmu laimeigs pavadeit šōs naktis kūpā tikai ar Tevi, ak muns Dīvs. Amen. (nu grōmotas „Ķeltu vakara lūgšanas”)

Ir skumes, kas rūnās, kod mes pōrōk pīsasaistam sev pošim un materialajom lītom. Mes asam dusmeigi uz cylvākim, kas it kai pīvērš mums pōrōk moz uzmaneibas. Mes kļyustam greizsirdeigi, dūmōdami par tū, ka cytim ir, un daudz vairōk ir, nakai myusim. Mes sōcam sevi žālōt: cik vyss ir gryuši un cik slikti mums klōjās!
Un tūmēr ir tik daudz kūku un puķu, tik daudz tauriņu un putnu, tik daudz pļovu un mežu, un tik daudz breinumu mums apkōrt, kas ilgojās tikai pēc tō – izdzīdynōt cylvāku nu jō skumem. Īsamōci puķu un kūku vōrdus, putnu un zyvu vōrdus, un Dīva vōrdu. Atver sovu goru gaismai. Atver sovu sirdi prīkam
Tam, kurs gryb īprīcynōt cylvākus, ir jōnas sevī prīks.
Tam, kurs gryb pasaulī īnest syltumu, ir jōnas sevī guņs.
Tam, kurs gryb paleidzēt, ir jōbyun pīpiļdeitam ar mīlesteibu.
Tam, kurs gryb vērs zemes panōkt mīru, ir jōatrūn mīrs sovā sirdī. (F.Bosmans)
***
Īmīsōtō Vōrda Mōte un myusu vysmaigōkō Mōte, Marija, mes sleigstam ceļūs pi Tovom kōjom jaunōs dīnas reitausmā, kas ir veļ vīna lela Kunga dōvona. Mes īlīkam Tovōs rūkōs un Tovā Sirdī vysu myusu byuteibu. Mes byusim Tovi ar grybu, dūmom, sirdi un mīsu. Rōdi mums ceļu, Dabasu Vaļdneica, un pavodi myus ar sovu Mōtes īdvesmu, pat myusu vysnīceigōkajūs dorbūs, lai tī byutu teiri un tyktu pījimti svātō un bezvaineigō Upura breidī.
Dori myus svātus, lobō Mōte, - svātus, kai Jezus mums ir nūvēlējis, kai Tova Sirds myus lyudz un dedzeigi vēlejās. Amen. Esi sveicynōta, Marija!

PŌRDŪMOM
Šōsdīnas Evaņgelija lasejumā mes dzērdējam myusim tik pazeistamūs vōrdus: svēteigi tī, kuri nakōroj pēc monta, svēteigi nūskumušī, svēteigi mīra nesēji – tai sōcās Pesteitōja Kolna mōceiba, kurā sakoncentreita golvonō evaņgeliskō mōceiba par dzeivi. Un laikam nikod cylvāks naspēs izsmeļt vysu šū svātū dīviškeigū vōrdu dziļumus. Kolna mōceiba na jau gadejuma pēc tyka saceita uz kolna. Kai senatnē uz Sinaja kolna tyka dūts Lykums, tai, pasaceļūt uz vīna nu kolnim Galilejas azara krostā, Kungs pasludynōja Sovu Lobū Vēsti, Sovu Jaunū Dereibu, Sovu Jaunū dzeivi. Nu šō kolna atskanēja vōrdi par atjaunōtū dzeivi.
Kolna mōceiba sōcās ar vōrdu „svēteigi”, tys ir – laimeigi, taidi kam ir vysa dzeives piļneiba, bet beidzās svēteibas, voi svēteibu apsūlejums, ar vōrdim: „Prīcojitēs un līksmojit, jo olga jums Debesīs ir lela.” Par kū tod runoj Kungs? Par tim, kurim vīnmār veicās? – Nā! - Par tim, kuri vīnmār ir dzeivōjuši gaišu, nasōpeigu, bezryupeigu dzeivi? – Nā! – Par tim, kurim dzeivē nav gadējušīs škēršli, vilšonōs? – Nā! – Jys nūsauc par laimeigim nūskumušūs, vojōtūs par taisneibu un soka mums, ka cīsšonōs ar mums ir Kungs.
Voi tys kaut kaidā veidā atsateic uz mums? Vysteišōkā! Tōpēc, ka vysa pasaule cīš, kotrs cylvāks cīš. Na par veļti Jaunajā Dereibā saceits: „Pasauļs īgrimis ļaunumā”. Rugta patīseiba, bet eista patīseiba. Mes pīdzymstam šymā pasaulī ar raudom un aizejam ari taipat. Myus nūmōc slimeibas un naspāks. Eisa ir cylvāka dzeive – Ijaba grōmotā tei teik saleidzynōta ar zīdu, kurs šudiņ uzplaukst, bet reit jau ir nūveitis. Veļ šajā grōmotā ir saceits, ka cylvāks, pīdzimis nu sīvītes, dzeivoj nailgu laiku un ir namīra pylns. Pateišam, jo mes pōrdūmōsim sovu dzeivi, mes īraudzeisim, cik daudz tajā ir bejis satricynōjumu, saryugtynōjumu. Var saceit, ka pat nivīna dīna napaīt, lai cylvāks par kaut kū naskumtu, nasamūceitu nu goreigom un mīseigom sōpem. Beigu beigōs, napaspējis uzplaukt, jys sōc nūveist, palīk vōjōks, sajyut vērs sevis soltū, napīlyudzamū nōves rūku. Nikaida šōszemes slava, par vysžylbynojūšōkō, navar myus paglōbt nu šō naspāka; un kod cylvāks, vacs un slyms, atsarūn varas hierahijas augstumūs, patīseibā jys ir nalaimeigs, un nikaida slava jam naspēs aizvītōt tū, kū jys ir pazaudējis.
Nav īspējams nūsaukt vysu, kas myus pīmeklej dzeivē: draugu nūdeveiba, škēršonōs ar mums dōrgim cylvākim, myusu vysdedzeigōkū vēlēšonūs napīsapiļdeišona, trīcīni, kurus mes sajemam sovai patmīleibai, vilšonōs cylvākūs un vyss myusu grēceigais naspāks.
Lai kai izamaineitu dzeive vērs zemes, mes tūmār varam saceit, ka cylvāks, kurs pīdzimis nu sīvītes, dzeivoj nailgu laiku un ir namīra pylns. Kū izcīte cylvāki pyrms pīcom tyukstūšom godu, tū pošu izcīš jī ari šudiņ! Taidi poši ir myusu grāki un tōs pošas skumes, tys pats myusus satrauc kai tyvumā, tai tōlumā, un nav mīra vērs zemes – kai ir bejuši kari, tai tī ari ir: te vīnā, te ūtrā vītā – taida ir cylvāka dzeive. Tei ir leidzeiga tymsai olai, kurā tik tikkū speid gunteņa, un cylvāki brīn pa tū, lai nūkļyut veļ lelōkā tymsumā, jī brīn vīns aiz ūtra, ōtri nūejūt sovu ceļu. Tei ir dzeives eistineiba. Vyss skaistais aizamērst. Kai ir sacējis dzejnīks Deržavins:
Laika upe sovā skrējīnī
Aiznas sev leidza cylvāku dorbus
Un nūgremdej aizmērsteibā
Tautas, vaļstis un kēneņus.
Vyss paīt, nikas napalīk, taida ir eistineiba, ryugtō eistineiba, un tōpēc Svātī Roksti soka, ka „pasauļs īgrymis ļaunumā”. Un Pats Kungs mums soka: „Pasaulē jyusus sagaida bādas”.
Bet kōpēc tod Jys, sludynōdams mums sovu mōceibu, sōc ar vōrdim „svēteigi, jyus” – „laimeigi jyus” – un nūbeidz: „Prīcojitēs un līksmojit”? Mes jautōsim: „Kungs, kaidi tod mes laimeigī, jo mes dzeivojam skumēs un bādōs? Kai mes varam prīcōtīs un līksmōt, jo uz mums kai akmiņs guļ myusu vōjumu, grāku un saryugtynōjumu slūgs? Un tūmār Jys soka: prīcojitēs un līksmojit. Tymā ir Kristus-Pesteitōja spāks, kurs atnōce teiši pi tim, kas cīš, teiši pi tim, kurim Jys sacēja: „Nōcit pi Manis vysi, kas strōdojat un cīšat gryuteibas”. Un tymsajā olā atsavēre lūgs, un nu turīnes izleja gaisma, un Jys sacēja: ”Vysi, kas cīšat gryuteibas, prīcojitēs, jo Es cīšu kūpā ar jums. Es jyusus īvesšu gaisājā pasaulē. Prīcojitēs un līksmojit, jo lela ir jyusu olga debesīs”.
Kas tod tei ir par olgu? – Tei ir bezgaleigō Kristus mīlesteiba, kas myusus apjem kai gaisma, kai svēteiba, kai prīks, kai mīrs. Un mes atnōkam uz bazneicu, lai pīsaukt Jū, tōpēc ka debesis ir tepat; tōs nūsalaiž pi mums svētneicā, kod mes nūturam Svātū Misi. Pats Kungs atnōk pi mums, un debesis atspeid pōr mums. Tōpēc tagad, te asūt un lyudzūtīs, myusim ir jōsajyut, ka Dīva rūka, Kristus svēteiba, ir pōr kotru nu mums, ka Jys myus paceļ, dūd mums spāku, dūd mums prīku, tōpēc ka nav mums cyta Pesteitōja, kai vīneigi Jezus Kristus. Un asūt blokus Tam, kurs izcīš myusu cīsšonas, izamaina vyss – bādas pōrsavērš prīkā, tymsa izkleist, uzaust gaisma, un mes varam iztaisnōt sovus placus, drūši skateitīs uz prīšku un saceit: „Ar mums ir Dīvs, saprūtit tū, pogōni, un pasakļaunit Jam”. Mes varam saceit: „Kungs ir muna gaisma un muns Glōbējs, nu kō maņ beitīs?”
Atnōk prīks, tymsā atspeid gaisma: „gaisma atmirdzēja tymsā, un tymsa tū nauzvarēs”. Šū gaismu mes varam īraudzeit tikai ar ticeibas acim. Nikas myus naizglōbs, izjamūt ticeibu, kas aizvad pi Kristus – Pesteitōja. Atverit sovas sirdis tagad, te un šymā breidī, lyudzitēs, lai Jys pīsaskar jums, lai Jys te, un šajā breidī nūjem nu jyusim vysu dzeives smogumu. Tōpēc, ka Jys pats soka: „Nōcit pi Manis!” Un tagad myusim ir jōīt pi Jō – tod mes atrassim mīru myusu dvēselem: gaismu, mīru, mīlesteibu, prīku un svātlaimi. (Pr.A.Meņs)

