Cīsšonu nedeļa – Lelō caturtdīne –
44. Kunga Pādejōs Vakariņas
44.1. Lelajā caturtdinē mes pīmynam Kunga Pādejōs Vakariņas ar Jō apostolim. Kai parosti, Jezus svinēja Pashu kūpā ar Sovim mōceklim. Bet šajā reizē tei beja pavysam seviška Pasha, jo tai beja jōkļyust par pādejū Kungam, pyrms Jō aizīšonas pi Tāva. Tōs specifiku beja veļ vairōk jōuzsver nūtykumim, kas risynōjōs pyrms tōs. Vysi Pādejū Vakariņu momenti parōda Jezus dižonumu, jo Jys jau zynōja par Sovu dreizū nōvi, un Jō naizmārojamū mīlesteibu uz cylvākim.
Pasha jeb Leldīne beja golvonī jūdu svatki. Tī beja nūdybynōti par pīmiņu Izraeļa tautas atbreivōšonai nu Eģiptes vērdzeibas. „Šei dīna lai ir jums pīmiņas dīna; tū svinejit kai svātkus Kungam – tys lai ir jums par myužeigu lykumu uz paaudžu paaudzem”(Izc 12, 14). Vysim jūdim beja obligati jōpīsadola šajōs svineibōs. Taidā veidā nu paaudzes uz paaudzi tyka saglobōta dzeiva pīmiņa par Izvālātōs tautas dzimšonas dīnu.
Jezus vysus sagatavōšonas dorbus uzticēja Sovim meilōkajim mōceklim: Pīteram un Jōņam. Jī obi aizrauteigi stōjās pi dorba: aiznese uz svētneicu jāru un izdarēja upurēšonas ceremoniju, pēc tam atsagrīze mōjōs un izcepe tū uz guņs, pēc tam sagatavōja yudini apsamozgōšonai, ryugtōs zōles (kas simbolizēja nabreives ryugtumu), naraudzeitū maizi (sovu senču pīmiņai, kurim, steidzeigi atstōjūt Egipti, nabeja laika gaideit, kod uzryugs meikle), veinu utt. Jī pīlyka vysas pyules. lai vysu izdareit pēc īspējas lobōk.
Jūs dorbōšonōs var byut mums par pīmāru pīnōceigai sasagatavōšonai uz svātū Misi, jo šajā gadejumā nūteik tys pats Kristus upuris, un mes – taipat kai Pīters un Jōņs – asam Jō mōcekli.
Pādejōs Vakariņas īsasōce saulei rītūt. Jezus skali nūlasēja psalmus. Evaņgelists Jōņs sovā vēstejumā seviški pastreipoj tū faktu, ka Jezus korsti vēlējōs nūturēt šōs vakariņas kūpā ar Sovim mōceklim.
Pēc evaņgelistu līceibom radzam, ka šū dažu stuņžu laikā nūtyka īvārojami nūtykumi: konflikts storp apostolim, kuri sōka streidētīs sovā storpā, kurs ir lelōks; spylgtōkais pazemeibas pīmārs nu Jezus puses, Kurs izdarēja tū, kas byutu pīdīneigs pādejam nu vērgim: Jys sōka mozgōt mōceklim kōjas. Vysu šū vokoru Jezus ar mīlesteibu un maigumu izaturēja pret Sovim mōceklim. „Pats Kungs vēlējōs pīdūt šai sasatikšonai taidu nūzeimi, taidu asociaciju bogōteibu, tik aizkustynojūšus vōrdus un izjyutas, tik nabejušu novatorismu dorbūs un pamōceibōs, ka mes nikod naspēsim tū izprast vysā piļneibā. Tōs ir Dereibas Vakariņas, kas ir nabejušu izjyutu un skumju pylnas, bet vīnlaiceigi ari nūslāpumainā veidā atklōj Dīva apsūlejumu vysā tō naaptveramajā perspektivā. Pōri tam vysam jaušama nōves elpa, apbreinojama nūdeveibas, vīntuleibas, upura prīkšnūjauta. Saruna pōrtryukst. Ir dzēržami tikai jauni, ōrkōrteigi pateikami Jezus vōrdi, kas pylni ar vysskaidrōkajom atklōsmem, kas it kai pōrmat tyltu storp dzeivi un nōvi”(Pōvuls VI).
Tū, kū Jezus izdarēja Sovu mōcekļu lobā, var izteikt eisajā teikumā nu Jōņa Evaņgelija: īmīļōja jūs leidz golam (J 13,1). Šudinejō dīna ir ļūti pīmārōta tam, lai padūmōtu par tū, kai Jezus mīļoj kotru nu mums, kai ari par tū, kai mes atbyldam uz Jō mīlesteibu: ar dedzeigas ceņteibas sasavīnōt ar Jū paleidzeibu, caur mīlesteibu uz Bazneicu, caur grāku nūžālu, caur mīlesteibu uz sovu tyvōkū, caur pīnōceigu sasagatavōšonu uz sv. Komunijas pījimšonu un pateiceibu pēc tōs, caur myusu vēlēšonūs kļyut par Pesteišonas leidzdaleibnīkim, caur pastōveigu sekōšonu patīseibas bolsam…
44.2. Vakariņu beigōs Jezus vīnkōrši, bet vīnlaiceigi ļaunūt nūjaust vysu šō breiža svareigumu, īstōdeja Euharistijas sakramentu.