Par myužeigū un pōrejūšū.
Kaids gudrinīks ir sacējis, ka navar divreiz īkōpt vīnā un tajā pošā upē, jo yudiņs aiztak, un pēc sekundes tys vairs nabyus tys pats yudiņs, bet pavysam cyta straume. Taipat ari laiks, kurs namiteigi skrīn uz prīšku. Pyrms stuņdes mes veļ bejam ceļā uz bazneicu, bet tagad asam jau vasalu stuņdi tyvōk sovas dzeives beigom. Laiku navar apturēt – tys aiznas vysu sev leidza. Un Kungs nu myužeibas stīp mums pretim rūku, lai mes šajā dzeives straumē napazustu, nanūsleiktu, lai myusim byutu Jō spāks, Jō svēteiba un mīlesteiba.
Nav nu mums atkareigs, voi mes spēsim šū paleidzeibu izmontōt, tōpēc ka myusu dzeives laiveņa ōtri paskrīn garum krostim, un, raug, kur breineiga pīstōtne, un mes aizadūmojam: pīstōt, voi napīstōt, bet, cikom mes dūmōjam, tei jau aizsleidēja mums garum.
Ir kaids stōsts par vīnu zānu, kurs bērneibā, staigōdams pa īlu, pēkšni pamanēja sīnu un tajā – zaļas durovas. Jys tōs atvēre, durovas nabeja aizslāgtas, un, īgōjis īkšā, jys īraudzēja breinumaini skaistu dōrzu, taidu, kaidu jys sovā myužā veļ nikod nabeja redzējis: tī auga naparostas puķes, rūtaļōjōs breinumaini dzeivnīki, dzīdōja nadzērdāti putni, un naizsokami labesteigas sīvītes jū sveicynōja. Kai sapnī jys aizgōja nu šō dōrza, jo jam tai nasagrybēja īt prūjom, bet sīvītes – dōrza sorgōtōjas – jam sacēja: „Kaidu reizi tu pi mums atsagrīzsi, bet tikai tod, kod tū pats grybēsi”.
Un tai, pēc daudzim godim, kod zāns jau beja students, jys brauce pa šū īlu. Jys najauši īraudzēja jau seņ aizmērstū žūgu un zaļōs duroveņas. Jys grybēja uzsaukt šoferam: „Apsastōj!”, bet pēc tam padūmōja: „Es nūkavēšu uz eksamenu, nūkavēšu uz institutu”, un aizbrauce garum, dūmōdams: „Es atsagrīzšu, un tod nu gon es pīklauvēšu pi šom durovom”. Bet, kod jys brauce atpakaļ, jys vairs naīraudzēja zaļōs durovas: beja mōjas, beja sīna, bet nikaidu durovu nabeja. Un tai tys atsakōrtōja jō dzeivē vairōkas reizes: kod jys kaut kur steidzēs , pēkšni jam ocu prīškā nūsastōja sīna un nūslāpumainōs zaļōs duroveņas uz dabasu un zemes paradizi. Un jys sacēja sev: „Redz, kur tōs ir! Tikai tagad maņ nav laika, tagad maņ jōsasteidz – es tū izdareišu atpakaļceļā!” Bet atpakaļceļā nikō vairs nabeja. Kod jys palyka vacs, tod beidzūt saprota, ka veļteiga beja jō steiga, ka tys vyss beja tukšeiba, ka jys dzynōs pēc mirāžas, bet sovu laimi dzeivē palaide garum. Un tod kaidu nakti jys, izmysuma dzeits, izgōja nu mōjom un kleida pa pazeistamū īleņu, carādams īraudzeit apburtōs durovas. Bet nu reita jū atroda myrušu, pa tymsu īkrytušu napamaneitā bedrē.
Tys ir stōsts – legenda par myusu dzeivi. Ari mes taipat skrīnam pa dzeivi, bet Dīva bolss myus sauc: „Apsastōj, atsagrīzīs!” Myužeibas bolss myus sauc: „Ir pi Manis deļ tevis vyss: Kristus Sirds, kas vysim atvārta, Kristus mīlesteiba, kas vysu aptver. Apsastōj, īsaklausi!…” Tōpēc jau bazneicom ir īreikōti zvoni, lai cylvāki, kuri steidzās sovōs ikdīnas gaitōs voi strōdoj, dzēržūt zvona skaņas, apsastōtu un padūmōtu: „Kungs myusus sauc”. Un lai kotrs, kurs ir teirumā voi tērgā, apsastōtu šymā breidī un nūskaiteitu lyugšonu.
Kaidreiz beja skaists īrodums: kod bazneicā sv. Mises laikā nūtyka Paceļšona, zvanēja bazneicas lelais zvons – un vysi cylvāki, izdzērduši zvona skaņas, uz breidi pōrtrauce sovu dorbu, lai atcarātūs par Kungu, atcarātūs par debesim, pacaltu uz debesim sovas acis, - jo mes vysu laiku pa zemi rūkamēs, it kai myusim vērs tōs myužeigi dzeivōt.
Paceļt acis uz debesim – tōpēc, lai atsadzeivynōt, lai sajimt Svātō Gora dōvonas, lai sajust, ka myužeiba tepat blokus. Bet mes paejam garum, naīvārojam, steidzamēs un palīkam tukšom rūkom. Jā, dzeive ir skrējīņs, apsastōt nadreikst, bet var sajimt nu Kunga žēlesteibas dōvonu un myuža golā – myužeibas vainagu.
Apostols Pōvuls par sevi sacēja: „Lobu ceiņu izceinēju, skrējīni pabeidžu, ticeibu saglobōju. Atlīk maņ tikai sajimt taisneibas vainagu, kū muns Kungs, taisneigais Tīsness, dūs man tymā dīnā…”
Lai Dīvs dūd, ka ari mes vysi sovas dzeives beigōs varātu par sevi saceit, ka skrējīni pabeidzem, ticeibu saglobōjam. Bet kai saglobōt ticeibu šajā steigā un burzmā? Tikai tod, kod mes ik pa breižam paceļsim sovu skotu uz debesim, tikai pīvēršūt sovu sirdi Tam, Kurs vīnmār ir pōr mums, pōr vysu pōrejūšū, aizejūšū, laiceigū, tōpēc ka Kungs vīnmār aicynoj: „Nōcit pi Manis vysi, kas asat bēdeigi un gryutsirdeigi, jemit Munu jyugu uz sevis: jo Muns jyugs ir pateikams un Muna nosta ir vīgla”. (Pr.A.Meņs)

2. novembris – Dvēseļu dīna.
Ar aizīšanu myužeibā nūsaslādz cylvāka dzeive, laiks, kas jam beja dūts, lai pījimtu Dīva žēlesteibu, kas atklōta Kristū. Tyuleņ pēc nōves nūteik atseviškō tīsa, kuras iznōkums ir voi nu tyuleiteja īīšona Dabasu svātlaimē, voi ari nūnōkšona škeisteitovā, voi myužeigajā pazusšonā.
Tī, kas mērst žēlesteibas stōvūklī un draudzeibā ar Dīvu, un kas ir piļneibā škeisteiti, dzeivoj uz vysim laikim kūpā ar Kristu. Jys redz Dīvu taidu, kaids Jys ir. Šei dzeive kūpā ar Dīvu un svātajim teik saukta par Debesim.
Tī, kas mērst Dīva žēlesteibā un draudzeibā, bet nav piļneibā škeisteiti, lai gon jim nūdrūšynōta myužeigō pesteišona, izcīš pēc nōves škeisteišonu, lai īgyutu svātumu, kas napīcīšams īīšonai dabasu prīkā.
Kristītis, kurs sovā nōvē ir vīnōts ar Kristus nōvi, uzlyukoj tū kai atsagrīzšonu pi Kristus un īīšonu myužeigajā dzeivē. Par tū līcynoj ari rituala vōrdi, kas teik izsaceiti Postora svēteibas laikā: „Aizej, kristeigō dvēsele, Dīva, vysuvarenō Tāva, vōrdā, kas tevi ir radējis; Jezus Kristus, dzeivō Dīva Dāla, vōrdā, kas ir cītis par tevi; un Svātō Gora vōrdā, kura žēlesteibu tu sajēmi. Lai tev teik sagatavōta mīra vīta pi Dīva un svātajim. Atsagrīz pi sova Radeitōja, lai tu radzātu Pesteitōju vaigu vaigā.”
Leigovaiņs atnōk naktī… Gaisma, kas nadreikst izdzist, ir ticeibas gaisma. Mūdreiba, uz kuru aicynoj Jezus, vīnmār ir saisteita ar Jū, ar Jō atnōkšonu kai pādejā dīnā, tai ari ikdīnā.
Tai ka mes nazynam ni sovas aizīšonas dīnu, ni stuņdi, tod, sekojūt Kunga breidynōjumam, myusim ir jōbyun namiteigi mūdrim, lai nūpeļneitu tū, ka, nūsaslādzūt myusu zemes dzeivei, mes varātu byut kūpā ar Jū Dabasu gūdeibā un tyktu īkļauti Dīva svātū pulkā.
Byusim vīnōti ar Jezu Jō Sirds mūdreibā! Svēteigs ir tys, kas nūmūdā! (V.E. Ā.A.Brumanis)

Vatikana radio ziņas.

Roma. Itālija. Lai ari oficialais protokols tū naprosa, Vatikanā ir sāras: 83 godu vacumā Romas Pija XI klinikā ir miris Kamillo Čibins, kaidreizejais Vatikana žandarmerijas generalis. 1971. godā nūnōcis karaveiru korpusa generalinspektora omotā, Čibins vadēja Vatikana žandarmeriju 35 godus, nūkolpōdams Svātajam Krāslam pavysam 58 godus nu pāvesta Pōvula VI leidz Benediktam XVI. Šū daudzū godu laikā ir bejuse dīna, stuņde un minute, kurus jys nikod vairs nagrybātu pōrdzeivōt: 1981. goda 13. maija plkst. 17.17, kod pāvests Jōņs Pōvuls pakryta, īvainōts un nūasiņōdams pēc atentata, kuru izdarēja Ali Agdža. Pēc šō nūtykuma jys īsnēdze atlyugumu, bet pāvests Jōņs Pōvuls II tū napījēme. Godu pēc atentata, Fatimā, uz kurīni Jōņs Pōvuls II beja devīs svātceļōjumā, lai pasateikt Dīvmōtei par izglōbšonu, Čibins apturēja veļ vīna naprōša rūku, kurā beja nazis, ar kū jys uzbruka pāvestam. Čibins aizgōja pensijā 2006. godā, nūdūdams vadeibas grūžus sovam vītnīkam Domeniko Džiani, kurs pošlaik ir Vatikana žandarmerijas generalinspektors.
Vatikans. 28. oktobrī nūtyka svineiga jaunō mōceibu goda atklōšona pāvesta „Urbanianas” universitatē. Ar uzrunom mōceibu goda atklōšonā uzastōja universitates kanclers, kardinals Ivans Diass, kurs ir ari Tautu evaņgelizacijas Kongregacijas prefekts, kai ari studentus uzrunōja vīns nu Afrikas veiskupu Sinodes daleibnīkim, Kinšasas arhiveiskups Lorens Monsenguo Pasinja.
„Urbaniana” kotru godu pījem ap pusūtram tyukstūšam studentu nu 90 vaļstim. Bez centralōs mōceibu īstōdes Vatikanā, universitatei ir veļ 92 filiales 5 kontinentūs, taidā veidā atspūguļojūt Bazneicas vyspasaules raksturu un tōs kulturas daudzveideibu myusdīnu globalizeitajā sabīdreibā.
Makedonija. Makedonija gatavojās plaši un svineigi atzeimēt 100 godus nu Mōtes Terezes dzimšonas. Asociacija „Mōte Tereze”ir sagatavōjuse programu, kas saucās „Symts manifestacijas sakarā ar 100.- tū godadīnu nu Mōtes Terezes dzimšonas”. Stojans Trenčevskis, žurnalists un publicists, Mōtes Terezes dzeives ceļa pētnīks un biografs, kurs preses konferencē stōdēja prīškā svineibu programu, pastreipōja, ka tai ir atklōts raksturs, tai var pīsavīnōt jebkuras vaļsts humanitarōs organizacijas. „Sagatavōtais projekts ir vārsts uz tū dinamiku, ar kuru dzeivōja Mōte Tereze, veļtejūt sovu dzeivi cytim. Mes vēlejamēs, lai kotrs sajustu sovas sirds un dvēseles īdarbeibas dziļumu”, - pastreipōja Trenčevskis.
Svineigī pasōkumi sōksīs 10. decembrī - dīnā, kod Mōtei Terezei Norvegijas golvaspiļsātā Oslo tyka pasnāgta Nobela premija (www.catholic.uz)

ZIŅŌJUMI

2. novembris – Dvēseļu dīna – sv. Mises Aglyunā plkst. 7.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – plkst. 10.00; Peipiņūs – plkst. 12.00.
Nu 2. – 8. novembram lyugšonu oktava par myrušajim.
8. novembrī sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – 10.00; Peipiņūs – 12.00.

Lyugšona. Ak, svātō Jaunova, sovas gūdeibas augstumūs naaizmērsti šōs zemes bādas. Uzlyukoj žēleigi vysus tūs, kas cīš, kas ceinejās ar gryuteibom un kurim napōrtraukti jōdzer dzeives ryugtais kauss…
Apsažāloj par tim, kuri mīļoj vīns ūtru, bet ir škērti.
Apsažāloj par myusu dumpeigajom sirdim.
Apsažāloj par myusu vōjū ticeibu.
Apsažāloj par tim, kurus mes mīļojam.
Apsažāloj par tim, kas raud, par tim, kas lyudzās, par tim, kas ir nūsaryupējuši.
Dōvoj cereibu un mīru vysim. Amen.

PŌRDŪMOM
Šōsdīnas Evaņgelijs myusim atgōdynoj, cik lela nalaime ir oklums. Na par veļti Bartimejs sauc: „Jezu, Davida Dāls, apsažāloj par mani!…Rabbuni, lai es varātu redzēt!” Par šū nalaimi myusim atgōdynoj ari cylvāki ar tymsajom brillem, kas ar boltu vēzdeņu tausta sev ceļu myusu piļsātu īlōs.
Ari daudzas īvārojamas personeibas ir skōruse šei nalaime. Pi taidom pīdar Džovanni Papini (+1956), kurs dzeivōja Florencē. Jys ir sarakstējis daudzus īvārojamus dorbus, tū skaitā ari grōmotu „Kristus dorbi”, kas tulkōta daudzōs volūdōs. Papini sovas dzeives pādejūs godūs beja daleji paralizeits: jys navarēja runōt, nadzērdēja un redzēja tikai ar lobū aci, kas beja jō vīneigais lūgs uz pasauli – pasateicūt tai, jys varēja kustētīs, laseit utt. Un tod, kaidu dīnu jys pasleidēja vannas ustobā, sasyta lobū aci un palyka pavysam okls. Ōrsti konstatēja, ka acs ir naatgrīzeniski zaudeita. Rakstnīkam tys beja kai nōves sprīdums.
Par Papini nalaimi uzzynōja jō draugs, īvārojamais itāļu skulptors Frančesko Messina. Jys pajēme Papini fotografiju un devēs uz San Džovanni Rotondo, pi slovonō Tāva Pio. Messina izstōtēja tāvam Pio par Papini un jō gimenes tragediju. Nūsaklausējis stōstejumu, tāvs Pio paziņōja: „Jo jau taidas tōs lītas, tod paziņoj jō gimenei, lai nabādoj. Es par tū padūmōšu.”
Tāvs Pio lyudze Dīvu atgrīzt Papini redzi. Un nūtyka breinums: oklais dreiži vīn atgyva ocu gaismu. Ōrsti beja spīsti atzeit, ka jī nav spējeigi izskaidrōt, kaidā veidā Papini atgyva redzi. Varam īsadūmōt jō prīku, kod jys otkon varēja redzēt! (Pr.J.Hojnovskis)