Pōrvērsšonas formulā – Tei ir Muna Mīsa, kas par jums tiks nūdūta; Muns Asnis, kas par jums tiks izlīts – Kristus pareģoj Sovu Upuri, kurs piļneibā nūsaslēgs jau nōkušajā dīnā Golgatā. Leidz tam laikam Dīva Dereibas ar Sovu tautu simbols beja Leldīnu jārs. Kotra gimene nese tū un salyka dadzynojamā upurī uz oltora Leldīnu vokora dīvkolpōjuma laikā. Tagad par upura Jāru kļyust Pats Kristus: Šys bikers ir Jaunō Dereiba Munā Asnī… Kristus Mīsa – tys ir mīlasts, pi kura sasalosa brōli: Jemit un ēdit…
Kristus Sionas Vakariņu nomā nūslāpumainā veidā īprīkš pavēstej tū, kam beja jōnūteik Golgotā nokušajā dīnā: salīk upurī Pats Sevi – Sovu Mīsu un Asni – Sovam Tāvam. Jys ir tys Jārs, ar Kuru sōcās jaunō un galeigō Dereiba storp Dīvu un cylvākim, Dereiba, kura vysus atbreivoj nu grāka vērdzeibas un myužeigōs pazusšonas.
„Tam, ka Kristus ir vēlējīs šaidā īpašā veidā palikt klōtasūšs sovā Bazneicā, ir dziļš pamats. Tai ka Kristum Jō radzamajā veidā beja sovejī jōatstōj, Jys vēlējōs dōvōt mums sovu sakramentalū klōtbyutni; tai ka Jys gatavojās sevi upurēt uz krysta, lai glōbtu myusus, tod grybēja, lai myusim palyktu pīmiņa par mīlesteibu, ar kuru Jys myus „mīļōja leidz golam”, leidz pat sovas dzeiveibas upurēšonai. Jo, raug, sovā euharistiskajā klōtbyutnē Jys nūslāpumainā veidā palīk myusu vydā kai Tys, kurs myus ir mīļōjis un sevi atdevis par mums; un Jys palīk klōtasūšs zam zeimem, kuras šū mīlesteibu izsoka un dōvoj” (KBK 1380).
Jezus dōvoj mums pats Sevi Euharistijā, lai atbalsteitu myus myusu vōjumā, izgreznōtu ar Sovu klōtbyutni myusu vīntuleibu, kļyutu deļ myusim par nōkamōs Pesteišonas ķīlu. Sovu cīsšonu un nōves prīkšvokorā Jys izdarēja tai, ka nu šō laika mes leidz pasaules beigom najussim Dzeiveibas Maizes tryukumu. Šajā naktī Jys dōvōja apostolim un jūs pēctečim – veiskupim un prīsterim – varu atjaunōt šū breinumu vysūs laikūs, cikom pastōvēs šei pasaule: Dorit tū Munai pīmiņai. Reizē ar Euharistijas sakramentu, kurs tiks turpynōts leidz tam laikam, cikom Jys atnōks, Kungs nūdybynoj ari hierarhiskū goreidznīceibu.
Euharistijas sakramentā Kungs vīnmār palīk ar mums, klōtasūt tajā reali, patīsi un jyutami. Tabernakulā uz oltora ir klōtasūšs pats Jezus. Tajā naktī mōceklim beja dūta īspēja klōtīnē sajust Jezus klōtasameibu, Kurs pats Sevi dōvōja vysim cylvākim. Šudiņ vokorā, kod mes gūdynōsim Jū monstrancē, mes otkon sasatiksim ar Jū. Jys īraudzeis un pazeis myus. Mes varam runōt ar Jū, kai tū darēja apostoli. Mes varam pastōsteit Jam par vysu, kas myus uztrauc, par vysu, kas sagōdoj myusim prīku voi saryugtynoj. Mes varam pasateikt Jam par tū, ka Jys ir kūpā ar mums, pavadeit Jū vysur, ni uz breidi naaizmērstūt par Jō mīlesteibu un pošuzupurēšonūs. Jezus vīnmār gaida myus Tabernakulā.
44.3. „Jo jyus vīns ūtru mīļōsit, tod caur tū vysi pazeis, ka Jyus asat Muni mōcekli” (J 13,35).
Jezus apostolim pavēstej Sovu ōtrū aizīšonu. Jys aizīt, lai sagatavōt jim vītu Tāva mōjōs (J 14, 2-3). Leidz pat Jō atsagrīzšonai jī palīk vīnōti ar Jū ticeibā un lyugšonōs (J 14, 12-14).
Pi tam Jezus pasludynoj jaunu bausleibu, kura, storp cytu, ir sastūpama gondreiž kotrā Evaņgelija loppusē: Muna bausleiba ir taida: mīļojit vīns ūtru tai, kai Es jyusus nūmīļōju (J 15, 12). Nu šō laika mes zynam, ka „mīlesteiba ir ceļš, pa kuru ejūt, vīnmār var atsarast teišā Dīva tyvumā” (Sv. Akvinas Toms), un kurā Jū ir vysvīglōk satikt. Kod dvēsele dzeivoj mīlesteibā, tei lobōk saprūt Dīvu, jo Dīvs ir Mīlesteiba. Pīaugūt mīlesteibā, dvēsele pīaug ari sovā vērteibā.
Tys, kai mes izaturam pret sovim tyvōkajim, ir vysprecizōkais kriterijs myusu patīsajai pīdereibai Kristum. Myusu vīnōteibas ar Jezu pakōpe ir teiši proporcionala myusu labvēleibai pret cytim cylvākim un gataveibai jim kolpōt. Kungs „nikō nasoka par myrušū augšanceļšonūs voi cytim spylgtim pīrōdejumim, bet tikai par tū vīnu: mīļojit vīns ūtru. Daudzi cylvāki aizadūmoj, voi pateišam jī mīļoj Kristu, un meklej taidas mīlesteibas pazeimes. Pazeime, kura nikod namaloj, ir brōliskō mīlesteiba… Veļ cyta pazeime ir myusu goreigōs dzeives leimiņs, pyrmom kōrtom – myusu lyugšonas”.
Jaunu bausleibu Es jums dūdu: mīļojit vīns ūtru… Tei ir jauna bausleiba, jo jauni ir ari tōs motivi: tyvōkī ir identiski Kristum, jī ir sevišks Tāva ryupju objekts. Šei bausleiba ari nūsoka jaunas atteiceibas storp cylvākim. Jauns ir ari tys, kaidā veidā tū ir jōsagloboj: taipat kai Es jyusus nūmīļōju. Šei bausleiba ir dūmōta jaunajai Dīva tautai. Tai ir vajadzeigas atjaunōtas sirdis, un tei līk pamatus cytai, agrōk nazynomai kōrteibai. Cylvākim, kurus sevī uzsyuc egoisma rutina, šei bausleiba ari šudin var kļyut par eistu atklōjumu.
Šajā Lelajā Caturtdinē, pabeidzūt myusu lyugšonu pōrdūmas, ir īpaši jōpadūmoj par tū, voi cylvāki tur, kur mes pavodam lelōkū daļu sova laika, zyna, ka mes asam Kristus mōcekli, un kai jī par tū var pōrsalīcynōt. Byutu vālams, lai myusu labvēleiba, laipneiba, īcīteiba un sirsneiba jūs par tū pōrlīcynōtu. Voi mes cenšamēs izavaireit nu vysaida veida pōrkōpumim pret mīlesteibu vōrdūs, dorbūs un reiceibā; voi mes cenšamēs nūleidzynōt izdareitū ļaunumu, jo mums gadeisīs pret kaidu izaturēt nauzmaneigi; voi mes pīrōdam sovu mīlesteibu uz tyvōkajim caur sirsneibu, caur pamudynojuma un atbolsta vōrdim, caur brōleigu pamōceišonu, pavysam parostu smaidu, lobu nūskaņōjumu, seikim pakolpōjumim, caur patīsu interesi par jūs dareišonom un problemom, caur vajadzeigū paleidzeibu…? „Šai mīlesteibai ir jōsekoj na tikai lelōs lītōs, bet – un pyrmom kōrtom – parostūs dzeives apstōkļūs”(II Vatikana koncils, Gaudium et spes).
Kunga Cīsšonu prīkšvokorā atcerēsimēs par Marijas pošaizlīdzeibu un par tū, kai Jei prota piļdeit Dīva grybu un kolpōt cylvākim. „Marijas bezgaleigū mīlesteibu uz vysim cylvākim nūsoka tys fakts, ka Kristus vōrdi – „nav lelōkas mīlesteibas, kai tei, kod kaids atdūd sovu dzeiveibu par sovim draugim” – atsateic ari uz Jū”(Sv.H.M.Eskriva).
Cīsšonu nedeļa – Lelō Pīktdīne –
45. Jezus mērst uz krysta
45.1. „Raudi par Jū, cylvāks grēceigs, radzūt, cik Dīvs ir žālsirdeigs. Jezus, Jezus mērst pi krysta kūka, saule, saule aptymsōta tyka.”
Jezus tyka pīkolts pi krysta. Vysa Jezus dzeive beja pīskaņōta šam lelajam breižam. Tagad Jys, nūmūceits, ar lelom gryuteibom uzkōpe nalelajā pakolnā ar nūsaukumu „pīres vīta”. Beņdes tyuleņ Jū nūgōze pi zemes un sōka pīnoglōt pi krysta. Jī īdzan noglas Jō rūkōs, jī īvainoj Jō mīsu, pōrdur nervus. Pēc tam pīnōk laiks pīnoglōt kōjas… Jezu ar vysu krystu paceļ uz augšu… Un uz tū vysu nūsaskota Marija, Jō Mōte.