Bartimeja osoras.
Kotrs izdzīdynōšonas breinuma aproksts līk mums vēlētīs kōrtejū breinumu deļ sevis. Jo pyrmais škērslis izdzīdynōšonai ir lobu vēlēšonūs tryukums. Ūtrs traucēklis ir ticeibas tryukums. Mes losam par Bartimeja izdzīdynōšonu, lai mes „saslymtu” ar jō nūstōju ticeibas lītōs. Jys ilgōjōs un ticēja, tōpēc sauce: „Jezu, apsažāloj par mani!”, kaut ari cylvāku acīs tys izaskatēja napīdīneigi (jū mēginōja apklusynōt). Jō lyugums jam beja ļūti svareigs, jo jau jys nasaklausēja, kū soka cyti cylvāki. Bartimejs beja ari lyugšonas cylvāks. Jys prota grīztīs teiši pi Jezus, kod sajuta Jō klōtbyutni: „Rabbuni, lai es varātu redzēt!”
Sovā reiceibā Bartimejs pōrōk naatsaškir nu daudzim cytim cylvākim, kurus Jezus breinumainā kōrtā izdzīdynōja, un par kurim ir raksteits Evaņgelijā. Tūmār evaņgelista Marka aprokstā ir kaut kas naparosts. Tys ir seikums, kas pi ōtras laseišonas var pat palikt napamaneits, bet Svātajūs Rokstūs nav najaušu vōrdu un seikumu.
Kas ļōve Bartimejam sajimt izdzīdynōšonas dōvonu, bez vēlēšonōs, ticeibas, paleigā saucīņa, sovas nalaimes pasceišonas Jezum? – „Jys nūmete sovu mēteli”… mēteli, kurs nabogam ir kai mōjas, pasaglōbšonas vīta, drūšeiba; tys ir tys, kas sasylda, kas ļaun izdzeivōt. Jys nūmete ciļvēciski vajadzeigu, nūdereigu lītu, lai varātu tyvōtīs pi Jezus un izdzērdeit atbreivōšonas vōrdus: „Tova ticeiba tevi ir izglōbuse!”
Apsastōj uz mirkli un padūmoj: kas ir ar tovu mēteli? Kas apklōj tovu nalaimi? Kas mīrynoj, sasylda, atdzeivynoj un… atstum tōli nūst nu garumejūšō Kristus? Un pēc tam pamēginoj skali paziņōt: munas mīlesteibas uz Jezu māraukla nav tys, kū es deļ Jō izdoru, bet gon tys, kū deļ Jō zaudeju! (t.Pōvuls)

Oklais Bartimejs.
Oklais cylvāks, kurs sēdēja pi Jerihas vōrtim, zynōja, ka jys ir okls. Ari mes asam okli – bet mes tū nazynam. Jys zynōja, ka ir okls, tōpēc ka vysi, kuri beja jam apkōrt, varēja aplīcynōt, ka jī redz, bet jys naredz, varēja jam apraksteit, kū jī redz, un jys varēja saprast, kas jam ir līgts.
Mes asam okli, un, jo saleidzynōt myus ar svātajim – taidim pat cylvākim, kai mes, bet kuri sajēme apskaidreibu dvēselē, kļyva redzeigi ar sirdi un prōtu – tod ir skaidri saprūtams, cik daudz mes naradzam. Bet golvonō myusu bāda ir tymā, ka myusu vydā ir tik reti sastūpami redzeigi cylvāki, un veļ brīsmeigōk ir tys, ka mes tycam, ka vairōkums ir normali cylvāki, bet jo kaids – izjāmums! – redz, dzērd, jyut, saprūt, pīdzeivoj kū naparostu, tod tys ir – ōrpus rāmjim, tys nūteikti nav deļ myusim nikaids pīmārs un tīsōtōjs myusu oklumam, najyuteibai, sastyngumam. Tajūs laikūs vītōs, kur beja svatī, ar jim reikōjōs taipat kai cylvāki izareikōja ar Kristu: jī tūs uzklausēja nauzticeigi, pījēme jūs vōrdus ar izsmīkli, padūmus najēme golvā un jim nasekōja. Reizem pat breinōjōs par tū, ar kū jī ir apdōvynōti, bet uzskatēja tū par tik naparostu, tik nadabisku, ka uz tū tīktīs nav jāgas. Ari mes asam tikpat okli, ni radzam, nu sajyutam. Un tod ir jōuzstōda sev jautōjums: Kū tod mes naradzam, uz kū mes asam okli? Tod, varbyut, myusim ari īnōks prōtā īsaklauseit un pamēginōt saprast.
Mes asam okli pret tū, ka Dīvs ir myusu vydā; bazneicā, ōrpus tōs - Kungs vysur ir klōt, bet mes dzeivojam tai, it kai Jō nabyutu. Jys ir mums blokus, Jymā mes elpojam, kustamēs un asam – un mes par tū nimoz naīsadūmojam, mes uzskotam, ka myusim ir jōbyun pateiceigim pošim sev par: dzeiveibu, spāku, prōtu, pōrdzeivōjumim, talantim, panōkumim, bet vīnaldzeigi paejam garum Tam, Kas ir vysa olūts.
Šajā ziņā mes asam okli: myusu vydā ir Kungs, bet mes dūmojam tukšas dūmas, pōrdzeivojam bezjēdzeigus pōrdzeivōjumus, risynojam sovā storpā tukšas un nalītdereigas sarunas. Bet Jys stōv klusādams, stōv kai nabogs pi durovom: voi kaids napasavērs uz Jō pusi, voi kaids pateišam napīvērss Jam uzmaneibu, voi kaids nasajuss Jō klōtbyutni, voi Jō klōtbyutne naizmaineis kaut kū cylvāku sirdīs, dūmōs, vōrdūs?…
Un mes naradzam; un myusu – naredzeigū – ir tik daudz, ka mes par tū pat i nasabreinojam: vysi okli – taitod, tei ir norma! Cik tys ir brīsmeigi! Un, kod mes pasaveram sev apkōrt, izarōda, ka ari mes tik pat okli. Kotrs cylvāks ir Dīva attāls, glezna, bet mes nikō leidzeiga jymūs naradzam. Prūtams, šei biļde ir krītni izkrūpļōta – bet voi tod mes pret svātbiļdi, kuru sabūjōjuse cylvāka rupjeiba, izaturam taipat, kai izaturam pret cylvāku? Kod mes atrūnam sameideitu, apgōneitu svātbiļdi – ar kaidu bejeibu, ar kaidu sirdssōpi mes tū paceļam, pīglaužam pi sirds, aiznasam uz mōjom, izteirejam, nūlīkam, kai mūcekli, svātōkajā vītā un skotamēs uz tū, ka tei ir sabūjōta, kai ar rātom, un gūdynojam tū, tōpēc, ka saskotam tajā tū, kas nūtyka ar Dīvu, kod Jys kļyva par cylvāku: kai cylvāki Jū syta, kai meidēja kōjom, kai apspļōve, kai zaimōja Jū – tū mes varam īraudzeit cītušajā svātbiļdē.
Un, kod myusu prīškā ir na ar rūkom darynōtais attāls – cylvāks, mes jymā radzam jebkū, tikai na Dīva attālu, un izaturam pret jū, prūtams, na tai, kai izaturātu pret svātbiļdi, par kuru tikkū rakstējam… Voi tod myusim sōp sirds par cylvāka krūpleigumu – ka jys ir dusmeigs, ka jys ir skaudeigs utt.? Nā! Tys mums nasōp, mums tys izraisa preteigumu! Un cytam cylvākam ir tikpat preteigi skateitīs uz mums, jo mes asam taidi poši, kai tī, kurus mes tīsojam… Un, lyuk, oklais tymsā syt oklū, un nivīns nu jim naatzeist, ka ari pats ir okls un ka tys ir drausmeigi…
Un veļ: vyss ir Kunga rūkōs; Dīva celi ir naizdybynojami: tī var byut brīsmu pylni, tī var byut tik pīticeigi, naīvārojami, ka ir vajadzeiga vysa myusu uzmaneiba, lai varātu pamaneit Dīva darbeibu. Un vysa myusu dzeive, kotra atseviška cylvāka dzeiveiba - ir Kunga rūkōs. Un vysam, bez izjāmuma, kas tymā nūteik, ir jāga, jo vīn mes atgyutu ocu gaismu un uzstōdeitu sev jautōjumu: Uz kurīni vad Kungs? Kū tys nūzeimoj? – bet na skali sauktu: Man nav ērti! Maņ sōp! Mani tys kaitynoj! Es tū nagrybu! Ej nūst nu manis, Kungs, ar Sovom svēteibom, kuras runoj par bodu, un par osorom, un par vojōšonom, un par vīntuleibu… Es tū nagrybu!
Mes asam okli: okli sovā dzeivē, okli tū cytu cylvāku sarežgeitajā un bogōtajā dzeivē, kuri ir saisteiti ar mums; okli Dīva ceļu pazeišonā pasaules vēsturē, okli atteiceibā pret atseviškim cylvākim un pret vasalom cylvāku grupom – ticeigim, naticeigim, sovejīm, svešinīkim… Voi tod nav skaidrs, ja tikai labi par tū padūmoj?
Bet mes sēžam putekļūs pi Jerihas vōrtim un īsadūmojam, ka asam redzeigi. Kristus paīt mums garum, bet mes napaceļam bolsu, nasaucam paleigā; nav napīcīšams, ka kaids mums saceitu: „Klusej, natraucej Mōceitōju”…. Kas maņ nu Jō vajadzeigs? Es vysu zynu… Kū Jys var maņ dūt? – Es asmu redzeigs, es asmu dzeivs…
Nav tīsa! Tu esi gon okls, gon pamiris! Un tikai caur Jū var atsagrīzt ocu gaisma, tikai Jymā ir dzeiveiba. Bet mes…, mes naradzam tū un nalyudzam – un Jys paīt mums garum; veļ vairōk: pat apsastōj un klauvej pi prōta, sirds, dzeives durovom ar vysim nūtykumim, vysim cylvākim, vysim pōrdzeivōjumim, ar vysu bez izjāmuma, ar kū ir pīpiļdeita muna personeigō dzeive, un kotra cylvāka dzeive, un vysas pasaules un vysuma eksistence. Bet mes nadzēržam pat klauvējīni, nadzēržam Kunga bolsu, un naatveram…
Izlaseisim veļ reizi šū Evaņgelija fragmentu. Kristus jautoj: Kū tu nu Manis vēlejīs?… Mes atbyldātu: „Maņ nikō navajag, Kungs, man vyss ir… Voi, teiši ūtraidi, saceitu, ka kas tik maņ nav vajadzeigs: bogōteiba, slava, draudzeiba, tyukstūts dažaidas lītas, tikai na Jys un Jō Vaļsteiba. Un tōpēc mes nadzēržam voi dzēržam ļūti reti: „Palic redzeigs! Tu tok esi ticeigs, tu īticēji! Tu stōvi uz redzeiguma rūbežas, tod palic redzeigs! Tys ir tovōs rūkōs!” Mes nadzēržam šūs vōrdus na tikai tōpēc, ka myusūs ir kaut kaida bezspēceiga teoretiska ticeiba, un tōpēc mums nikas nav vajadzeigs, mes asam „redzeigi”, un cik tys ir beistami!
Padūmōsim par tū, cikom veļ ir īspējams atgyut redzi un īraudzeit, cik bogōta ir dzeive, cik tyvu ir Kungs, kai Jys storoj myužeibas spūžumā, cik Jys ir lānprōteigs, pazemeigs un tyvs mums; kai šys Kunga storōjums atsaspūguļoj kotrā sejā, kai svātbiļdē, kai strōvoj kai dzeiveibas olūts kotrā nūtykumā, kotrā cylvākā, kai Jys sauc uz mums: „Atsaver! Atver acis, atver sirdi, atsaver! Lai tova gryba ir breiva! Lai tova mīsa ir kai augleiga zeme pyrms Kunga sējas, un tod dzeiveiba byus!… Tod rassīs cylvākā dzeiveiba un izaplateis jam apkōrt, kai gaisma, kai syltums, kai prīks, kai myužeiba. Vyss mums ir dūts, bet cik moz nu tō mes pajemam!…
Kungs, dūd mums veiriškeibu byut taisneigim, un dūd mum, Kungs, prīku – prīku palikt redzeigim! (Surožas metropolits Antonijs)