Lyuk, Kungs korojās, pīnoglōts pi krysta. Jys gaidēja šū breidi daudzus godus. Un nu Jō vēlēšonōs atpesteit vysus cylvākus ir pīsapiļdējuse. Tys, kas agrōk tyka uzskateits par kaunpylnas nōves reiku, pōrsavērte par dzeiveibas kūku un slavas trūni. Jezus izplēte Sovas rūkas pi krysta, un Jō sirds piļdējōs ar lelu prīku. Jys korsti vēlējōs, lai vysi uzzynōtu, ka nu šō laika Jō rūkas vīnmār byus atplāstas pretim grēcinīkim, kuri vēlēsīs īt pi Jō, ka tagad un vīnmār šōs rūkas apskaus vysus…
Jys redzēja – un tys Jam sagōdōja lelu prīku – ka cylvāki mīļōs un gūdynōs krystu teiši tōpēc, ka Jys uz tō nūmyra. Jys redzēja vysus mūcekļus, kuri, patīseibas mīlesteibas un pošuzupurēšonōs gora pamudynōti, pījims leidzeigas cīsšonas. Jys redzēja Sovu draugu mīlesteibu, redzēja jūs krysta pakōjē izlītōs osoras. Jys redzēja vysas tōs uzvaras, kuras kristīši izceinēs ar krysta paleidzeibu. Jys redzēja vysus tūs lelūs breinumus, kurim beja jōnūteik pasaulē, pasateicūt krystam. Jys redzēja tūs daudzūs cylvākus, kuri ar sovu dzeivi pīrōdēja, ka jim ir tīseibas sauktīs par svātajim, tōpēc ka prota nūmērt tai, kai Jys un uzvarēt grāku. Jys redzēja ari myus, kai mes dažaidōs dzeives situacijōs skupstam krystu. Redzēja, kai mes otkon un otkon asam gotovi sōkt vysu nu sōkuma…
Jezus pacalts pi krysta…. Apkōrt radzama dīzgon bēdeiga aina: vīni nōk klōt un apvainoj Jū, viļteigī un ļaunī vērsprīsteri atklōti ņirgojās, veļ cyti – vīnaldzeigi nūsaver uz nūteikūšū. Daudzi nu klōtasūšajim beja Jō mōceibu, svēteibu un pat breinumu līcinīki. Tagad Jezus skatīnī nav pōrmatuma, bet tikai žālsirdeiba un leidzjyuteiba. „Ak, muna tauta, kū jums nūdarēju? Voi es kū ļaunu jums kod izdarēju? Izvežu jyusus nu Egiptes vōrgu, bet jyus man līkat placūs krystu smogu.”
Jam pasnādz ar mirrem sajauktu veinu. Dūdit styprus dzērīņus tim, kam draud pazusšona, un dūdit veinu nūskumušom sirdim; lai tōs dzer un aizmērst sovas cīsšonas un napīmiņ vairs sovu nalaimi (Sok 31,6-7). Pastōvēja taids īrodums, izmontōt šaidu leidzekli. Tam beja jōatvīgloj nūtīsōtū cīsšonas. Mynātais dzērīņs – styprs veins ar mirres pījaukumu – aptymsōja apziņu. Tōpēc ari cīsšonas nabeja tik osi izjyutamas.
Jezus pīlyka lyupas pasnāgtajam dzērīņam aiz pateiceibas pret tim ļaudim, kuri tū beja sagatavōjuši, tūmār dzert atsateice, lai izcīst Jam paradzātū cīsšonu māru leidz golam. „Kōpēc tik daudz cīsšonu?” jautoj svātais Augustins. Un pats ari atbiļd: „Vyss, kū Jys izcīte, beja moksa par myusu Pesteišonu”. Jezus naapsarūbežōja ar naīvārojamom cīsšonom, Jys vēlējōs izdzert cīsšonu kausu leidz dybynam, lai mes īpazeitu Jō mīlesteibas varenumu un vysu grāka najēdzeibu. Jys grybēja, lai mes izrōdeitu cālsirdeibu pošuzupurēšonā, askezē, kolpōšonā tyvōkajam.
45.2. Pīkaļšona pi krysta senejūs laikūs tyka uzskateita par vyscītsirdeigōkū un vysapkaunojūšōkū nōves sprīdumu. Romas pilsūņus nūtīsōt uz taidu nōvi nabeja atļauts. Nōve īsastōja tikai pēc ilgas agonijas. Reizem beņdes varēja tū paōtrynōt, salaužūt nūtīsōtajam kōjas. Nu apostolu laikim leidz pat myusu dīnom daudzi cylvāki naspēj sasamīrynōt ar taidu Dīva attālu, kas kļyva cylvāks un nūmyra uz krysta myusu Pesteišonas dēļ. Krysta drāma leidz šam laikam palīk kai īļaunōjums jūdim un muļkeiba – pogōnim (sal. 1 Kor 1,23). Kārdynōjums uzskateit Krystu par kaut kū nanūzeimeigu pastōv ari šudiņ.
Kotra kristīša uzticeibas pylna tyveiba ar sovu Kungu prosa dziļōku īpasazeišonu ar Jō dzeivi, tai skaitā ari ar vysu tū, kas atsateic uz pīkaļšonu pi krysta. Teiši te nūteik myusu Pesteišona, un cīsšonas īgyust sovu jāgu. Teiši te mes īpazeistam vysu grāka ļaunumu un Dīva mīlesteibu uz kotru cylvāku.
„Jezu jau pīnoglōja pi krysta kūka. Beņdes nažēleigi izpiļdēja tīsas sprīdumu. Un Kungs Jezus, izrōdeidams nadzērdātu lānprōteibu, ļōve jim tū izdareit.
Tik naizmārojamas cīsšonas pavysam nabeja napīcīšamas. Jezus varēja izavaireit nu pazamōjumim, skumem, ņirgōšonōs, nataisneigōs tīsas, krysta nagūda, rūkōs un kōjōs īsystajom noglom, nu škāpa, kas pōrdyure sirdi… Bet Jys uzskatēja par lobōku labprōteigi izcīst tū vysu tevis un manis dēļ. Un kaida byus myusu reakcija?
Ļūti īspējams, ka tod, kod tu nūnōksi vīns pret vīnu ar Krystā Pīkoltū, tev saskrīs osoras acīs. Tai var nūtikt na vīnu vīn reizi. Navoldi tōs… Bet izdori tai, lai šōs osoras pamudynōtu tevi pījimt nūteiktus lāmumus”(Sv.H.M.Eskriva).
45.3. Svātais Krysts, Tev gūdu dūdu…
Krysta augli nalyka ilgi uz sevi gaideit. Vīns nu ļaundarim, nūžālōjis, grīžās pi Jezus: Pīmini par mani, Kungs, kod nūnōksi Sovā vaļsteibā. Jys grīžās pi Jezus ar vyslelōkū nalaimes bīdra uzticeibu. Drūši vīn jys beja dzērdējis par Kristu, Jō dzeivi un breinumim. Tagad jys sateik Jū breidī, kod Jō dīviškeiba ir apslāpta. Tūmār, jys beja līcinīks Jezus ceļam uz Golgatu, un redzēja Jō uzvedeibu: Jō apbreinojamū klusēšonu, leidzjyuteibas pylnū skatīni, apbreinojamū cīneigumu, nasaverūt uz cīsšonom un sōpem. Ļaundars na jau najauši grīžās pi Jezus ar sovu lyugumu: tys beja tō procesa rezultats, kas īsasōce jō dvēselē, kod jys grīzēs pi Kristus. Jam nav vajadzeigs nikaids breinums, lai kļyut par Jezus mōcekli, jam pīteik tikai tyvumā īsaskateit Kunga cīsšonōs. Tai nūteik ari tagad: ļūti daudzi cylvāki atsagrīž pi Kristus, pōrdūmojūt Evaņgelijā apraksteitōs Jō Cīsšonas.
Kungs beja dzili aizkustynōts par ļaundara vōrdim, kurs atzyna Jū par Dīvu Jō vyslelōkō pazamōjuma breidī. Cītūšajā Pesteitōja sirdī rodōs prīks: patīši Es tev soku: veļ šudin tu byusi ar Mani paradizē (Lk 23,43).
Cīsšonu augli nav izskaitami. Kunga Cīsšonas dōvōja pasauļam mīru, Dīva svēteibu, pīdūšonu, svātlaimi, pesteišonu. Myusu atpesteišona, kuru pīpiļdēja Kristus, izaplota uz vysim un uz kotru, ar nūteikumu, ka mes sasadorbōsim. Kotrs nu myusim var saceit: Dīva Dāls ir īmīļōjis mani un atdevis Sevi par mani (sal.Gal 2,20). Jys nūmyra pat na par mums, bet par mani, tai, it kai es byutu kaut kas vīnreizejs. Myusu atpesteišona un atpērkšona nūteik kotru reizi, kod vīn teik upurāta svātō Mise.
„Jezum Kristum labpatyka salikt Sevi par upuri, un tū Jys darēja mīlesteibas mudynōts, piļneigi apzineigi un labprōteigi, sirsneigas leidzjyuteibas pōrjimts… Nivīns nav nūmiris tai, kai Jezus Kristus, jo Jys beja Pati Dzeiveiba. Nivīns nav nesis taidu gondarejumu par grākim, kai Jys, jo Jys beja Pati Navaineiba”, rakstēja Romano Gvardini. Šudin mes baudam bogōteigūs krystā pīkoltōs Jezus mīlesteibas augļus. Tikai myusu nasavēlēšona var padareit Kristus Cīsšonas deļ myusim veļteigas.
Jezus tyvumā beja ari Jō Vysusvātōkō Mōte un cytas sīvītes. Te stōvēja ari vysjaunōkais nu apostolim – Jōņs. Jezus, radzādams Mōti un tū mōcekli, kuru mīļōja, stōvam pi krysta, sacēja Sovai Mōtei: Sīvīt! Raug, Tovs dāls! Tod Jys sacēja mōcekļam: Raug, tova Mōte! Un nu tō breiža mōceklis jū pajēme pi sevis”(J 19, 26-27). Atdevis mums Pats Sevi Pādejū Vakariņu laikā, šudiņ Jys myusim atdūd tū, kū vysvairōk mīļōja vērs zemes. Jam atjēme vysu, bet Jys atdūd mums veļ ari Mariju, kurai nu šō breiža ir jōkļyust ari par myusu Mōti.
Šam žestam ir divejaida nūzeime. Nu vīnas puses, Jezus, vyspiļneigōkajā veidā izpyldūt caturtajā bausleibā pīsaceitū, izrōda ryupes par Vysusvātōkū Mōti. Nu ūtras – izrōda ryupes par mums, dōvōdams myusim Jū par myusu Mōti. „Tai Vysusvātōkō Jaunova gōja pa ticeibas ceļu un uzticeigi globōja Sovu vīnōteibu ar Dālu leidz par krystam, pi kura Jei stōvēja saskaņā ar acimradzamū Dīva apredzeibu, dzili cīte ar sovu Vīnpīdzymušū Dālu un ar vysu mōtes sirdi pīsavīnōja Jō upuram, ar mīlesteibu pīkrytuse salikt nu Jōs Dzymušū Upurī; un, beigōs, tyka poša Jezus Kristus, kurs myra uz krysta, atdūta par Mōti vīnam nu mōceklim”(II Vatikana koncils, Lumen gentium).