Pamōceiba svātdīnei.
„Es asmu tovs Dīvs, staigoj munu ocu prīškā un esi piļneigs” – saceja Dīvs Kungs Abrahamam, pasarōdeidams jam pyrmū reizi. Kū Radeitōjs sacēja Abrahamam, tū es soku tev: vysod turi sovu dvēseli ocu prīškā, pyulejīs redzēt Dīva klōtbyutni kotrā vītā, pi vysom dareišonom, dūmoj par Jū kotru breidi, bet seviški lyugšonas laikā un pi kārdynōšonom, ar kurom tevi naaizmērst mūceit ļaunais gors. Tev jōzyna tū, ka dvēsele, kura staigoj Dīva klōtīnē, reti kod īkreit grākā. Taida dvēsele vīnmār īt uz prīšku sovā kolpōšonā Dīvam.
Kod esi lyugšonā – tei ir saruna ar Dīvu. Verīs uz Dīvu, kod Tevi nūmōc kārdynōšonas, un vari byut drūšs, ka nadzērdēsi kārdynōtōju čukstam tovā ausī un izaglōbsi nu tō slozdim un viļteibas.

Vatikana radio ziņas.
Pāvests Benedikts XVI nominēja saleziāņu kongregācijas priesteri Mario Toso par Pontifikālās «Taisnība un miers» padomes sekretāru. Viņš dzimis 1950. gada 2. jūlijā Moljano Veneto, Itālijā. Iestājies sv. Jāņa Bosko dibinātajā kongregācijā. Studējis Turīnas, Milānas un Romas universitātēs.
Pāvests nominēja franču bīskapu Žanu Lafitē par Pontifikālās ģimeņu padomes sekretāru. Līdz šim viņš veica Pontifikālās Akadēmijas par Dzīvību vice prezidenta pienākumus. Dzimis 1952. gada 15. maijā Francijā. Ieguvis politisko zinātņu doktora grādu Tulūzas universitātē. Studējis Kembridžas un Salamankas universitātēs. 1984. gadā iestājies franču garīgajā seminārā Romā. Studējis pāvesta Gregora universitātē un Jāņa Pāvila II vārdā nosauktajā Laulības un ģimenes studiju centrā, iegūstot teoloģijas doktora grādu. Bīskaps Lafitē strādā arī vairākās Romas kūrijas dikastērijās. Ir daudzu rakstu un grāmatu autors.
Benedikts XVI vakar audiencē pieņēma Bīskapu kongregācijas prefektu, kard. Džovanni Battista Re, Itālijas militārā ordinariāta vadītāju arhib. Vinčenco Pelvi, Pontifikālās Tiesību aktu interpretēšanas padomes prezidentu arhib. Frančesko Kokkopalmerio un padomes sekretāru, bīskapu Huanu Ingasio Arrieta de Činčetru. Audiencē pie pāvesta ieradās arī Pontifikālās slimnieku un medicīniskā personāla pastorālās aprūpes padomes prezidents, arhib. Zigmunds Zimovskis.
***
Benedikts XVI otrdien apstiprināja dokumentu, kas attiecas uz anglikāņu pievienošanos Romas katoļu Baznīcai. 20. oktobrī to prezentēja vienlaicīgi Londonā un Vatikānā. Ticības Mācības kongregācijas sagatavotajā Apustuliskajā konstitūcijā ietvertas normas, kas anglikāņiem atvieglos pāriešanu katoļticībā individuāli vai grupās, tajā pašā laikā saglabājot anglikāņu garīgā mantojuma un liturģijas specifiskos elementus. Benedikta XVI lēmums sagatavot dokumentu balstīts «uz daudzajiem lūgumiem, ko Svētais Krēsls saņēmis no anglikāņu bīskapiem un ticīgo kopienām, kas vēlas pilnīgu un redzamu vienotību ar Romas katoļu Baznīcu» – teica Vatikāna Radio programmu direktors pr. Andžejs Koprovskis SJ. – Vatikānā prezentētajā dokumentā noteikts, ka priesterības svētības varēs saņemt precētie anglikāņu klēriķi, kuri pārgājuši katoļticībā. Tāpat arī bijušie anglikāņu precētie garīdznieki varēs veikt priesterisko kalpojumu. Taču bīskapa amatam tiks izvēlēti neprecējušies garīdznieki, tādā veidā atzīstot vēsturiskās un ekumeniskās tradīcijas, ka katoļu un pareizticīgo Baznīcā Ordinācijas sakramenta pilnību nevar saņemt precējušies priesteri.
Ziņu par jauno dokumentu preses konferencē Londonā pavēstīja katoļu Baznīcas pārstāvis, Vestminsteres arhib. Vincents Nikolss un anglikāņu primass Rovans Viljams. Savukārt Vatikānā to veica Ticības Mācības kongregācijas prefekts kard. Viljams Jozefs Levada. Anglikāņu primass atzina, ka pāvesta lēmums nav prozelītisms. Jaunais dokuments ir konkrēts un svarīgs solis ekumeniskā dialoga ceļā – piebilda Vatikāna Radio direktors.
Benedikts XVI ir atvēris jaunu ceļu uz pilnīgu vienotību – tā britu laikraksta «The Catholic Herald» galvenais redaktors Damiāns Tomsons komentē 20. oktobrī Vatikānā apstiprināto Apustulisko konstitūciju, kas anglikāņiem atvieglo pāriešanu katoļticībā. Svētā tēva lēmums pārsteidzis gandrīz visus reliģiskās dzīves komentētājus. «Anglikāņi var atgriezties mājās» – tā ziņu par Svētā Krēsla plāniem komentē austrāliešu laikraksts «The Record». Šajā valstī dzīvo skaitliski liela anglikāņu kopiena, kas domā atgriezties vienotībā ar Pētera pēcteci. Austrālijas mediji citē Ticības Mācības kongregācijas sekretāra, arhib. Augustina Di Noia vārdus: «Jau 40 gadus lūdzamies par kristiešu vienotību. Šodien redzam, ka mūsu lūgšanas ir uzklausītas».
Savukārt amerikāņu laikraksts «The National Catholic Reporter» norāda uz Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidenta, kard. Valtera Kaspera paziņojumu, kurā pasvītrots, ka Katoliskā Baznīca neplāno zvejot anglikāņu ezerā. Baznīca respektē reliģijas brīvību un vēlas atbildēt uz to cilvēku lūgumiem, kas klauvē pie tās durvīm. Daži komentētāji domā, ka apstiprinātais dokuments par anglikāņu pāriešanu katoļticībā tiks piemērots arī citās Baznīcās un nekatoļu kopienās. Kāpēc līdzīgu žestu navarētu veikt attiecībā uz baptistiem vai metodistiem? – jautā «The Washington Times» vēsturnieks Bils Taige. ASV galvaspilsētas laikraksts uzskata, ka pāvesta lēmums ir ne tikai atbilde uz daudzajiem lūgumiem, ko Svētais Krēsls saņēmis no anglikāņu bīskapiem un ticīgajiem, bet arī pamudinājums visiem anglikāņu kopienas locekļiem.
Lielbritānijas avīze «The Daily Telegraph» lēš, ka katoļticībā varētu pāriet 50 anglikāņu bīskapi. Britu prese uzskata, ka Vatikāna apstiprinātais dokuments reizē ir arī anglikāņu primasa sakāve, kurš nespēja novērst šķelšanos savā kopienā. Pēc laikraksta «The Times» žurnālistu domām, Kenterberijas arhibīskaps Rovans Viljams vairs necentīsies izveidot speciālu anklāvu priekš anglikāņu tradicionālistiem, kuri ir neapmierināti par liberalizācijas izplatīšanos kopienā.

ZIŅŌJUMI

Sveceišu vokors Aglyunas kopsātā 31. oktobrī plkst. 17.00.
1. novembris – Vysu Svātū dīna – sv. Mises Aglyunā 10.00; 12.00; 19.00. Bērzgalē – plkst. 9.30; Rušyunā – plkst. 11.00.
2. novembris – Dvēseļu dīna – sv. Mises Aglyunā plkst. 7.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – plkst. 10.00; Peipiņūs – plkst. 12.00

Lyugšona. Vysusvātōkō Jaunova! Sovā gūdeibā naaizmērsti, lyudzam, šōs zemes vajadzeibas! Labesteibas pōrpiļneibā uzlyukoj vysus, kas cīš, kas ceinejās ar gryuteibom, vysus, kam namiteigi jōizgaršoj dzeives ryugtais kauss! Esi leidzcīteiga pret tim, kurus škir tōlums! Esi leidzcīteiga pret sirdī vīntuleigajim! Esi leidzcīteiga, kod redzi myusu ticeibas vōjumu! Esi leidzcīteiga pret vysim, kas raud, kas dedzeigi lyudzās, kam draud brīsmas! Dōvoj jim cereibu un mīru! Amen.

PŌRDŪMOM
„Tai lai nav jyusu storpā!”
Tai sacamō plēsšonōs par augstōkū vītu, nav nikas jauns. Tūmār problema pastōv tymā, ka beja un ir daudzi taidi cylvāki, kuri breidī, kod atsarūn pošā vērsyunē voi natōli nu tōs, pēkšni aizmērst, ka kaidreiz poši ir kritizējuši dzeišonūs pēc varas.
Situacija, kas izaveidojās varas augstumūs, dīmžāl, ar varu vīn naapsarūbežoj. Situacijā, kurā kaids atsakōp nu sovas pōrlīceibas, lai ījimt lobōku stōvūkli voi īgyut vairōk naudas, dažus vairs pavysam naizbreinej: „Jo jau gadējōs taida izdeveiba…, kōpēc nā! Nōkušō var tik dreiži nasagadeit,” taida un tamleidzeiga volūda šudiņ nav ratums. Bet, jo pajimsim rūkā Evaņgeliju, vīgli pamaneisim, ka taidā dūmōšonā nav evaņgeliskō gora. Bāda tūmār ir tymā, ka šei problema pastōv tik ilgi, cik ilgi cylvāks palīk taidūs apstōkļūs, kurūs peļņa un vara stōv pyrmajā vītā.
Svātō Marka Evaņgelija fragments šudiņ mums atstōsta Kristus pamōceibu, kuru Jys deve mōceklim, kuri meklēja sev lobōkū vītu. „Jyus zynot, ka tī, kuri teik uzskateiti par tautu vaļdnīkim, volda pōr tom, un tū augstmanim ir vara pōr tom. Bet tai lai nav jyusu storpā!”
Cik vīnkōrši un naapšaubami te Jezus vōrdi parōda, ka dzeive ticeibā daudzkōrt nūsastōj zynomā opozicijā pret tū, kas reizem teik uzskateita par ikdīnišku uzvedeibu. „Tai lai nav jyusu storpā!” – kai ticeibas cylvākim, myusim ir jōsailgoj un jōbyun drūsmei dzeivōt cytaidōk, preteji tam reiceibas veidam, pi kura daudzi ir pīroduši un kurs teik uzskateits par normalu. Kristus myus mōca na tikai tū, kai vajag lyugtīs, bet ari tū, ka nūtykums ar divim mōceklim nu šōsdīnas Evaņgelija var īsazagt myusu dzeivē, un lai mes spātu lobōk saprast, kai nūteik evaņgeliskais dorbs, kurs pōrmaineis pasauli.
Lai nūtykums ar Jākubu un Jōni paleidz mums atklōt tū evaņgeliskū goru, kas nas sevī vēlēšonūs un spāku, lai izmaineit ikdīnu tōs vysvīnkōršokajōs izpausmēs. Lai Kristus vōrdi „Tai lai nav jyusu storpā” atgōdynoj mums, ka ticeiba prosa skaidru nūstōju, mudynoj uz jautōšonu, un, kas vyssvareigōkais, nūrōda uz Kristu, kurs atnōce, „lai kolpōtu un sovu dzeiveibu atdūtu”. /Pr.D.Madejčiks/
Jezus naīrōda vītas.
Zebedeja dāli izraisa simpatijas: jī skaidri pasoka, kas jim prōtā – taitod, jī vēlejās lobu stōvūkli un sovu vēlēšonūs pasoka atklōti. Tūtīs pōrejū apostolu reiceiba, kuri uzbryuk brōlim, kas gryb izavērzeit uz augšu, nav tik pateikama: eistineibā ari jī rēkinojās ar īvārojamu stōvūkli, bet par tū narunoj, carādami, ka Jezus pats tū īsadūmōs.
Prūtams, nadreikst interpretēt Evaņgeliju pēc myusu – cylvāku pīredzes. Bet nu ūtras puses, mes tok teiši tōpēc losam Svātūs Rokstus, lai uzzynōt, kai ir jōsareikoj, lai byut par cīneigim Jezus mōceklim. Taidā ziņā šōsdīnas Evaņgelijs dūd vīnnūzeimeigu atbiļdi: Jezus naīrōda vītas, Jys naizdola omotus. Teiši ūtraidi, Jys aicynoj narunōt par ticeibu un religiju taidōs kategorijōs: „Jyus zynot, ka tī, kuri teik uzskateiti par tautu vaļdnīkim, volda pōr tom, un tū augstmanim ir vara pōr tom. Bet tai lai nav jyusu storpā! Kas gryb byut lelōks, lai ir jyusu sulaiņs, un, kurs gryb jyusu storpā byut pyrmais, lai ir vysu kolps!”
Jezus veļ reizi mudynoj myus padūmōt par tū, kaidu vītu Jys ījem myusu dzeivē. Jo sv. Pōvuls sacēja, ka vairs nav ni jūda, ni grīķa, ka nav veirīša voi sīvītes, tod maņ līkās, ka jys grybēja gluži vīnkōrši nūrōdēt, ka nav nikaidas daleišonas, nav nikaidu rūbežu. Nu tō breiža, kod atnōce Jezus, kaut kaidim mēginōjumim cylvākus škirōt nav nikaidas jāgas. Cytim vōrdim sokūt, Dīva vaļsteibā, kuras atnōkšonu sludynōja Jezus, mes vysi asam vīnleidzeigi, un na myusim ir jōizavēlej sev lobōkōs vītas. Tū vysu nūteiks pats Dīvs.
Prūtams, taida dūmōšona pretojās cylvāka dabiskajom tīksmem, jō centīnim teiši ar taidu mērki, lai sasnēgt īvārojamus panōkumus, nūzeimeigumu. Voi atsateikšona nu karjeras, nu ceiņas par stōvūkli sabīdreibā napadareis kristīšus moznūzeimeigus, voi nanūstums jūs molā nu sabīdriskōs un politiskōs dzeives?
Tys ir svareigs jautōjums, un tam jōpīvērš lela uzmaneiba. Vatikana II koncila un nōkamū pāvestu, ar Jōni Pōvulu II prīkšgolā, mōceiba satur daudzus aicynōjumus ticeigajim, lai jī īsasaisteitu pasaules pōrmaineišonā, ari politiskā ziņā, kū jim ir uzticējis Dīvs. Patīsu kompetenci un nūbrīdušus pilsūniskūs tykumus pamaneis cyti, un tī kompetentus un pōrbaudeitus cylvākus it kai pīspīss ījimt svareigus omotus pošvaldeibōs un politikā; taidi cylvāki tiks lykti par pīmāru cytim.
Šōsdīnas Evaņgelijs ir dramatisks aicynōjums izmaineit sovu uzvedeibu vysōs myusu dzeives jūmōs: sociālajā, politiskajā, un pat religiskajā. Cik dažaida gon ir attīksme pret stōvūkli sabīdreibā, pret socialū lūmu, kas mums tyka pīškērta, bet na „nūpeļneita” ar taidim leidzeklim, kas bīži vīn ir morali apšaubami. Lai atceramēs dažaidas „sistemas”, „pateiceibas”… Voi mes turēsimēs pi tom par kotru cenu, voi ari tūmār paturēsim prōtā kūpejū lobumu?
Evaņgelija epizode ar simpatiskajim un nadaudz naivajim Zebedeja dālim var myusim daudz kū pastōsteit par mums pošim. Naatkareigi nu tō, voi mes poši tīcamēs ījimt nūzeimeigu stōvūkli, voi ari pōrmatam tim, kas tū dora. (St. Obireks SJ)