„Nu sastōs leidz deveitai stuņdei tymsums apjēme vysu zemi. Deveitajā stuņdē Jezus sauce skaļa bolsā: Eli, Eli, lamma sabahtani?”, tys ir: „Muns Dīvs, Muns Dīvs, kōdeļ esi Mani atstōjis?”(Mt 27, 45-46).
Jezus, zynōdams, ka vyss jau pīsapiļdējis, lai izapiļdeitu Roksti, saceja: „Slōpstu!”(J 19,28).
Karaveiri, pīsyucynōjuši syukli ar etiki un uzsprauduši tū uz izopa stībra, pīlyka Jam pi mutes. Jezus, pagaršōjis etiki, sacēja: „Jau izapiļdēja!” (J 19, 29-30).
Un raug, svētneicas aizkors pōrpleisa uz pusem, nu augšas leidz zemei, un zeme sōka treisēt (Mt 27, 51). Jezus sōka saukt skaļā bolsā, saceidams: „Tāvs, Tovōs rūkōs es atdūdu sovu goru!” Tū pasacējis, Jys atdeve goru (Lk 23, 46).
Īmīļoj upuri, kas ir kļyvis par goreigōs dzeives olūtu! Īmīļoj krystu, kas kļyva par upura oltoru! Īmīļoj cīsšonas un, kai Jezus, izdzer sovu sōpju bikeri leidz golam” (Sv.H.M. Eskriva).
Daudz vīglōk tū myusim byus izdareit myusu Mōtes – Marijas sabīdreibā. Tōpēc saucam uz Jū ar liturgiskō dzīdōjuma vōrdim:
Mōt, kas mīlesteibā kvāloj,
Līc, lai sirds maņ sōpes justu,
Lai Tev sōpēs leidzjyutu.
Sirdī dedz man dzērksti svātu,
Lai es Jezu mīļōt spātu,
Prīku sovā sirdī justu.
Ļaun man Tevim leidza raudōt,
Jezus mūkas sirdī nosōt
Kotru dīn’ bez apstōjas.
Grybu es pi krysta stōvēt,
Leidz ar Tevi sōpēs vaidēt,
Ryugtas baudeit osoras.
Lelō Sastdine
46. Kristus Mīsa ir guļdeita kopā.
46.1. Trejs stuņdes vālōk Jezus „atdeve goru”. Evaņgelisti vēstej, ka tod, kod Jezus veļ korōjōs pi krysta, saule aptymsa un nūtyka cyti naparosti nūtykumi. Jo Jys beja Dīva Dāls! „Un, raug, svētneicas aizkors pōrpleisa uz pusem, nu augšas leidz zemei”(Mt 27,51). Tys nūzeimoj, ka reizē ar Jezus nōvi beidzēs Vacōs Dereibas laikmets. Nu šō breiža Dīvam pateikamais Jō gūdynōšonas kults nūtiks ar Kristus Ciļvēceibas starpnīceibu, Kurs ir vīnlaiceigi gon Prīsters, gon Upurs.
Īsastōja pīktdīnes vokors, tōpēc tū mīsas, kuri korōjōs pi krysta, beja steidzeigi jōnūvōc: tōs nadreikstēja tī palikt sabatā – sastdīņ. Pyrms, nakai pi debesim pasarōdēja pyrmō zvaigzne, jim vajadzēja byut apglobōtim. Tai ka tei beja sasagatavōšonas dīna, tod jūdi, lai mīsas napalyktu uz krysta sabatā, jo tei sabata dīna beja lela, lyudze Pilatu, lai jim salauztu kaulus un nūjimtu. (J 19,31). Pilats aizsyutēja karaveirus salauzt laupeitōjim kōju kaulus, lai tī obi nūmērtu pēc īspējas dreižōk. Jezus uz tū breidi jau beja miris, bet „vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure Jam sōnu, un tyuleņ iztecēja ašnis un yudiņs”(J 19,34). Šam vēsturiskajam nūtykumam, kura līcinīks beja apostols Jōņs, ir miļzeiga simboliskō nūzeime. Svātais Augustins apgolvoj, ka nu caurdurtō Jezus sōna pīdzyma svātī Sakramenti un pati Bazneica. „Tī tyka atvārti dzeiveibas vōrti. Nu tim iztecēja Bazneicas sakramenti, bet kurim nivīns navar īīt myužeigajā dzēivē”. Bazneica „radzami pīaug pasaulē ar Dīva spāku. Un šys sōkums, un šei pīaugšona ir zeimeiga ar asni un yudini, kas iztecēja nu caurdurtō pi krysta pīkoltō Jezus sōna”(Lumen gentium). Jezus nōve kļyva par dzeiveibas olūtu, pasateicūt žēlesteibai, kuru mes šudin varam sajimt caur Bazneicu.
Pi daudzajom bryucem, kuru rasšonōs īmeslis beja mīlesteiba, pīsavīnōja veļ vīna: caurdurtōs sirds bryuce. Tei ir apbreinojami daiļruneiga. Jezus vairs navarēja sajust sōpes, bet naizsokamas sōpes sajuta Marija. Tagad Jei cīte kai Leidzatpesteitōja. Tai pīsapiļdēja vacō Simeona pravītōjums: Un Tovu pošas sirdi caurdurs zūbyns”(Lk 2,35).
Saudzeigi un ar lelu cīnu Jezus mīsa tyka nūjimta nu krysta un dusēja maigajūs Mōtes apskōvīņūs. Un, kaut ari šei mīsa beja vīnas vīneigas bryuces, Jō seja beja mīra un cyldonuma pylna. Īsaskateisim šajā sejā ar taidom pošom treisom un uzmaneibu, kai jymā īsaskatēja Vysusvātōkō Jaunova Marija. Jezus na tikai atpērka myus nu grākim un nu nōves, bet īmōcēja myus ari dzeivōt, un pyrmom kōrtom, piļdeit Dīva grybu: byut pošaizlīdzeigim, prast pīdūt cytim cylvākim pat tod, kod tī naizrōda nikaidas nūžālōšonas pazeimes, byut apostolim leidz pat nōvei, cīst klusejūt, mīļōt vysus cylvākus pat tod, kod tī līk myusim cīst… „Napadori sarežgeitōku Mīrynōtōja uzdevumu. Esi vīnōts ar Kristu, lai tu kļyutu teirs. Kūpā ar Jū pōrdzeivoj apmalōšonu, apspļaudeišonu un pļaukas…, un ērkšķu vainagu, un krysta smogumu…, un noglas, kuras plēš tovu mīsu, un vīntuleigōs agonijas mūkas…
Īnōc atvārtajā Jezus, myusu Kunga, sōna bryucē, un tod atrassi drūšu patvārumu Jō caurdurtajā Sirdī”(Sv.H.M.Eskriva). Taidā veidā mes īmontōsim dvēseles mīru.
Svātais Bonaventura mums līcynoj par šū mistiskū dzeivi Jezus rātōs: „Ak, kaida laime byut kūpā ar Krystā Pīkoltū! Es grybātu uzbyuvēt Jymā sev trejs mitekļus: vīnu kōjōs, ūtru rūkōs, bet trešū – myužeigū – Jō caurdurtajā svātajā sōnā. Tī es grybu rast atpyutu, gulēt un lyugtīs. Tī es byušu Jō Sirds patvārumā un sajimšu vysu, kū vīn palyugšu. Myusu Vysusvātōkō Pesteitōja rātas ir bezgaleigas mīlesteibas cīneigas. Jymōs es dzeivoju un pōrteiku”(Sv. Bonaventuras lyugšona).
Īsaskateisim Krystā Pīkoltajā Jezū un sauksim uz Jū: Lobais Jezu, uzklausi mani! Tovōs bryucēs paslēp mani. Naļaun nu Tevis škērtīs man. Nu ļaunō īnaidnīka pasorgoj mani. Munā nōves stuņdē sauc mani, pi Tevis nōkt aicynoj mani, lai leidz ar Tovim svātajim es slaveitu Tevi myužeigi myužam. Amen.”(Sv. Ignacija Lojolas lyugšona).
46.2. Jezus mōceklis, Arimatejas Jezups, bogōts cylvāks, kuram beja teikšona Sinedrionā, nauzadrūšynōja atsazeit, ka jys pīdar pi Jezus sekōtōjim, kod Jys beja slovons Palestinā. Tagad jys nōk pi Pilata, lai lyugt atdūt jam Jezus mīsu. Kai roksta vīns myusdīnu goreigais autors, „jys atnōk, lai izteikt vyslelōkū lyugumu sovā dzeivē: lyugt Jezus, Dīva Dāla, mīsu. Jymā – Bazneicas dōrgmonts, jōs bogōteiba, mīrynōjums, cereiba un myužeigōs dzeives maize. Šajā breidī Jezups izsoka lyugumu vysu cylvāku, vysas Bazneicas, vysu tū vōrdā, kurim ir vajadzeigs Jezus, lai varātu dzeivōt myužeigi”.
Šajā apjukuma breidī, kod vysi mōcekli, izjamūt Jōni, aizbāga, pasarōdēja veļ vīns mōceklis, kuram beja lela autoritate sabīdreibā. Taipat kai Jezups, jys nabeja kūpā ar Jezu Jō triumfa laikā. Tys beja Nikodems. „Ari Nikodems, kurs beja atnōcis pyrmū reizi pi Jezus naktī, atgōja un atnese ap symts mōrceņom mirres un alojas maisejuma(J 19,39).
Cik gon pateiceiga beja Marija šim divim cylvākim par izrōdeitū paleidzeibu, pateiceiga par jūs pateiceibu, veiriškeibu un dīvbejeibu! Cik pateiceigi jim asam ari mes!
Šōs cylvāku saujeņas reiceibā, kuri kūpā ar Vysusvātōkū Jaunovu Mariju un Evaņgelijā mynātajom sīvītem, nūsadorbōja ar Jezus apglobōšonu, beja ļūti moz laika. Jo jau šajā dīnā, leidzkū īsastōja mikrēslis, sōcēs svineišona. Ar lelu gūdbejeibu mīsa tyka apmozgōta, ībalzameita un īteita bēru līķautā, kuru nūpērka Jezups. Pēc tam Jū īlyka tukšajā kopā, kas beja izkolts kliņtī, un kurs ari pīderēja Jezupam. Jezus seju apsedze ar īpašu pōrklōju.