Parunōsim par leidzcīteibu.
Šudiņ maņ īgōja prōtā vōrds leidzcīteiba, bet tod tys īsaspīde sirdī kai leidz-cīsšona. Sēdēju un mīreigi pōrdūmōju šū vōrdu. Maņ beja interesanti, kur šys vōrds mani aizvess? Un tys aizvede mani pi Marijas.
Tagad es saprotu, ka asu „pīsaisteits” Marijai, un sova dūmu ceļōjuma laikā pi Jōs es sōku apsvērt šū vōrdu. Taitod – leidzcīteiba. Byut leidzcīteigam nūzeimoj daleitīs cīsšonōs, daleitīs sōpēs, uzajimt daļu nu sōpem un cīsšonom. Kod beidzūt nūnōču pi Marijas, es nūsamīrynōju pi Jōs kōjom un pasavēru uz Jū. Nagaidūt es saprotu, kū nūzeimoj vōrds leidzcīteiba: tys nūzeimoj - Marija.
Marija pīdzyma bez pyrmdzymtō grāka zeimūga. Tys nanūzeimej, ka vysā dzeives garumā Jai nabyutu bejuse breiva izvēle storp lobū un ļaunū. Nā, Marijai beja izvēles breiveiba, cytaidōk Jei nabyutu varējuse saceit „jā” pēc sovas grybas, tys ir, Jōs „jā” nabyutu breivprōteigs upurs. Es saprotu, ka Jōs dzeive ar Jezu, kū Jei breivprōteigi izavēlēja, nabeja vīgla. Tei nabeja vīgla, jo Marija na vīnmār saprota daudzu nūtykumu nūzeimi Jezus dzeivē. Kū nūzeimōja Jō saceitais templī, kod Jys beja veļ tikai zāns? Kū jys dūmōja, saceidams, ka Jam nav ni brōļu, ni mōsu, ni mōtes? Nā, Jei na vīnmār vysu saprota, bet globōja Jō vōrdus Sovā sirdī. Tys nūzemōja, ka Jei Jezu ļūti mīļōja: Jys beja vysa Jōs dzeive.
Marija beja klusa, mīreiga, nūsvārta. Jei runōja moz, jo prota klauseitīs, un tys paleidzēja Jai saglobōt sirdī tik daudz Jezus vōrdu.
Mīreigi cylvāki, kuri prūt klauseitīs, ir Tāva bārni, kuri pylda Jō grybu. Marija beja Dāla Mōte, Tāva Meita un Svātō Gora leigova. Jā, Jei klausējōs, lyudzēs, pati palīkūt mīreiga. Jei beja breiva, ar škeistu sirdi un tōpēc redzēja Dīvu. Jā, acimradzūt Marija redzēja Dīvu dažaidi. Bīži Jei redzēja Jū tymsā, it kai caur styklu; īspējams, dažu reizi Jei redzēja Jū apžylbynojūšā mīlesteibas atklōsmē. Bet tys ir tikai pījāmums. Bet tys, ka Jei sekōja Kristum Jō cīsšonōs, gon nav pījāmums.
Marija kļyva par daļu nu mīlesteibas un cīsšonu savīneibas, kuru pījēme Kungs, un caur kuru Jys deve mums atpesteišonu. Byudama teiru sirdi, Marija īraudzēja Dīvu. Jei sekōja Jam, Sovam Dālam, leidz pošam Jō krystam un tōļōk – leidz Jō kopam. Jymā dzeivōja leidz-cīsšona. Jei dalējōs Jezus cīsšonōs na tikai fiziski, bet ari goreigi, emocionali, pōrdzeivojūt vysu Jō tragedijas dziļumu.
Sēžut pi Marijas kōjom un vārojūt Jū ar sovas sirds acim, es saprotu, ka Jai jau pošā sōkumā beja uzdūts naaptverams jautōjums. Beja vajadzeiga lela ticeiba, lai nasašaubeitu, vyspyrms izdzēržūt nu eņgeļa, ka Jei ir žēlesteibas pylnō un dzemdēs Dīvu. Marijai beja šaida ticeiba. Jei pīkryta byut Mesijas Mōte pēc pošas vēlēšonōs. Jōs ticeibai veļ reizi tyka masts izaicynōjums, kod Jei dzērdēja, ka Jezus, pīkolts pi krysta, soka: „Sīvīt, raug, Tovs dāls!”, bet Jōņam Jys sacēja: „Raug, tova Mōte!” Tymā breidī Jezus atklōja Marijai, ka Jai ir jōkļyust par vysas ciļvēces Mōti, un ka Jōs leidz-cīsšona byus kūpā ar cylvākim nu godsymta uz godsymtu – teiši taipat, kai nu godsymta uz godsymtu pōr jim izleis Dīva mīlesteiba. Jai tyuleņ pēc Dāla byus jōpīdūd ari Jō slapkovom un vysim pōrejim slapkovom, kuri rassīs nu paaudzes paaudzē. Teiši Dīva Mōtes leidzcīsšonai vajadzēja nest augļus – pīdūšonas augļus, kurim pasateicūt, tiks dzīdynōta ciļvēce.
Daudzi man beja jautōjuši, kas ir leidzcīteiba. Tagad es asmu gotova atbiļdēt uz šū jautōjumu. Tei ir Marija. Marija, kura izjuta Sova Dāla cīsšonas kai nivīns cyts. Jei pateišam cīte leidza – dalēja cīsšonas ar sovu Dālu. Jei dalējōs ari Jō dedzeigajā mīlesteibā uz ciļvēci, dalējōs Jō sōpēs!
„Dedzeiga ciļvēces mīlesteiba” un „sōpes”. Šōs divas realitates beja leidzeigas bikeram, kuru Tāvs pasnēdze Kristum un nu kura jōdzer cylvākim, apsazynojūt, ka Jys tim ir pīdevis. Pīdūšona ari ir mīlesteibas auglis. Natycamō, naaptveramō Dīva mīlesteiba ir pīdūšonas pōrpylna. Tys pats bikers tyka pasnāgts ari Marijai. Nu šōs Sīvītes, kura pīsaskōre naīdūmojamam Dīva tyveibas nūslāpumam ar cylvāku, tyka praseita spēja daleitīs mīlesteibā, pīdūšonā un dzīdynōšonā, kū pi krysta pōrdzeivōja Jōs Dāls.
Tai ka Marija breivprōteigi pījēme šū lūmu, jo tū var nūsaukt par lūmu, Jei kļyva par cylvāku Mōti, un cylvāki saprota, ka jī navar izīt cauri dzeivei bez Jōs. Cylvākam napīcīšami cyti cylvāki, bez tam jam vajadzeigs kaids, kurš ir maigs un spēj cīst leidza un klauseitīs. Vajadzeiga Sīvīte, Kura īmōceitu pīdūt, jo Jei pīdeve ar vysu sovu byuteibu. Jei pīdeve tai, kai tū darēja Jōs Dāls. Jā, teiši Jei var dzīdynōt ciļvēci, jo nivīns navar dzīdynōt tai, kai tū prūt dareit sīvīte. (Katrina de Huka Dohertija „Tuksnesis”)