Kai gon mes apskaužam Arimatejas Jezupu un Nikodemu! Kai mes grybātu byut kūpā ar jim un eistas dīvbejeibas gorā pasaryupēt par Kunga apglobōšonu! „Kūpā ar jim nōksim pi Krysta, pīsakļausim jau atdzysušajai mīsai, Jezus mīsai, kas daga ar mīlesteibas guni…Es izraušu noglas ar sovim gondareišonas dobim un attureibu. Es īteišu Jū jaunūs munas navaineigōs dzeives audaklūs un apglobōšu Jū munas sirds dzeivajā kliņtī, nu kurīnes nivīns Jū navarēs pajimt. Tī, muns Kungs Jezus, Tu varēsi mōjōt myužeigi! Pat jo vyss pasauļs nūsavērss nu Tevis un atstōs Tevi…es kolpōšu Tev, Kungs!”(Sv. H.M.Eskriva).
Mes nadreikstam aizmērst ni uz breidi, ka myusu bazneicu tabernakulūs mīt Jezus, Kurs ir dzeivs! Un tikpat naaizsorgōts, kaids Jys beja uz krysta un kopā. Kristus dōvoj Sevi Sovai Bazneicai un kotram ticeigajam, lai mes, kvālōdami mīlesteibas līsmēs, nu vysas sirds ryupātūs par Jū, lai myusu navaineigō dzeive byutu kai snīgboltais Jezupa audakls, kurā Jys beja īteits. Bet bez šim mīlesteibas pīrōdejumim ir vajadzeigi ari cyti: taidi, kuri prosa nu mums naudu, laiku un pyules. Teiši taidu pīmāru mums snīdz Jezups nu Arimatejas un Nikodems.
46.3. Jezus mīsa atsadus kopā. Pasaule īgrymuse tymsā. Vīneigō gaisma vērs zemes ir Marija. „Jezus Mōte – muna Mōte – un sīvītes, kuras atnōce pakaļ Mōceitōjam nu Galilejas, atsagrīž atpakaļ, uzmaneigi vysu apskatējušas.Īsastōj nakts.
Tagad vyss beidzīs. Myusu Atpesteišonas dorbs ir pabeigts. Mes jau asam Dīva bārni. Jo Jezus nūmyra par mums, un Jō nōve myusus atpērka.
Jo jyus asat atpērkti par dōrgu moksu (1 Kor 6,20), tu un es!
Myusim ir sova dzeive jōsavīnoj ar Kristus dzeivi un nōvi. Nūmērt ar pošuzupurēšonōs un gondareišonas paleidzeibu, lai Kristus dzeivōtu myusūs caur Mīlesteibu. Tōpēc myusim ir jōsekoj Kristum ar dedzeigu vēlēšonūs kļyut par vysu dvēseļu atpesteišonas leidzdaleibnīkim. Un tō dēļ atdūt sovu dzeivi.
Tikai taidā veidā mes varēsim dzeivōt Jezus Kristus dzeivi. Tikai taidā veidā mes varēsim sasavīnōt ar Jū”.
Mes nazynam, kur beja mōcekli tymā vokorā, kod Kunga mīsa tyka guļdeita kopā. Drūši vīn jī kleida kaut kur, apjukuši un izmysuši, skumēs īgrymuši un bez cereibom. Un, jo mes svātdīņ otkon radzam jūs vysus kūpā, tod tys, īspējams, nūtyka tōpēc, ka sastdīņ voi pat pīktdīnes vokorā, jī atnōce pi Vysusvātōkōs Jaunovas Marijas.Jei atbalstēja dzymstūšū Bazneicu, kas tymā laikā beja veļ tik vōja un nūsabeiduse, ar Sovu ticeibu, cereibu un mīlesteibu. Tai ari dzyma myusu Bazneica: myusu Mōtes Marijas paspōrnē. Jei jau nu poša īsōkuma beja cītūšū un vojōtū Mīrynōtōja. Tei sastdīne, kod vysi atsapyute nu sovim dorbim, īturādami mīru, kai beja raksteits Lykumā, nabeja myusu Valdneicai skumeiga dīna: Jōs Dāls vairs najuta cīsšonas. Mīrmīleigā dvēseles stōvūklī Jei gaidēja Augšanceļšonōs breidi, un tōpēc nagōja ar cytom sīvītem uz kopu, lai īsvaideit Jezus mīsu.
Vīnmār, bet seviški taidūs braižūs, kod mes, taipat kai apostoli, jyutamēs pazuduši, kod asam bāguši, īraugūt krystu un nagrybējam nest upuri, myusim tyuleņ ir jōsasteidz pi tōs myusu dzeivē namiteigi myrdzūšōs gaismas, kas ir Vysusvātōkō Jaunova Marija. Jei atgrīzs myusim cereibu.
„Myusu Vaļdneica ir nūgurušajim - Īprīcynōjums, raudūšajim - Mīrynōjums, sliminīkim - Veseleiba, grymstūšajim – drūšō ūsta, grēcinīkim - Glōbēja, bēdeigajim - Īprīcynōtōja, Patvārums tim, kas tū pi Jōs meklej”.(Sv. Jōņs nu Damaskas). Kūpā ar Jū mes sagaideisim naaprokstamū Augšanceļšonōs prīku.