Skaudeiba.
Skaudeiba, pēc myusu ticeibas mōceibas, ir vīns nu golvonajim grākim. Cylvāks, kuru pōrjāmuse skaudeiba, ir apsastōjis sovā goreigajā izaugsmē un atteisteibā, jys ir sastiņdzis un sovu dvēseli ir aizvēris skaistajai Dīva pasaulei.
Skaudeibu var saleidzynōt ar malnu čyusku, kas īsakōrtōjuse cylvāka pakryutē un smacej cylvāku, atjem nu tō dzeiveibas dzērksti, jū iztukšojūt un sagraujūt. Cylvāks, kurs sevī ir īlaidis šū čyusku, ir tōs vergs, jys vairs naspēj prīcōtīs par cytu veiksmi, laimi, par sovu dzeivi, dobu un Dīvu. Malnō čyuska ik breidi līk cylvākam justīs kai nīceibai, līk napōrtraukti saleidzynōt sovu dzeivi ar cytu dzeivem, tei nanūgurdynojami nūrōda uz lītom, kuru Tev nav un kuras ir cytim. Skaudeibas pōrjimts, cylvāks napōrtraukti saleidzynoj sovu dzeives kvalitati ar cytu cylvāku dzeives leimini, tys var byut gon materialais leimiņs, gon goreigais. Skaudeiba taipat vīn nasarūnās cylvākā, tei līcynoj, ka bērneibā vacōki jam nav izskaidrōjuši ļūti svareigas lītas par dzeivi: kōpēc vīnam cylvākam ir vairōk, par kū vīnam cylvākam dzeive ir veiksmeigōka, bet ūtram – na tik veiksmeiga.
Myusu seņči zynōja dobas lykumu: dorbu padarēji – sajimsi olgu. Cylvāki ir pavysam aizmērsuši par šū svareigū dzeives lykumu, tū, ka tova dzeive piļneibā ir tovu dorbu augļu sekas. Jo kaidam kaidā sferā veicās vairōk, ir vairōk materialū vērteibu, voi goreigōs izpratnes par Dīva lykumim vērs zemes, tys līcynoj, ka cylvāks ir padarējis lelōku dorbu, nakai mes, leidz ar tū jys ari nu dzeives sajem lelōku atolgōjumu.
Tai nu šymā pasaulī ir īkōrtōts, ka bez dorba nav un nikō nabyus, bezdarbeiba ari ir darbeiba, kura nas augļus, tikai tī ir ryugti augļi. Daudzi cylvāki nasaprūt šū dzeives mehanismu, nivīns jim tū nav paskaidrōjis, deļ tō jī ir kļyvuši par skaudeibas upurim, jim līkās, ka veiksmeigī cylvāki ir laimes lutekleiši, ka tys, kas jim pīdar, ir nūkritis nu debesim, bet tai nav – tys ir tū cylvāku naatlaideiga dorba rezultats. Veiksmeiga un pīpiļdeita dzeive ir jōnūpeļnej, taitod, pi tō ir cīteigi jōstrōdoj, bez dorba nabyus nikō. Bīži vīn cylvāki redz ūtra cylvāka uzcaltū skaistū mōju, modernas drēbes, lobu mašynu, redz bezryupeigu smaidu šō cylvāka sejā, bet skauģis jau naīsadūmoj, cik stuņžu šys it kai veiksmeigais cylvāks ir pavadējis smogā dorbā, skauģis jau naredz, kai veiksmeigais cylvāks vairōkus godus ir veļtējis studijom, kur uzkrōjis zynōšonas un pīlītōjis tōs praksē, nā, skauģis redz tikai cylvāka dorba augļus.
Veļ skaudeibas pamatā ir pastōveiga napīcīšameiba saleidzynōt sevi ar cytim, cylvākam nav sapratnes, ka kotrs mes asam unikals, ka nav jōsaskota uz cytim, bet uz sevi, ka Tev sevi ir jōprezentej pasaulei kai naatkōrtojamu Dīva breinumu. Tikleidz cylvāks sōc saleidzynōt sevi ar cytim un meklej tū piļneibas un sovas napiļneibas, tymā pat breidī cylvāks pazyud kai individs un personeiba, jys pazyud šajūs saleidzynojumu moldūs.
Lelōkū sabīdreibas daļu ir pōrjāmuse patārātōja psihologija, ka vysam ir jōbyun pīejamam bez dorba un pyulem, bet ar taidu oplomu pasaules redzējumu cylvāks nikod naīgyus tū, kū jys vēlejās, naizveidōs skaistu goreigā ziņā un materiali nūdrūšynōtu dzeivi. Dīvs voi kaids cyts myusu vītā tū nadareis. Nōtres, kas aug pi ustobas slīkšņa, pošas nu sevis naizgaiss, byus vīn jōjem izkapts un jōnūpļaun pošam.
Kod cylvāks draudzejās ar skaudeibu, tei atjem naīdūmojami daudz enerģijas un laika. Cikam cylvāks skaita ūtra maceņā naudu, pa tū laiku jys byutu varējis padareit kaidu darbeņu, par kuru byutu sajēmis naudu, un ari jō maceņš byutu palicis jau nadaudz bīzōks. Tys laiks, kū cylvāks izmontoj skaudeibai un dažaidom cytom negacijom, ir zemē nūsvīsts laiks un nalītdereigi izmontōta enerģija.
Skaudeiba ir dvēseles namīrs (naapmīrynōteiba), kas rūnās nu tō, ka lobums, kuru mes grybam īgyut sev, pīdar cytam cylvāksm, kurs, kai mes uzskotam, nav ni ar kū lobōks par mums, lai jam tys pīdarātu (Leibnics)
Vatikana radio ziņas.

Pasaules Pārtikas dienas sakarā Benedikts XVI nosūtījis FAO ģenerāldirektoram Žakam Diufam vēstījumu, kurā īpašu uzmanību pievērš lauksaimniecības jomai. Pāvests atgādina, ka, lai izskaustu badu, jānodrošina tautām konkrētu pieeju adekvātai un veselīgai pārtikai, un pasvītro, ka tā būtu reāla tiesību uz dzīvību garantijas izpausme. Šī gada Pasaules Pārtikas dienai veltītais temats „Panākt drošību pārtikas jomā krīzes laikā” ir pamudinājums uzlūkot lauksaimniecības darbu kā fundamentālu pārtikas nodrošinājuma elementu. Līdz ar to, pienākas gādāt par lauksaimniecības investīcijām un resursu pietiekamību – pasvītro pāvests. Radītie labumi ir ierobežoti. Tāpēc esam aicināti apieties ar tiem atbildīgi, domājot arī par nākotnes paaudzēm. Šajā sakarā vajadzīga dzīves un domāšanas veida maiņa. Benedikts XVI atgādina, ka katras darbības mēraukla ir persona. Pat visprogresīvākie tehniskie risinājumi – kā to rāda pieredze – nenovedīs pie vajadzīgā rezultāta, ja pirmajā vietā netiks izvirzīts personas labums. Pāvests piebilst, ka visiem cilvēkiem bez izņēma pienākas tiesības uz pārtiku. Lai to īstenošana kļūtu par realitāti, jārūpējas par lauksaimniecības attīstību nabadzīgajās valstīs, nodrošinot investīcijas lauku infrastruktūrā, apūdeņošanā, transporta un tirgus attīstībā, kā arī formācijā un lauksaimniecības tehnikas izplatīšanā.
***
Baltkrievijas katoļu bīskapi oficiāli uzaicinās Benediktu XVI apmeklēt valsti. Šī gada 10. decembrī viņi ieradīsies Vatikānā, lai veiktu vizīti «ad Limina Apostolorum» – katoļu informācijas centram catholic.by teica Minskas metropolīts, arhib. Tadeušs Kondrusevičs. «Prezidents Aleksandrs Lukašenko jau divas reizes ir uzaicinājis pāvestu apmeklēt Baltkrieviju – atgādināja arhibīskaps. – Pagājušajā gadā prezidents nosūtīja uzaicinājumu caur Vatikāna valsts sekretāru kard. Tarčisio Bertone. Atkārtoti to veica šī gada aprīlī, savas oficiālās vizītes Vatikānā ietvaros». Pēc arhib. Kondruseviča domām pāvesta vizītei vispiemērotākais laiks būtu 2010. gada pavasarī vai vasaras sākumā. Benedikts XVI apmeklētu Baltkrievijas galvaspilsētu un Budslavas Dievmātes svētnīcu, kas ir baltkrievu tautas garīgais centrs.
Atbildot uz jautājumu par Benedikta XVI tikšanos ar Maskavas patriarhu Kirilu, Minskas metropolīts uzsvēra, ka «šodien tas varētu būt iespējams». Par pāvesta un patriarha tikšanās iespējām savas vizītes laikā Vatikānā runāja arī Maskavas patriarhāta ārlietu nodaļas vadītājs arhib. Hilarions. «Attiecības starp mūsu Baznīcām ir labas – uzsvēra arhib. Tadeušs Kondrusevičs. – Uzskatu, ka Baltkrievija ir piemērota vieta, kur Benedikts XVI varētu tikties ar patriarhu Kirilu. Bez šaubām, viss ir atkarīgs no Dieva un abu pušu labās gribas».

ZIŅŌJUMI

25. oktobris – sv. Mises Aglyunā plkst. 10.00; 12.00; 19.00. Rageļūs – 10.00; Peipiņūs –11.00

Sveceišu vokors Aglyunas kopsātā 31. oktobrī plkst. 17.00.